Выбрать главу

Tās bija Ivana Guseva mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis vakardienas kaujā pret «Arizonu». Kā kaķis

uzrāpies tornī pa ārējiem režģotajiem spraišļiem, viņš ieslēdza lielo hiperboloidu, sataustīja «Arizonu» starp milzīgajiem viļņiem.

Uguns šautra no «Arizonas» dejoja pa salu, aizdedzinādama ēkas, nogriezdama laternu stabus, kokus. «Odze,» čukstēja Ivans, pagriezdams aparāta stobru un, tāpat kā rakstu darbu stundā, kad Taraškins viņam bija mācījis zinības, palīdzēja sev ar mēli.

Viņš notvēra «Arizonu» fokusā un trieca ar staru pa ūdeni kuģa aizmugurē un priekšā, tuvinādams leņķi. Traucēja dūmu mākoņi, kas cēlās no degošajām cisternām. Pēkšņi stars no «Arizonas» pārvērtās žilbinošā zvaigznē un tā spīguļodama iedzēla Ivanam acīs. Stara caururbts, viņš saļima uz liela hiperboloida apvalka …

— Dusi mierīgi, Vaņuša, tu nomiri kā varonis, — teica Seļga. Viņš noslīga ceļos pie Ivana, pacēla karoga malu un noskūpstīja zēnu uz pieres.

Taures sāka spēlēt, un divsimt cilvēku balsis dziedāja «Internacionāli».

Pēc kāda brīža no melno dūmu mutuļiem izlidoja spēcīgs divmotoru aeroplāns. Uzņemdams augstumu, tas pagriezās uz rietumiem …

120

— Visi jūsu rīkojumi izpildīti, direktora kungs… Garins aizslēdza izejas durvis, piegāja pie sekla

grāmatu skapja un novilka ar roku pa labi no tā. Sekretārs noteica ar smīnu:

— Slepenā durvju poga atrodas kreisajā pusē, diktatora kungs…

Garins aši uzmeta sekretāram savādu skatienu. Nospieda pogu, grāmatu skapis bez trokšņa atvirzījās sāņus, atklādams šauru ieeju pils slepenajās istabās.

— Lūdzu, — teica Garins, piedāvādams sekretāram doties tur pirmajam. Sekretārs nobāla, Garins ar ledainu pieklājību pacēla stara revolveri viņa pieres augstumā. — Prātīgāk būs paklausīt, sekretāra kungs …

Durvis no kapteiņa kajītes bija līdz galam vajā. Gultā gulēja Jansens.

Jahta tikko kustējās. Klusumā varēja dzirdēt šļakstam viļņus pret bortu.

Jansena vēlēšanās bija piepildījusies: viņš atkal bija okeānā viens ar Lamola kundzi. Viņš zināja, ka nomirs. Vairākas dienas cīnījās par dzīvību — lodes trāpījums vēderā — un, beidzot, aprima. Raudzījās zvaigznēs pa atvērtajām durvīm, no kurienes ieplūda mūžības gaiss.

No ārpuses, uzmezdama ēnu uz zvaigznēm, ienāca Lamola kundze. Noliecās pār Jansenu. Pavaicāja čukstus, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja ar plakstu kustību, un Zoja saprata, ko viņš gribēja teikt — «Es esmu laimīgs, ka tu esi ar mani». Kad Jansenam, vairākas reizes, iekampdamas gaisu, krampjaini pacēlās krūtis, Zoja apsēdās pie gultas un nekustējās. Laikam skumjas domas klimta viņas galvā.

— Mans draugs, mans vienīgais draugs, — viņa ierunājās ar klusu izmisumu, — jūs vienīgais pasaulē mani mīlējāt. Jums vienīgajam es biju dārga. Jūsu vairs nebūs … Kāds saltums, kāds saltums …

Jansens neatbildēja, tikai ar plakstu kustību it kā apliecināja tuvo saltumu. Zoja redzēja, ka viņa deguns kļuva smails, lūpas savilktas tikko jaušamā smaidā. Vēl nesen viņa seja kvēloja sārtumā, bet tagad bija kā no vaska. Zoja pagaidīja vēl daudzas minūtes, tad ar lūpām pieskārās viņa rokai. Bet Jansens vēl nebija miris. Lēni pavēra acis, atlipināja lūpas. Zojai likās, ka viņš pateica: «Labi..»

Pēc tam viņa seja izmainījās. Zoja novērsās un uzmanīgi aizvilka ciet zilos aizkariņus.

122

Sekretārs — viselegantākais vīrietis Savienotajās Valstīs — gulēja uz mutes, iekrampējies ar sastingušajiem pirkstiem paklājā: viņš nomira acumirklīgi, nepaguvis iekliegties. Garins, kodīdams trīcošās lūpas, lēni

bāza kabatā stara revolveri. Tad piegāja pie zemām tērauda durvīm. Uzgrieza uz vara diska vienīgi viņam zināmu burtu kombināciju — durvis atvērās. Viņš iegāja dzelzsbetona istabā bez logiem.

Tas bija diktatora personīgais seifs. Bet zelta vai dokumentu. vietā šeit glabājās kaut kas Gariņam vēl vērtīgāks: no Eiropas atvestais un sākumā slepeni turētais Zelta salā, pēc tam šeit, slepenajās pils istabās, Gariņa trešais dubultnieks — krievu emigrants, barons Korfs, kas bija pārdevis sevi par milzīgu naudu.

Viņš sēdēja ādas krēslā, uzcēlis kājas uz zeltīta galdiņa, kur stāvēja vāzes ar augļiem un saldumiem (dzert viņam nebija atļauts). Uz grīdas mētājās grāmatas — angļu kriminālromāni. Aiz garlaicības barons Korfs spļāva ķiršu kauliņus televīzijas aparāta apaļajā ekrāna, kas atradās trīs metrus atstatu no viņa krēsla.

— Beidzot, — viņš noteica, laiski pagriezdamies pret ienākušo Gariņu. — Kur jūs, velns parāvis, bijāt iekritis? … Klausieties, vai ilgi vēl jūs marinēsiet mani šai pagrabā? Nudien, es labāk badojos Parīzē.

Atbildes vietā Garins norāva no sevis lentu, nometa fraku ar ordeņiem un regālijām.

— Ģērbieties nost!

— Kāpēc? — jautāja barons Korfs ar zināmu ziņ- kāri.

— Dodiet šurp savas drēbes.

— Kas noticis?

— Arī pasi un visus dokumentus… Kur jūsu bārdas nazis?

Garins apsēdās pie tualetes galdiņa. Neieziepējis vaigus, viebdamies aiz sāpēm, ātri noskuva ūsas un bārdu.

— Starp citu, blakusistabā guļ kāds cilvēks. Atcerieties — tas ir jūsu privātsekretārs. Kad viņu sāks meklēt, varat pateikt, ka esat nosūtījuši viņu ar slepenu uzdevumu … Vai saprotat?

— Kas noticis, es jautāju? — ierēcās barons Korfs, ķerdams gaisā Gariņa bikses.

— Es iziešu no šejienes pa slepenu eju uz parku pie savas mašīnas. Jūs noslēpiet sekretāru kamīnā un dodieties manā kabinetā. Nekavējoties izsauciet pa telefonu

Rollingu. Ceru, ka jūs labi atceraties visu manas diktatūras mehānismu? Es, pēc tam mans pirmais vietnieks — slepenpolicijas priekšnieks, pēc tam mans otrais vietnieks — propagandas nodaļas priekšnieks, pēc tam māns trešais vietnieks — provokāciju nodaļas priekšnieks. Pēc tam trīs simtu slepenā padome, priekšgalā atrodas Rollings. Ja jūs vēl neesat palicis pilnīgs idiots, tad jums to vajadzēja iekalt kā savus piecus pirkstus … Velciet taču nost bikses, lai nelabais jūs parautu! Rol- lingam pa telefonu pasakiet, ka jūs, tas ir, Pjers Garrī, stājaties policijas un karaspēka priekšgalā. Jums nāksies krietni pakarot, mīļais …

— Piedodiet, ja nu Rollings pēc balss pazīst, ka tas neesat jūs, bet es …

— Ā! Galu galā viņiem par to nospļauties… Ka tik būtu diktators …

— Piedodiet, piedodiet, — tātad no šā brīža es pārvēršos par Pjotru Petroviču Gariņu?

— Vēlu panākumus. Izbaudiet neierobežoto varu. Visas instrukcijas uz rakstāmgalda … Es — pazūdu …

Garins tāpat kā pirmīt spoguļa priekšā piemiedza ar aci savam dubultniekam un nozuda aiz durvīm.

Tiklīdz Garins viens slēgtā mašīnā iejoņoja pilsētas centrālajās ielās, vairs nebija nekādu šaubu: viņš laikus devis kājām ziņu. Strādnieku rajonos un priekšpilsētās dūca simttūkstošgalvaini pūļi… Sur tur jau plīvoja revolūcijas karogi… Šķērsām ielām barikādēs steidzīgi tika sagāzti autobusi, pa logiem izmestas mēbeles, durvis, laternu stabi, čuguna restes.

Gariņa pieredzējusī acs ievēroja, ka strādnieki ir labi apbruņoti … Smagajos automobiļos, kas lauzās caur pūli, izvadāja ložmetējus, granātas, šautenes… Tas, bez šaubām, bija Selgas darbs …