Izsmēķējis resnu papirosu, Garins pašķielēja uz šokolādi. Ja tie būtu vecie laiki, kad viņu uzskatīja par nelieti un laupītāju, viņš pasūtītu sodu un konjaku, lai pa krietnam sapurinātu nervus, bet puspasaules dikta
toram dzert no rīta konjaku! Tāda neķītrība atstumtu no viņa visu solīdo buržuāziju, kas kā Napoleona gvarde bija sakļāvusies ap viņa troni.
Viebdamies viņš ieņēma malku šokolādes. Kambarsulainis, kas svinīgās skumjās stāvēja pie durvīm, pavaicāja pusbalsī:
— Vai diktatora kungs atļaus ienākt privātsekre- tāram?
Garins laiski apsēdās gultā, uzvilka zīda pidžamu.
— Paaiciniet.
Ienāca sekretārs, cienīgi trīs reizes — pie durvīm, istabas vidū un netālu no gultas — paklanījās diktatoram. Novēlēja labu rītu. Mazlietiņ pašķielēja uz krēslu.
— Sēstieties, — pamāja Garins un tā nožāvājās, ka zobi noklakšķēja.
Privātsekretārs apsēdās. Tas bija viscaur melnā ģērbies kalsns vīrietis vidējos gados, ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņa acu plaksti allaž bija puspievērti. Viņš tika uzskatīts par viselegantāko vīrieti Jaunajā Pasaulē un, kā domāja Pjotrs Petrovičs, bija norīkots pie viņa kā lielo finansistu spiegs.
— Kas jauns? — Garins noprasīja. — Kā zelta kurss?
— Ceļas.
— Tomēr lēni. Ko?
Sekretārs melanholiski pacēla plakstus.
— Jā gausi. Joprojām gausi.
— Neģēļi.
Garins iebāza basās kājas brokāta kurpēs un sāka soļot pa guļamistabas balto paklāju:
— Neģēļi, ēzeļi!
Viņa kreisā roka neviļus aizlīda aiz muguras, ar labās rokas īkšķi viņš ieķērās pidžamas bikšu saitēs un tā soļoja ar izspūrušiem, uz pieres noslīdējušiem matiem. Acīm redzot arī sekretāram šis brīdis likās vēsturisks: viņš izslējās krēslā, izstiepa kaklu no stērķelētās apkāk- Ies, liekas, ieklausījās vēstures soļos.
— Neģēļi! — pēdējo reizi atkārtoja Garins. — Kursa lēno celšanos es uzskatu par neuzticību man. Man! Vai jūs saprotat? Es izdošu dekrētu sodīt ar nāvi tos, kas
tirgojas ar zelta stieņiem… Rakstiet: «No šās dienas ar senāta lēmumu …»
Ticis galā ar dekrētu, Garins izsmēķēja otru papirosu. Iemeta smēķa galu pusizdzertajā šokolādes tasē. Noprasīja:
— Kas vēl jauns? Vai atentāti pret mani nav atklāti?
Gariem pirkstiem ar gariem, nopulētiem nagiem sekretārs izņēma no portfeļa lapiņu, izlasīja to pie sevis, apgrieza otrādi, atkal apgrieza:
— Vakar vakarā un šodien pusseptiņos no rīta policija atklājusi vēl divus atentātus pret jums, ser.
— Ahā! Ļoti labi. Atmaskot presē. Kas tie tādi bija? Ceru, pūlis pats izrēķinājās ar neliešiem? Ko?
— Vakar vakarā parkā pils priekšā tika aizturēts jauns cilvēks, pēc izskata strādnieks, viņa kabatās atrasti divi dzelzs uzgriežņi, katrs piecsimt gramu smags. Diemžēl, bija jau vēls, parks pustukšs, un tikai dažiem garāmgājējiem, kas uzzināja par atentātu pret dievināto diktatoru, laimējās vairākas reizes iesist šim nelietim. Viņš ir arestēts.
— Vai šie garāmgājēji bija privātpersonas vai aģenti?
Sekretāram sāka raustīties plaksti, viņš tikko manāmi pasmīnēja ar mutes kaktiņu visā Ziemeļamerikā vienīgo, neatdarināmo smaidu:
— Protams, ser, tās bija privātpersonas, godīgi, jums uzticīgi tirgotāji, ser.
— Uzzināt tirgotāju vārdus, — Garins diktēja, — presē izteikt viņiem manu viskvēlāko atzinību. Teroristu sodīt ar visu likuma bardzību. Pēc notiesāšanas es viņu apžēlošu.
— Otrs slepkavības mēģinājums noticis turpat parkā, — sekretārs turpināja. — Tika aizturēta kāda dāma, kas skatījās uz jūsu guļamistabas logu. Dāmas Tokas somiņā atrasts neliels revolveris.
— Vai jauniņa?
— Piecdesmit trīs gadi.
— Kā izturējās pūlis?
— Pūlis apmierinājās ar to, ka norāva dāmai cepuri, salauza lietussargu un samīdīja somiņu. Tāds samērā vājš entuziasms izskaidrojams ar agro rīta stundu un pašas dāmas nožēlojamo izskatu, ieraudzījusi satracināto pūli, viņa tūdaļ paģība.
— Izsniegt vecajai vārnai ārzemju pasi un nekavējoties izvest aiz Savienoto Valstu robežām. Rakstīt presē par šo incidentu būtu muļķīgi. Kas vēl?
Bez piecām deviņos Garins pagāja zem dušas, pēc tam nodeva sevi frizierim un četriem viņa palīgiem. Viņš apsēdās īpašā, tā kā zobārsta krēslā, kas bija pārklāts ar linu palagu, trīsdaļīga spoguļa priekšā. Vienlaikus viņa seja saņēma tvaika vannu, gar abu roku nagiem ar vīlītēm, šķērītēm un zamša spilventiņiem ņirbināja divas blondīnes, gar kāju nagiem — divas izveicīgas mulates. Mati uz galvas atsvaidzināti vairākos tualetes ūdeņos un esencēs, ieveidoti ar cirtojamām šķērēm un sasukāti tā, ka plikums pakausī vairs nav redzams. Bārddzinis, kam bija piešķirts baroneta tituls par apbrīnojamu meistarību, noskuva Pjotru Petroviču, nopūderēja un iesmaržoja seju un galvu ar dažādām smaržām: kaklu — ar rožu dvašu, aiz ausīm — ar šipru, deniņus — ar Vernē buķeti, ap lūpām — ar ābeles zaru (grape ap- ple), bārdiņu — ar visliegāko smaržu «Nokrēsla».
Pēc visām šīm manipulācijām diktatoru varēja ietīt zīdpapīrā, ielikt futrālī un novietot izstādē. Garins ar mokām izturēja līdz galam, viņš izbaudīja šīs manipulācijas katru rītu, un avīzēs rakstīja par viņa «ceturtdaļstundu pēc vannas». Tur nekā nevarēja darīt.
Tad viņš devās uz garderobi, kur viņu gaidīja divi sulaini un pirmītējais kambarsulainis ar zeķēm, krekliem, zābakiem un visu citu. Šodien Garins izvēlējās brūnu uzvalku ar lāsojumu. Avīžnieki rakstīja, ka viens no apbrīnojamākiem diktatora talantiem ir māksla izvēlēties kravati. Vajadzēja padoties un būt modram. Pukodamies Garins izvēlējās kravati pāva spalvu krāsās.
Iedams uz viduslaiku gaumē iekārtoto ēdamistabu, Garins nodomāja:
«Ilgi tas nav izturams. Velns parāvis, tas nu gan ir režīms!»
Pie brokastu galda (atkal ne piliena alkohola) diktatoram vajadzēja izskatīt korespondenci. Uz Sevras paplātes gulēja kādas trīssimt vēstules. Košļādams uzceptu žāvētu zivi, bezgaršīgu šķiņķi un ūdenī vārītu auzu putru bez sāls (sportistu un tikumisku cilvēku barība no rītiem), Garins uz labu laimi ņēma čaukstošās aploksnes. Atvēra ar netīru dakšiņu, pārskrēja acīm:
«Mana sirds dauzās, aiz satraukuma mana roka tikko jaudā uzvilkt šis rindiņas … Ko jūs nodomāsiet par mani? Ak dievs! Es jās milu. Es iemilēju jūs kopš mirkļa, kad ieraudzīju avizē jūsu portretu. Es esmu jauna. Cienījamu vecāku meita.»
Parasti bija pielikts klāt fotouzņēmums. No fotogrāfijām (mēneša laikā to sakrājās vairāki desmiti tūkstošu), no šiem purniņiem ar kupliem matiem, nevainīgām acīm un muļķīgiem deguneļiem kļuva briesmīgi, līdz nāvei garlaicīgi. Nostaigāt galvu reibinošu ceļu no Krestovkas salas līdz Vašingtonai, no nekurinātas istabas vientuļā Petrogradas puses namā, kur Garins bija soļojis no viena stūra uz otru stūri, spaidīdams rokas un meklēdams gandrīz nereālu glābšanās iespēju (bēgšana ar «Bibigondu»), līdz priekšsēdētāja zelta krēslam senātā, kurp viņam jābrauc pēc divdesmit minūtēm. . Likt pasaulei sadrebēt šausmās, iegūt pazemes zelta okeānu, iekarot varu pār pasauli — visu vienīgi tāpēc, lai iekļūtu pagalam garlaicīgas filistriskas dzīves lamatās.