Joku dzīšana nu bija galā. Tika midīts kājām lielākais svētums. Policijas aģenti savāca ziņas par Gariņa iepirkumiem augustā. Iznāca galvu reibinoši skaitļi. Tai pašā laikā Kara ministrija veltīgi meklēja kreiseri — tas bija pazudis. Turklāt avīzēs parādījās anilīna rūpnīcu bojā ejas apraksts, kura autors bija katastrofas liecinieks — krievu zinātnieks Hlinovs.
Sākās skandāls. Tiešām, valdības degungalā kāds avantūrists izdarījis kolosālus karamateriālu iepirkumus, sagrābis salu, laupījis brīvību lielākajam Amerikas pilsonim un turklāt vēl bija netikumīgs nelietis, masu slepkava, neķītrs izdzimtenis.
Telegrāfs atnesa vēl vienu pārsteidzošu vēsti: noslēpumains jaunākā tipa dirižablis lidojis pāri Havaju salām, nolaidies Hilo ostā, uzņēmis benzīnu un ūdeni, redzēts virs Kuriļu salām, tuvojoties zemei virs Sahalīnas, Aleksandrovskas ostā uzņēmis benzīnu un ūdeni, pēc tam nozudis ziemeļrietumu virzienā. Uz gaisa kuģa metala borta ievēroti burti «P» un «G».
Tad visiem kļuva skaidrs: Garins ir Maskavas aģents. Te tev nu bija «nabaga Garri». Parlaments balsoja par visradikālākajiem pasākumiem. Flote astoņu līnijkuģu sastāvā izbrauca uz «Neliešu salu», kā tagad to dēvēja amerikāņu avīzes.
Tai dienā visas pasaules radiostacijas uztvēra īsviļņu radiogramu, pagalam izaicinošu un nekaunīgu:
«Hallo! Hallo! Runā raidstacija no Zelta salas, ko nezināšanas dēļ sauc par Neliešu salu. Hallo! Pjers Garrī no visas sirds iesaka visu valstu valdībām nebāzt degunu viņa iekšējās lietās. Pjers Garrī aizstāvēsies, un jebkuru karakuģi vai floti, kas ienāks Zelta salas ūdeņos, piemeklēs tas pats liktenis, kādu piedzīvoja amerikāņu vieglais kreiseris, kas nogāja dibenā ātrāk nekā piecpadsmit sekundēs. Pjers Garrī no visas sirds iesaka visas zemeslodes iedzīvotājiem neiejaukties politikā un un bezrūpīgi dejot viņam veltīto fokstrotu.»
90
Aizsprosts gravā pie ziemas mītnes tika atjaunots. Elektrostacija sāka strādāt. Artūrs Levī katru dienu saņēma nepacietīgu jautājumu no Zelta salas: vai piestātnes masts ir gatavs?
Elektromagnētiskie viļņi, vienaldzīgi pret tiem, kas tos izrāvuši no kosmiskā miera, traucās ēterā, lai nonāktu radiouztvērējos un tur mikrofonā ierēktos Gariņa satracinātajā balsī: «Ja pēc nedēļas piestātne nebūs gatava, es aizsūtīšu dirižabli un pavēlēšu jūs nošaut, vai dzirdat, Volšin?» Norēkuši to, elektromagnētiskie viļņi pa iezemojuma vadiem atgriezās sākotnējā mierā.
Ziemas mītnē pie vulkāna pakājes norisa steidzīgs darbs: attīrija no brikšņiem lielu laukumu, gāza zemē mastu priedes, būvēja divdesmit piecus metrus augstu piramīdveidīgu torni uz trim dziļi zemē ieraktiem stabiem.
Strādāja visi, kamēr krita no kājām nost, bet visvairāk rosījās un uztraucās Mancevs. Pa šo laiku viņš bija atēdies, mazliet atkopies, taču viņa smadzenes acfm redzot bija skāris ārprāts. Daždien viņš, liekas, aizmirsis par visu, vienaldzīgs, iespiedis rokās ķeraino galvu, sēdēja uz lāvas. Vai, paņēmis pie saites āzi Mašku, teica Ivanam:
— Gribi, es parādīšu tev to, ko neviens cilvēks vēl nekad nav redzējis?
Turēdams āzi Mašku pie saites (āzis palīdzēja viņam rāpties klintīs), Mancevs un aiz viņa Ivans sāka kāpt uz vulkāna krāteri.
Mastu mežs izbeidzās, augstāk, starp akmens blāķiem, auga kropli krūmi, vēl augstāk — vienīgi melni akmeņi, pārklāti ar ķērpjiem un vietumis ar sniegu.
Krātera malas slējās augšup stāvas un robotas, it kā pussagruvušās gigantiska cirka sienas. Bet Mancevs zinaia te katru spraugu un krekšķinādams, bieži apsēzdamies līčločiem kāpa aizvien augstāk un augstāk. Tomēr tikai vienreiz, klusā, saulainā dienā, viņiem izdevās uzrāpties uz pašas krātera malas. Tās, fantastiski izrobotas, ietvēra rūsganu sastingušas lavas ezeru. Zemu noslīgusī saule no robotās sienas mota asas ēnas uz metāliski spīdošajiem lavas plāceņiem. Tuvāk rietumu pusei virs lavas pacēlās konuss, tā virsotne kūpināja bālganus dūmus.
— Tur, — teica Mancevs, norādīdams ar līkiem pirkstiem uz kūpošu konusu, — tur — sprauga vai, ja vēlies, bezdibenis, kas iesniecas zemes dzīlēs, kur neviens cilvēks vēl nav ielūkojies… Es tur metu piroksilina spridzekļus, kad dibenā atskanēja sprādziens, ieslēdzu hronometru un aprēķināju dziļumu pēc skaņas ātruma. Es izpētīju izplūstošās gāzes, savācu tās stikla retortē, laidu tai cauri elektriskās spuldzes gaismu, caur gāzi izgājušos starus sadaliju spektroskopa prizmā.. Vulkāniskās gāzes spektrā es atradu antimona, dzīvsudraba, zelta un vēl daudzu smago metālu līnijas… Vai tu maz saproti, Ivan?
— Saprotu, stāstiet vien tālāk …
— Domāju, ka tu tomēr saproti vairāk nekā āzis Maška. . Kādu dienu, kad vulkāns darbojās īpaši brāzmaini, kad tas spļāva un krēpoja no milzu dziļumiem, man, riskējot ar dzīvību, izdevās savākt retortē mazliet gāzes.. Kad es kāpu lejā, uz apmetni, vulkāns sāka mest padebešos pelnus un akmeņus mucas lielumā. Zeme drebēja, gluži kā uzmodināta nezvēra mugura. Nepievērsdams uzmanību šiem sīkumiem, es skrēju uz laboratoriju un paliku gāzi zem spektroskopa.. Ivan un tu, Maška, klausieties …
Acis Mancevam spīdēja, bezzobainā mute šķobījās:
— Es atradu smagu metālu, kāda nav Mendeļejeva tabulā Pēc dažām stundām kolbā sākās tā sairšana — kolba sāka izstarot dzeltenu gaismu, pēc tam zilu un, beidzot, griezīgi sarkanu.. Aiz piesardzības es atgāju sāņus — atskanēja sprādziens, kolba un puse no manas laboratorijas aizlidoja pie visiem velniem… Es apzīmēju šo noslēpumaino metālu ar burtu M, jo mans uzvārds sākas ar M un šā āža vārds arī sākas ar M. Atklājuma lauri pieder mums abiem — āzim un man … Vai tu kaut ko saproti?
— Stāstiet vien tālāk, Nikolaj Hristoforovič..
— Metals M atrodas visdziļākajos olivīna joslas slāņos. Tas sairst un atbrivo milzīgus siltuma krājumus… Es apgalvoju: zemes kodols sastāv no metala M. Bet, tā kā zemes kodola vidējais blīvums pavisam ir tikai astoņas vienības, kas aptuveni līdzinās dzelzs blīvumam, bet metāls M ir divreiz smagāks par to, tad pašā zemes centrā jābūt tukšumam.
Mancevs pacēla pirkstu un, paskatījies uz Ivanu un āzi, mežonīgi iesmējās.
— Iesim, palūkosimies …
Viņi trijatā nokāpa no klinšainās kores uz metāliskā ezera un, slidinādamies pa metala plāceņiem, tuvojās kūpošajam konusam. Caur plaisām lauzās laukā karsts gaiss. Vietumis zem kājām melnoja spraugas bez dibena.
— Maška jāatstāj apakšā, — teica Mancevs, uzsitis knipi āzim pa degunu, un kopā ar Ivanu sāka rāpties konusā, ķerdamies pie karstām akmens šķembām, kas bruka zemē.
— Gulies uz vēdera un skaties.
Viņi apgulās konusa malā, tai pusē, no kurienes vējš dzina prom dūmu mutuļus, un nolieca galvas. Konusa iekšpusē bija padziļinājums un tā vidū — ovāls caurums, apmēram septiņus metrus diametrā. No turienes atplūda smagi vaidi, attāla dārdoņa, it kā kaut kur, velns viņu zina kādā dziļumā, veltos akmeņi.
Ielūkojies Ivans samanīja sarkanīgu gaismu, tā nāca no neaptverama dziļuma. Gaisma, brīžiem satumsdama, brižiem atkal uzplaiksnīdama, iedegās aizvien spilgtāk, kļuva aveņsarkana, griezīga… Smagāk vaidēja zeme, draudīgāk dārdēja akmeņi.
— Sākas uzplūdi, jāiet prom, — ieminējās Mancevs. — Sī gaisma nāk no septiņtūkstoš metru dziļuma Tur sairst metāls M, tur vārās un iztvaiko zelts un dzīvsudrabs.