— Nikolaj Kristoforovič, vai patiešām jūs mani nepazīstat?
— Nē, nē, esmu atradis no cilvēkiem, — murmināja Mancevs, — es ļoti ilgi neesmu ēdis maizi.
— Es esmu Ivans Gusevs … Nikolaj Hristoforovič, es visu izdarīju, kā jūs bijāt licis. Atcerieties, vēl draudējāt man galvu noraut.
Mancevs neko neatcerējās, tikai blenza uz liesmu apspīdētajām, svešajām sejām. Ivans sāka viņam stāstīt, kā toreiz gājis caur taigu uz Petropavlovsku, slēpies no lāčiem, redzējis rudu kaķi teļa lielumā, briesmigi nobijies, bet kaķis un aiz tā vēl tris kaķi pagājuši garām; pārticis no ciedru riekstiem, kurus sameklējis vāveru ligzdās; Petropavlovskā nolidzis uz kuģa mizot kartupeļus; atbraucis uz Vladivostoku un vēl septiņus tūkstošus kilometru kratījies zem vagoniem ogļu kastēs.
— Es savu vārdu turēju, Nikolaj Hristoforovič, atvedu pie jums cilvēkus. Tikai jūs toreiz veltigi aprakstījāt manu muguru ar ķīmisko zīmuli. Vajadzēja vienkārši pateikt: «Ivan, vai apsolies?» — «Apsolos.» Bet jūs man uz muguras uzrakstijāt, varbūt kaut ko pret padomju varu. Vai tas ir glīti? Tagad jūs uz mani vairs necerat, es esmu pionieris.
Pieliecies pie zēna, Mancevs, šķobīdams lūpas, pavaicāja ķērkstošā čukstā:
— Kas ir šie cilvēki?
— Franču zinātniskā ekspedīcija, kad jums saka. Speciāli mani sameklēja Ļeņingradā, lai es atvestu viņus šurp. pie jums…
Mancevs sāpīgi satvēra zēna plecu:
— Vai Gariņu tiki redzējis?
— Nikolaj Hristoforovič, metiet draudus pie malas, aiz manis tagad stāv padomju vara… Jūsu vēstule uz mana kupra nokļuva drošās rokās … Garins man vairs nav nekas.
— Kāpēc viņi ir šeit? Ko viņi grib no manis? … Es viņiem neko neteikšu. Es viņiem neko nerādīšu.
Manceva seja tumši pietvīka, viņš satraukti atskatījās. Blakus viņam uz lāvas sēdēja Artūrs Levī.
— Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič. Ēdiet, atpūtieties.. Laika mums diezgan, agrāk par novembri no šejienes jūs neaizvedīsim.
Mancevs norausās no lāvas, viņa rokas trīcēja …
— Es vēlos runāt ar jums zem četrām acīm.
Viņš aizkleterēja līdz durvīm, kas bija sanaglotas no neaptēstiem, pussapuvušiem nomaļiem. Pagrūda tās. Nakts vējš ieklupa viņa sirmajās pinkās. Artūrs Levi devās Mancevam lidz tumsā, kur virpuļoja slapjš sniegs.
— Manā bisē pēdējais lādiņš … Es jūs nošaušu! Jūs ieradāties mani aplaupīt! — kliedza Mancevs, drebēdams aiz dusmām.
— Ejam, nostāsimies aizvējā. — Artūrs Levī aizvilka viņu, atbalstīja pret baļķu sienu. — Beidziet plosīties. Mani atsūtīja pēc jums Pjotrs Petrovičs Garins.
Mancevs krampjaini satvēra Levī rokas. Viņa pietūkuši seja ar izrieztiem plakstiem drebēja, bezzobainā mute šļupstēja:
— Garins ir dzīvs?… Viņš nav mani aizmirsis? Kopā badojāmies, kopā kalām lielus plānus. . Taču tas viss ir blēņas, murgi … Ko es šeit atklāju? … Es iztaustīju zemes garozu … Es guvu apstiprinājumu visiem maniem teorētiskajiem paredzējumiem … Es nebiju gaidījis tik spīdošus rezultātus… Olivīns ir te, — Mancevs piedauzīja ar slapjajiem briežādas zābakiem, — dzīvsudrabu un zeltu var smelt neierobežotā daudzumā. Klausieties, es iztaustīju ar isvilņiem zemes kodolu.. Tur velns zin kas notiek … Es apgriezu otrādi pasaules zinātni … Ja Garins varētu sagādāt simt tūkstošus dolāru, — ko visu mēs nedabūtu gatavu! …
— Garinam pieder miljardi, par Gariņu brēc visas pasaules avizes, — teica Levī, — viņam izdevās uzbūvēt hiperboloidu, viņš ieņēma salu Klusajā okeānā un gatavojas lielām lietām. Viņš gaida vienigi jūsu pētījumus par zemes garozu. Pēc jums atsūtis dirižabli. Ja laika apstākji neliks šķēršļus, pēc mēneša mēs varēsim uzsliet piestātnes mastu.
Mancevs uzgulās sienai, ilgi klusēja, nodūris galvu.
— Garins, Garins, — viņš atkārtoja ar sirdi plosošu pārmetumu. — Es iedevu viņam hiperboloida ideju. Es uzvedināju viņu uz domām par olivīna joslu. Par salu Klusajā okeānā pateicu es. Viņš apzaga manas smadzenes, sapūdēja mani nolādētajā taigā … Ko lai es tagad paņemu no dzīves — gultu, ārstu, mannas putru? … Garins, Garins … Svešu ideju gremotājs! …
Mancevs pacēla seju pret trakojošo sniega vētru:
— Cinga sagrauza manus zobus, ēdes saēda manu ādu, esmu gandrīz akls, manas smadzenes notrulinātas.. Vēlu, pārāk vēlu Garins atcerējies mani..
89
Garins nosūtīja Vecās un Jaunās Pasaules laikrakstiem radiogramas par to, ka viņš, Pjers Garri, Klusajā okeānā, starp trīsdesmit grādiem rietumu garuma un divdesmit četriem grādiem dienvidu platuma, ieņēmis piecdesmit piecus kvadrātkilometrus lielu salu ar visām tuvākajām saliņām un sēkļiem, ka šo salu viņš uzskata par savu īpašumu un gatavs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt savas suverēnās tiesības.
Efekts bija smieklīgi niecīgs. Saliņa Klusā okeāna dienvidu platumos bija neapdzīvota un, izņemot gleznaino dabu, ne ar ko citu nevarēja lepoties Izcēlās pat apjukums — kam īsti tā pieder: Amerikai, Holandei vai Spānijai? Taču ar amerikāņiem ilgi nestrīdējās, parūca un piekāpās.
Sala nebija vērta to akmeņogļu, kuras vajadzēja sadedzināt, lai līdz tai aizbrauktu, bet princips ir pirmajā vietā, un Sanfrancisko ostu atstāja vieglais kreiseris, lai arestētu šo Pjeru Garri un salā uz mūžīgiem laikiem uzstādītu dzelzs mastu ar gumizētu Savienoto Valstu zvaigžņoto karogu.
Kreiseris aizbrauca. Par smieklīgo notikumu ar Gariņu tika sacerēts fokstrots «Nabaga Garri», kur bija stāstīts par to, kā mazais nabaga Pjers Garri iemīlējis kreolieti, tik ļoti iemīlējis, ka nolēmis padarīt viņu par karalieni. Garri aizvedis savu mīļoto uz mazu saliņu, un tur viņi dejojuši fokstrotu, karalis ar karalieni divatā. Un karaliene teikusi: «Nabaga Garri, es gribu ēst, esmu izsalkusi.» Bet Garri tikai nopūties un turpinājis dejot — ak vai, izņemot gliemežnīcas un puķes, viņam nekā cita nav bijis. Tad ieradies kuģis. Skaistulis kapteinis pasniedzis karalienei roku un aizvedis viņu uz lepnām brokastīm Karaliene smējusies un ēdusi. Bet nabaga Garri turpinājis dejot viens pats, nekas cits viņam nav atlicis … Un tā tālāk.. Vārdu sakot, tas viss bija tikai joku dzīšana.
Pēc desmit dienām no kreisera pienāca radiograma:
«Stāvam tiešā salas tuvumā Krastā neizkāpām, jo saņēmu brīdinājumu, ka sala ir nocietināta. Nosūtīju ultimātu Pjeram Garri, kas sevi dēvē par salas īpašnieku. Atbildes termiņš rīt, pulksten septiņos. Pēc tam izcelsim desantu.»
Tas jau bija uzjautrinoši — nabaga Garri draud ar dūrīti sešcollu lielgabaliem.. Taču ne rītā, ne tuvākajās dienas nekādas vēstis no kreisera vairs nepienāca.
Uz pēdējo izsaukumu kreiseris neatbildēja. Oho! Kara ministrijā dažs labs sarauca uzacis.
Pēc tam laikrakstā parādījās sensacionāla intervija ar Maku Linneju. Viņš apgalvoja, ka Pjers Garri esot tas pats daudzinātais krievu avantūrists inženieris Garins, ar kura vārdu saistās vesela virkne noziegumu, tai skaitā mīklainā slepkavība Vildaurā, Parīzes tuvumā. Salas sagrābšana Maku Linneju jo vairāk pārsteigusi tāpēc, ka uz jahtas, kas nogādāja Gariņu uz salas, atradies pats Rollings, tresta «Aniline Rolling» vadītājs un rīkotājs. Par viņa līdzekļiem Amerikā un Eiropā izdarīti milzīgi iepirkumi un nofraktēti kuģi materiālu pārvešanai uz salu. Kamēr viss noticis likumīgi, Maks Lin- nejs klusējis, bet tagad viņš atgādina, ka ķīmijas karaļa Rollinga raksturīgākā īpašība ir ārkārtīga cieņa pret likumiem. Tāpēc neesot šaubu, ka nekaunīgā salas sagrābšana notikusi pret Rollinga gribu un pierāda vienīgi to, ka Rollings salā tiekot turēts gūstā un ka miljardieri izmantojot nedzirdētas šantāžas nolūkā.