Zemes kodols ir tukša lode vai bumba no metala M, tā pildīta ar hēliju, kas milzīgā spiediena dēļ atrodas kristāliskā stāvoklī.
Šķērsgriezumā zemeslode izskatās šādi:
— D-kodols no metala M t-kristāliskais hēlijs
metals M, kas veido zemes kodolu, nemitīgi sairdams un pārvērzdamies citos vieglos metālos, atbrīvo kolosālu daudzumu siltuma. Zemes kodols sakarst. Pēc vairākiem miljardiem gadu sakarsīs visa zemeslode, uzsprāgs kā bumba, uzliesmos, pārvērtīsies gāzu lodē ar diametru līdz orbītai, kādu mēness apliec ap zemi, pamirdzēs kā maza zvaigzne un pēc tam sāks atdzist un atkal saruks lidz zemeslodes apmēriem. Tad atkal uz zemes radīsies dziviba, pēc miljardiem gadu parādīsies cilvēks, sāksies strauja cilvēces attistība, cīņa par augstāko pasaules sociālā iekārtojuma formu.
Tad zeme, sairstot atomiem, atkal nemitīgi sakarsīs, lai atkal uzliesmotu kā maza zvaigzne.
Tas ir zemes dzives riņķojums. Šādi riņķojumi notikuši neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes notiks nākotnē. Nāves nav. Ir mūžīga atjaunotne..»
To Garins izlasīja Manceva dienasgrāmatā.
94
Šahtas augšējās malas bija iekaltas tērauda bruņās. Masīvi cilindri no grūti kūstoša tērauda nolaidās aizvien dziļāk šahtā. Tie nonāca līdz vietai, kur temperatūra sasniedza trīssimt grādus. Tas notika negaidīti, lēcienveidīgi, piecu kilometru dziļumā.
Strādnieku maiņa un divi hiperboloīdi aizgāja bojā šahtas dibenā.
A — zemes garoza
jūras nogulas
Garins bija neapmierināts. Cilindru nolaišana un kniedēšana aizkavēja darbus. Tagad, kad šahtas sienas bija nokaitētas, tās atdzesēja ar saspiestu gaisu, un sa
cietēdamas tās pašas izveidoja varenas bruņas. Sienas nostiprināja pa diagonālēm ar režģotām fermām.
Šahtas diametrs nebija liels — divdesmit metri. Tās iekšpusē sarežģītā sistēmā savijās gaisa pievadcaurules un izvadcaurules, stiegrojumi, vadu tīkli, dūralumīnija gredzeni, pa kuriem slīdēja elevatoru kausi; skriemeli, platformas elevatoru transmisijām un platformas, uz kurām stāvēja šķidrā gaisa mašīnas un hiperboloīdi.
Visu darbināja elektrība: cejamliftus, elevatorus, mašīnas. Šahtas sānos tika izdobtas alas mašīnu novietošanai un strādnieku atpūtai. Lai atslogotu galveno šahtu, Garins ierīkoja paralēli tai otru, sešus metrus diametrā, tā savienoja alas ar elektriskiem liftiem, kas šāvās ar pneimatiskā lādiņa ātrumu.
Svarīgākā darbu daļa — urbšana norisa, saskaņoti darbojoties hiperboloidu stariem, šķidrā gaisa iekārtai un elevatoru smeļamkausiem. Divpadsmit īpašas konstrukcijas hiperboloidi, kas saņēma enerģiju no volta lokiem ar šamota oglēm, urba un kausēja iežus, šķidra gaisa strūklas tos momentāli atdzesēja, un tie, sadrup- dami sīkās daļiņās, nonāca elevatoru kausos. Degšanas produktus un tvaikus aizrāva ventilatori.
95
Pils Zelta salas ziemeļaustrumu daļā bija uzcelta pēc Lamola kundzes fantastiskajiem plāniem.
Tā bija milziga celtne no stikla, tērauda, tumšsarkana akmens un marmora. Tajā atradās piecsimt zāles un istabas. Galvenā fasāde ar divām platām marmora kāpnēm izauga no jūras. Viļņi sašķida pret pakāpieniem un cokoliem kāpņu malās, kur parasto statuju vai vāžu vietā stāvēja četri režģoti bronzas tornīši, kas turēja apzeltītas lodes; tajās atradās pielādēti hiperboloīdi, draudīgi apsargādami pieeju no okeāna.
Kāpnes pacēlās lidz atklātai terasei, no tās divas dziļas, kvadrātveidīgām kolonām nostiprinātas ieejas veda ēkas iekšienē. Visa akmens fasāde, mazliet slīpa kā senēģiptiešu būvēs, skopi rotāta, ar augstiem, šauriem logiem un plakanu jumtu, šķita skarba un drūma. Toties fasādes, kas izgāja uz iekšējo pagalmu, kur auga kāpelējošas rozes, verbenas, orhidejas, ziedoši ceriņi, mandeļ- koki un lilijas, bija uzceltas grezni, pat draiskulīgi.
Divi bronzas vārti veda salas iekšienē. Tā bija pils — cietoksnis. Blakus tai uz klints simt piecdesmit metru augstumā pacēlās režģots tornis, kuru pazemes eja savienoja ar Gariņa guļamistabu. Torņa augšējā platformā bija novietoti spēcigi hiperboloidi. Bruņu lifts uzšāvās līdz tiem no zemes dažās sekundēs. Visiem, pat Lamola kundzei, bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu, tuvoties torņa pamatam. Tas bija pirmais Zelta salas likums.
Pils kreisajā spārnā atradās Lamola kundzes istabas, — labajā — Gariņa un Rollinga. Vairāk te neviens nedzīvoja. Pils bija domāta tām dienām, kad mirstīgajam vislielākā laime būs saņemt ielūgumu uz Zelta salu un ieraudzit pasaules valdnieces žilbinošo vaigu.
Lamola kundze gatavojās šai lomai. Darba viņai bija līdz kaklam. Tika izstrādātas etiķetes rīta stundai, lielajām un mazajām pieņemšanām, pusdienām, vakariņam, maskarādēm un izpriecām. Plaši izvērsās viņas aktrises tempera-ments. Zojai patika daudzināt, ka viņa dzimusi pasaules skatuvei. Par etiķetes glabātāju bija izraudzīts slavenais baletu inscenētājs — krievu emigrants. Ar viņu Eiropā noslēdza kontraktu, viņš tika apbalvots ar briljantiem rotātu «Dievišķīgās Zojas» zelta ordeni baltā lentā un iecelts par gultzini (Chevalier de 1it).
Bez šiem iekšējiem — galma likumiem Lamola kundze kopā ar Gariņu radīja «Zelta laikmeta baušļus» — nākamās cilvēces likumus. Tie bija tikai vispārēji projekti un pamatidejas, kas vēlāk būs jāapstrādā juristiem. Garins bija briesmīgi aizņemts, Zojai vajadzēja kaut kā izkombinēt laiku Dienu un nakti viņas kabinetā dežurēja divas stenografistes.
Garins nāca tieši no šahtas, nomocījies, netīrs, piesūcies ar zemes un mašīneļļas smaku Viņš steidzīgi ēda, nokrita ar zābakiem uz atlasa divāna un ietinās pīpes dūmos (viņš atradās ārpus etiķetes, viņa paradumi — svēti un neatdarināmi) Zoja soļoja pa paklāju, viļādama kalsnajos pirkstos milzīgas kaklarotas pērles, un vedināja Gariņu uz sarunu.
Stenografistes pierakstīja domas. Pa nakti tās tika pārrakstītas uz mašīnas un no rīta pasniegtas Lamola kundzei gultā.
Ekspertīzei dažos jautājumos pieaicināja Rollingu. Viņš dzivoja lepnos, līdz galam nepabeigtos apartamentos. Iznāca no tiem tikai pie galda. Viņa griba un lepnums bija salauzti. Šai pusgadā viņš bija stipri sašļucis. No Gariņa viņš baidījās. Vairījās palikt ar Zoju divatā. Neviens nezināja (un arī neinteresējās), ko viņš dara augām dienam. Grāmatas viņš savu mūžu nebija lasījis. Dienasgrāmatu, likās, nerakstīja. Dzirdēja runājam, ka viņš aizrāvies ar pipju kolekcionēšanu.
Kādu vakaru Zoja pa logu redzēja Rollingu sēžam uz marmora kāpņu priekšbeidzamā pakāpiena un žēli raugāmies uz okeānu, no kurienes pirms simt miljoniem gadu bija iznācis viņa sencis cilvēkveidīgas ķirzakas izskatā. Tas bija viss, kas bija palicis pāri no varenā ķimijas karaļa.
Ne zaudētie trīs simti miljoni dolāru, ne gūstniecība Zelta salā, pat Zojas neuzticība nebūtu Rollingu salauzuši. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš pārdeva ielās zābaksmēri. Viņš prata, viņam patika cīnīties. Cik daudz pūlu, talanta un gribas bija izlietots, lai piespiestu cilvēkus maksāt viņam, Rollingam, zelta ripiņas! Eiropas karš, Eiropas izpostīšana — lūk, kādi spēki bija iekustināti, lai zelta straume plūstu «Aniline Rolling» kasēs.
Un pēkšņi šo zeltu, spēka un laimes ekvivalentu, smels no šahtas, kā mālus, kā dub|us, ar elevatora kausiem neierobežotā daudzumā. Te nu Rollinga pazoles palika karājamies tukšumā, viņš vairs nejutās dabas valdnieks — «homo sapiens»1. Nekas cits vairs neatlika kā kolekcionēt pipes.