Tad atskanēja apslāpēti ložmetēja tarkšķi — sataustījuši. Tarkšķēšana aprāvās. Pie debesīm, mezdams kūleņus, stāvus lejā drāzās spīdošs kukainis Vērotāji iekliedzās — tur krita hidroplāns un ietriecās kaut kur melnajos viļņos. Kas noticis?
Un atkal — tak-tak-tak-tak padebešos ietarkšķē- jās ložmetēji un atkal aprāvās, cita pēc citas visas trīs lidmašīnas kūleņodamas izdrāzās caur prožektoru staru kūļiem un, pārgājušas grīstē, ielikās okeānā. Uz flag- maņkuģa sāka ņirbēt gaismas signāli. Iemirgcjās ugunis līdz pašam horizontam: kas noticis?
Pēc tam visi ieraudzīja skrienam pretim vējam — šķērsām ķīļūdens līnijai — melnu, plūksnainu mākoni. Tur, ietinies dūmu aizsegā, nolaidās zemāk gaisa kuģis. Uz flagmaņa signalizēja: «Sargies, gāze Sargies, gāze.» Ierējās zenitlielgabali. Un tūdaļ uz klāja, uz tiltiņiem, uz bruņu sitējiem torņiem nokrita, eksplodēja gāzu bumbas.
Pirmais krita admirālis, divdesmit astoņus gadus vecs skaistulis, kas aiz lepnuma nebija uzlicis masku: sakampa kaklu un nogāzās zemē ar uztūkušu, zilu seju. Dažās sekundēs saindēti bija visi, kas atradās uz klāja, gāzmaskas, izrādījās, neko daudz nelīdzēja. Uz flagmaņ- kuģa bija nomesta nepazīstama gāze.
Komandēšanu uzņēmās viceadmirālis. Kreiseri- pagriezās uz labo halzi un atklāja zenītuguni Tris zalves satricināja nakti. Trīs uzliesmojumi, kas izrāvās no lielgabalu stobriem, pārlēja pār okeānu asiņainu gaismu. Trīs tērauda nezvēru spieti, kaukdami ar aklajām galvām, aizdrāzās velns zin kur un pārsprāguši apblāz- moja zvaigžņoto debesi.
Tūlīt pēc zalvēm no kreiseriem atrāvās seši hidroplāni — visas komandas maskās. Bija acīm redzams, ka pirmie četri aparāti aizgājuši bojā, uzdurdamies sa indētajam gaisa kuģa dūmu aizsegam. Tagad bija likts uz spēles amerikāņu flotes gods. Uz kuģiem nodzisa ugunis. Palika vienīgi zvaigznes. Tumsā varēja dzirdēt, ka šļakstēja viļņi pret tērauda bortiem un augstu gaisā zu- mēja lidmašīnas.
Beidzot!.. Tak-tak-tak-tak — no Piena Ceļa sidrabainās miglas atplūda ložmetēju tarkšķi … Pēc tam — it kā paukšķētu pudeļu korķi. Tur sākās uzbrukums ar gra nātām. Zenītā iemirdzējās brūni melnā gaismā mutuļojošs mākonītis: no tā, noliecis strupo purnu, izslīdēja metala cigārs. Tā muguru apņēma liesmu mēlītes. Cigārs drāzās ieslīpi uz leju, atstādams aiz sevis mirguļojošu asti, un, viscaur liesmu apņemts, nokrita aiz horizonta.
Pēc pusstundas viens no hidroplāniem ziņoja, ka no
laidies virs degošā dirižabļa un apšāvis ar ložmeteju visu, kas bija palicis dzivs uz tā un pie tā.
Uzvara amerikāņu eskadrai bija dārgi maksajusi: gājušas bojā četras lidmašīnas ar visu ekipāžu. Noindēti ar gāzēm divdesmit astoņi virsnieki, tai skaitā eskadras admirālis, un simt trīsdesmit divi matroži. Smagos zaudējumus vēl smagākus darīja apziņa, ka lieliskie līnijkreiseri ar vareno artilēriju bija atradušies tūļīgu pingvīnu stāvoklī: pretinieks uzbruka (ar kādu līdz tam nepazīstamu gāzi) no augšas, kā gribēja. Vajadzēja revanšēties, parādīt jūras artilērijas patieso varenību.
Sādā garā kontradmirālis tai pašā naktī nosūtīja uz Vašingtonu ziņojumu par jūras kaujas norisi. Viņš bija par Neliešu salas bombardēšanu.
Jūras ministra atbilde pienāca pēc diennakts: doties uz minēto salu un nolīdzināt to ar okeāna viļņiem.
99
— Nu ko? — Garins izaicinoši iejautājās, nolikdams uz rakstāmgalda radiouztvērēja austiņas. (Sēde notika tai pašā sastāvā, izņemot Lamola kundzi.) — Nu ko, cienītie kungi? … Varu apsveikt… Blokāde vairs neeksistē … Amerikas flote saņēmusi pavēli par salas bombardēšanu.
Rollings sāka trīcēt, piecēlās no krēsla, pīpe izkrita viņam no mutes, violetās lūpas sašķiebās, it kā viņš gribētu, bet nevarētu izteikt kādu vārdu.
— Kas jums lēcies, vecais? — Garins noprasīja. — Vai jūs tā uztrauc tēvzemes flotes tuvošanās? Nevarat sagaidīt, kad mani varēs pakārt pie masta? Vai ari nobijāties no bombardēšanas? … Protams, tas būtu diezgan muļķīgi, ka amerikāņu lādiņš jūs sašķaidītu slapjos gabaliņos. Vai arī sirdsapziņa, velns parāvis, jums iekņudējusies … Kā nekā mēs karojām par jūsu naudiņu.
Garins aprauti iesmējās, novērsās no veča. Rollings, tā arī neko nepateicis, noslīga atpakaļ krēslā, aizklaja zemes pelēko seju ar trīcošām rokām.
— Nē, kungi… Bez riska var nopelnīt tikai trīs centus uz dolāru. Mēs tagad briesmīgi riskējam. Mūsu
izlūkošanas dirižablis teicami izpildīja uzdevumu … Lūdzu piecelties kāj as, godājot divpadsmit kritušos, tai skaitā dirižabja komandieri Aleksandru Ivanoviču Vol- šinu. Dirižablis paguva notelefonēt sīkas ziņas par eskadras sastāvu. Astoņi jaunākā tipa līnijkreiseri apbruņoti ar četriem torņiem, pa trim lielgabaliem katrā. Pēc kaujas viņiem būs palikuši pāri vismaz divpadsmit hidroplāni. Tad vēl vieglie kreiseri, mīnukuģi un zemūdenes. Ja katra šāviņa triecienu pieņemam par septiņdesmit pieciem miljoniem kilogramu dzīvā spēka, tad visas eskadras zalve pa salu apaļos skaitļos būs vienlīdziga miljardam kilogramu dzīvā spēka.
— Jo labāk, jo labāk, — Rollings nočukstēja.
— Beidziet činkstēt, vectētiņ, kauns… Biju pavisam piemirsis, kungi, mums jāpateicas misteram Rollingam, ka viņš mums laipni atvēlējis visjaunāko un pagaidām slepenībā turēto izgudrojumu — gāzi ar nosaukumu «Melnais krusts». Ar tās palīdzību mūsu piloti notrieca ūdeni četrus hidroplānus un izsita no ierindas flagmaņkuģi..
— Nē, es neesmu jums laipni atvēlējis «Melno krustu», mister Gariņ! — Rollings gārdzoši iekliedzās. — Ar revolveri rokā jūs izspiedāt no manis pavēli atsūtīt uz salu balonus ar «Melno krustu».
Viņš palika bez elpas un ļodzīdamies izgāja. Garins sāka izstrādāt salas aizsardzības plānu. Eskadras uzbrukums bija gaidāms pēc divām dienam.
100
«Arizona» pacēla pirātu karogu.
Tas nebūt nenozīmēja, ka virs tās plīvoja romantiskais jūras laupitāju melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem. Tagad ja nu vienīgi uz sublimētu pudelēm tika attēlotas tamlīdzīgas šausmas.
Nekāds karogs, patiesību sakot, uz «Arizonas» netika uzvilkts. Divi režģoti torņi ar hiperboloīdiem pārāk atšķīra tās profilu no visas pasaules kuģiem. Jahtu komandēja Jansens, kas bija padots Lamola kundzei.
Zojas elegantās telpas — guļamistaba, vannas un
tualetes istabas, salons bija aizslēgtas. Zoja iekārtojās augšā, kapteiņa kabinē. kopā ar Jansenu Agrāka greznība — zilie zida pajumi, paklāji, spilveni, krēsli — viss bija novākts. Vēl Marseļā nolīgtā komanda bija apbruņota ar koltiem un īsām šautenēm. Komandai tika paziņots brauciena mērķis un apsolītas prēmijas par katru aplaupīto kuģi.
Visas brivās telpas uz jahtas bija piekrautas ar ben zina un dzeramā ūdens kannām. Pūšot sānu vējam visās burās, ar pilnu jaudu strādājot brīnišķīgajiem rolsroisa motoriem, «Arizona» traucās kā albatross — no galotnes uz galotni pa saviļņoto okeānu.
101
— Vējš tuvojas septiņām ballēm, kaptein.
— Novākt marsburas!
— Klausos, kaptein.
— Sardzi nomainīt katru stundu. Novērotāju mucā uz grotmasta.
— Klausos, kaptein.
— Tiklīdz pamanīsiet ugunis, nekavējoties modiniet mani augšā.
Jansens piemiegtām acīm ielūkojās okeāna drūmajā tuksnesī. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes aizklāja dūmakains plīvurs. Visas šīs piecas diennaktis, kamēr jahta traucās uz ziemeļrietumiem, Jansens nemitīgi visā ķermenī sajuta vieglas aizgrābtības trisas. Neko darīt — arī tēvutēvi pārtika no laupīšanas. Ar galvas mājienu viņš atvadījās no palīga un iegāja kajītē.