— Vai lidojumam viss sagatavots?
— Tieši tā, — kapteinis attrauca.
Levī vēlreiz pagriezās uz Šaitana akmens pusi, kur kā blīva siena no sadrūmušajiem mākoņiem gāzās, virpuļoja sniegs. Galu galā svarīgākais, lai dirižablī būtu formulas.
— Lidojam! — viņš uzsauca, uzlēkdams uz alumīnija kāpnītēm. — Zēni, laidiet vaļā galus …
Levī atvēra vēderainās durvis un iekāpa gondolā. Piestātnes mastā sāka griezt pušu kaņepāju trosi, kas turēja kuģi. Pakšķēdami ierūcās motori. Sāka griezties propelleri.
Šai brīdī, puteņa nests, no sniega virpuļiem izskrēja Mancevs. Vējš bija sacēlis stāvus viņa matus. Izstieptās rokas tvēra kuģa gaistošo apveidu …
— Pagaidiet!. . Pagaidiet! … — Mancevs sauca ķērkstošā balsī. Kad gondolas alumīnija kāpnītes bija jau metru virs zemes, viņš ieķērās apakšējā pakāpienā. Vairāki strādnieki satvēra viņu aiz kažoka, lai atrautu nost. Mancevs atgrūda tos ar kājām. Kuģa metala grīda šūpojās. Pakšķēja motori. Nikni rēca propelleri. Kuģis cēlās augšup — mutuļojošos sniega mākoņos.
Mancevs iekrampējās kā ērce apakšējā pakāpienā. Viņu ātri cēla augšup … No lejas varēja redzēt, kā viņa izplestās kājas, plandošās kažoka stērbeles aiztrauca padebešos.
Cik tālu viņš aizlidoja, kādā augstumā atrāvās un nokrita — lejā stāvošie to vairs neredzēja.
92
Izliekusies pa alumīnija gondolas logu, Lamola kundze skatījās binoklī. Dirižablis tik tikko kustējās, apliekdams loku spožajās debesīs. Zem tā, tūkstoš metru dziļumā, neaptverami tālu pletās dzidrs, zilganzaļš okeāns. Tā centrā gulēja neregulāras formas sala. No augšas tās apveidi atgādināja Āfriku miniatūrā. Dienvidu, austrumu un ziemeļaustrumu pusē pie salas krastiem kā šļakatas melnoja putu iekļautas, akmeņainas saliņas un sēkļi. Rietumos okeāns bija klajš.
Te, dziļā līcī, netālu no piekrastes smilšu joslas stāvēja kravas kuģi. Zoja saskaitīja divdesmit četrus, tie atgādināja ūdenī gulošas vaboles.
Pa salu kā dzīpari stiepās ceļi, tie satecēja vienuviet salas klinšainajā ziemeļaustrumu daļā, kur laistījās stikla jumti. Tur beidza celt pili, kas ar trim terasēm noslīga pie maza, smilšaina līča viļņiem.
Salas dienvidu pusē varēja redzēt būves, kas no augšas bija līdzīgas rotaļkonstruktoram: fermas, stiegrojumi, režģoti celtņi, sliedes, ripojošas vagonetes. Griezās desmitiem vēja dzinēju. Kūpēja elektrostaciju un ūdens- sūknētavu dūmeņi.
So būvju centrā melnoja šahtas apaļā mute. No tās uz krastmalu slīdēja plati dzelzs transportieri, kas aizgādāja prom izsmeltos iežus, un tālāk jūrā kā tārpi iesniedzās zemessmēlēju sarkanie pontoni. Tvaika mākonītis nemitīgi garoja virs šahtas mutes.
Dienu un nakti — sešās maiņās norisa darbi šahtā. Garins lauzās cauri zemes garozas granīta bruņām. Sā cilvēka pārgalvīgā drosme robežojās ar neprātu. Lamola kundze raudzījās uz mākonīti virs šahtas, binoklis trīcēja viņas zeltaini iedegušajā rokā.
Gar līča lēzeno krastu taisnās rindās stiepās noliktavu un dzīvojamo būvju jumti. Pa ceļiem kā skudras kustējās cilvēki. Ripoja automobiļi un motocikli. Salas centrā zilgmoja ezers, no tā dienvidu virzienā iztecēja līkumota upīte. Tās krastos atradās tīrumu un dārzu joslas. Visa austrumu nogāze zaļoja kā smaragda paklājs — tur aplokos ganījās ganāmpulki. Ziemeļaustrumos pils priekšā starp klintīm raiboja fantastiskas puķu lauku un koku stādījumu figūras.
Vēl pirms pusgada te bija tuksnesis — asa zāle, ar pelēku jūras sāli pārklāti akmeņi un nīkulīgi krūmi Kuģi izgāza salā tūkstošiem tonnu ķīmiskā mēslojuma, tika izraktas artēziskās akas, atvesti augi, veseli koki.
No gondolas augstumiem Zoja raudzījās uz okeānā iemestu zemes stūrīti, krāšņu un mirdzošu, sniegbaltu krasta bangu apskalotu, tīksminājās par salu kā sieviete, kas tur rokā dārglietu.
93
Pasaulē bija septiņi brīnumi. Tautu atmiņā līdz mūsu dienām saglabājušies tikai trīs: Efesas Diānas templis1,
'Efesas Diānas templis — seno romiešu rrēness un medību dievietes svētnīca Efesā. So templi, kas bija izdaudzināts arhitektonisko formu daiļuma dēļ, 856. gadā pirms m. e. nodedzināja grieķis Herostrats, lai padarītu sevi slavenu.
Par astoto brīnumu, kā diendienā daudzināja Lamola kundze, bija uzskatāma šahta Zelta salā. Pie vakariņu galda nupat grezni iekārtotā pils zālē ar milzīgiem okeāna vēsmām pavērtiem logiem Lamola kundze pacēla kausu:
— Par brīnumu, par ģēniju, par drosmi.
Visa izmeklētā salas sabiedrība piecēlās un sumināja Lamola kundzi un Gariņu Visus bija aizrāvis darba drudzis un fantastiskās ieceres Lai tur, kontinentos, vaimanā par tiesibu mīdīšanu kājām. Nospļauties. Te dienu un nakti dobjā pazemes balsī dūc šahta, šķind elevatoru kausi, lauzdamies aizvien dziļāk un dziļāk uz neizsmeļamajiem zelta krājumiem. Sibīrijas taiga, Kali- fornijas gravas, Klondaikas sniega tuksneši — blēņas, sīkrūpnieciba. Zelts atrodas zem kājām jebkurā vietā, tikai jāizurbjas caur granītiem un verdošu olivīnu.
Nelaimigā Manceva dienasgrāmatās Garins atrada šādu ierakstu:
«Mūsu laikā, kad beidzas ceturtais ledus laikmets un ārkārtīgi strauji sāka attīstīties viena no dzīvnieku sugām, būtnes bez apspalvojuma, spējīgas pārvietoties uz pakaļkājām un apgādātas ar dažādu skaņu izteikšanai piemērotu mutes dobuma iekārtojumu, — zemeslode izskatās šādi:
Tās virskārta sastāv no sacietējušiem granītiem un dioritiem, kas izveido piecus līdz divdesmit piecus kilometrus biezu slāni. Sī garoziņa no ārpuses pārklāta ar jūras nogulām, bojā gājušu augu (akmeņogles) un bojā gājušu dzīvnieku (nafta) slāņiem. Garoza balstās uz otrā zemeslodes apvalka — izkusušiem metāliem — uz olivīna joslas.
Šķidrā olivīna josla vietumis, piemēram, dažos Klusā okeāna rajonos, pienāk tuvu zemes virspusei, līdz piecu kilometru dziļumam.
Šā otrā šķidrā apvalka biezums patlaban sasniedz vairāk nekā simt kilometru un palielinās par kilometru katros simt — tūkstoš gados.
Šķidrajā olivīna joslā jāizšķir trīs slāņi: zemes garozai tuvākais — vulkānu izmestie izdedži, lava; vidējais slānis — olivīns, dzelzs, niķelis, tas ir, elementi, no kuriem sastāv meteorīti, kas rudens naktīs zvaigžņu veidā krīt uz zemi, un, beidzot, trešais, apakšējais slānis — zelts, platīns, cirkonijs, svins, dzīvsudrabs.
Šie trīs olivīna joslas slāņi tikpat kā uz spilvena atdusas uz hēlija gāzes, kas sabiezināta līdz šķidram stāvoklim un rodas kā atomu sairšanas produkts.
Un, beidzot, zem šķidrās gāzes apvalka atrodas zemes kodols. Tas ir ciets, metālisks, tā temperatūra ir apmēram divi simti septiņdesmit trīs grādi zem nulles, tas ir, līdzinās pasaules izplatījuma temperatūrai.
Zemes kodols sastāv no smagiem radioaktīviem metāliem. Mums pazistami divi no tiem, kas atrodas Men- de|ejeva tabulas beigās, tie ir urāns un torijs. Bet šie elementi paši rodas, sairstot līdz šim dabā nepazīstamam ultrasmagam pamatmetalam.
Es atradu tā pēdas vulkāniskajās gāzēs. Tas ir metāls M. Šis metāls ir vienpadsmit reižu smagāks par platīnu. Tam piemīt ārkārtīgi spēcīga radioaktivitāte. Ja vienu kilogramu šā metala izceltu virszemē, viss dzīvais vairāku kilometru attālumā būtu pagalam, visi priekšmeti, kas pārklāti ar tā emanāciju[31], izstarotu gaismu.
Tā kā zemes kodola īpatsvaru veido pavisam astoņas vienības (dzelzs īpatsvars), kas vienmēr novedis pie aplamas domas, it kā kodols būtu no dzelzs, un tā kā nevar apgalvot, ka metāls M atrodas zemes kodolā, zem mil- jons atmosfēru spiediena, porainā stāvoklī, tad jānonāk pie vienigā secinājuma: