Pirms dažām stundām Garins būtu ar pilnu pārliecību raidījis karaspēku pret sacelšanās dalībniekiem. Bet nu viņš tikai nervozi spieda 'mašīnas pedāli, joņodams starp lāstiem un kliedzieniem: «Nost ar diktatoru! Nost ar trīs simtu padomi!»
Hiperboloīds atradās Seļgas rokās. Par to zinaja, par to kliedza sacēlusies tauta. Seļga atskaņo revoluciju ka diriģents — varoņsimfoniju.
Skaļruņi, kas pēc Gariņa pavēles bija uzstādīti jau zelta pārdošanas laikā, tagad strādāja pret viņu: izplatīja pa visu pasauli vēstis par vispārēju sacelšanos.
Gariņa dubultnieks pretēji visiem Pjotra Petroviča paredzējumiem sāka rīkoties enerģiski un pat ar zināmiem panākumiem. Viņa izlases karaspēks sturmēja barikādes. Policija no aeroplāniem meta gāzu bumbas. Ka- valērija ielu krustojumos kapāja ar zobeniem cilvēkus, īpašas brigādes uzlauza durvju atslēgas, iebruka strādnieku mitekļos, iznīcinādamas visu dzīvo.
Bet sacelšanās dalībnieki turējās stingri. Citās pilsētās, lielos fabriku centros, viņi droši pārgāja uzbrukumā. Dienas vidū visu valsti bija apņēmušas sacelšanās liesmas …
Garins izspieda no mašīnas visu ātrumu, kādu vien varēja dot tās sešpadsmit cilindri. Kā viesulis drāzās pa provinciālo pilsētiņu ielu, notrieca cūkas, suņus, sabrauca vistas. Dažs gājējs nepaguva ieplest acis, kad diktatora milzīgā, putekļiem pārklātā, melnā mašīna samazinādamās un kaukdama nozuda aiz pagrieziena …
Viņš apstājās tikai uz dažām minūtēm, lai uzņemtu benzīnu, ielietu ūdeni radiatorā… Joņoja visu nakti.
No rīta diktatora vara vēl nebija gāzta. Galvaspilsēta liesmoja, aizdedzināta ar termīta bumbām, uz ielām vāļājās līdz piecdesmit tūkstošiem līķu. «Te tev nu bija barons!» pavīpsnāja Garins, kad pieturas vietā skaļrunis nogārdza šīs vēstis …
Pulksten piecos nākamajā dienā viņa mašīnu apšaudīja …
Pulksten astoņos, drāžoties caur kādu pilsētiņu, viņš redzēja plīvojam revolūcijas karogus un dzirdēja dziedam cilvēkus …
Viņš joņoja visu nākamo nakti — uz rietumiem, uz Klusā okeāna krastiem. Rītausmā, liedams benzīnu, beidzot sadzirdēja no skaļruņa melnās rīkles labi pazīstamo Seļgas balsi.
— Uzvara, uzvara … Biedri, manās rokās — varens revolūcijas ierocis — hiperboloīds …
Nošņirkstinājis zobus, nenoklausījies līdz beigām, Garins aiztraucās tālāk. Pulksten desmitos no rīta viņš ieraudzīja šosejas malā pirmo plakātu; uz finiera plāksnes milzīgiem burtiem stāvēja rakstīts:
«Biedri.. Diktators saņemts dzīvs. Taču izrādījās, ka diktators ir Gariņa dubultnieks, fiktīva persona. Pjotrs Garins aizmucis. Viņš bēg uz rietumiem … Biedri, parādiet modrību, aizturiet diktatora mašīnu … (Sekoja pazīmes …) Garins nedrīkst izbēgt no revolucionārās tiesas..
Dienas vidū Garins konstatēja, ka viņam paka] dzenas motocikls. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet desmit centimetrus atstatu no viņa galvas mašīnas stiklā parādījās lodes izurbts caurums ar plaisājumiem. Pakausim kļuva salti. Viņš izspieda visu gāzi, kādu mašīna varēja dot, metās aiz paugura, nogriezās uz mežainiem kalniem. Pēc stundas iedrāzās aizā. Motors sāka pagurt un noslāpa. Garins izlēca laukā, sagrieza stūri, nolaida mašīnu pa nogāzi lejā un, ar mokām ielocīdams kājas, sāka rāpties pa krauju uz priežu silu.
No augšas viņš redzēja, kā pa šoseju aiztrauca trīs motocikli. Pakaļējais apstājās. Apbruņots, līdz viduklim kails vīrs nolēca no tā un pārliecās virs bezdibeņa, kur čurnēja diktatora sadragātā mašīna.
Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.
Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.
124
Rītausma iekvēlojās pie skaidrām debesīm. Okeāns kūpēja rožainā dūmakā. Garins, izliecies pa dirižabļa gondolas logu, ar grūtībām binoklī sameklēja dziļi lejā
sīku jahtas čaumalu. Tā snauda uz spoguļgluda ūdens, kas vīdēja cauri vieglam miglas plīvuram.
Dirižablis sāka nolaisties. Tas viscaur mirdzēja saules staros. Uz jahtas dirižabli pamanīja, uzvilka karogu. Kad gondola pieskārās ūdenim, no jahtas atrāvās laiva. Pie stūres sēdēja Zoja. Garins tikko viņu pazina — tik novājējusi bija viņas seja. Viņš ielēca laivā, ar smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās blakus Zojai, paplikšķināja viņai pa roku:
— Priecājos tevi redzēt. Neskumsti, drostaliņ, — par to nospļauties. Ievārīsim jaunu jezgu. . Nu, kāpēc tu nokar degunu?..
Zoja, saraukusi uzacis, novērsās, lai neredzētu viņa seju.
— Es nupat apbedīju Jansenu. Esmu nogurusi. Tagad man viss. . viss ir vienaldzīgs.
No horizonta malas pacēlās saule, milzīga bumba uz- ripoja virs zilā tuksneša, un migla pagaisa kā māns.
Izklājās saules ceļš, laistīdamies eļļaini spīdošiem mirguļiem, uz tā kā melns siluets iezīmējās trīs «Arizonas» slīpie masti un režģotie tornīši.
— Vannu, brokastis un — gulēt, — noskaldīja Garins.
125
«Arizona» uzņēma kursu uz Zelta salu. Garins nolēma dot triecienu nemierniekiem pašā sirdī — ieņemt lielo hiperboloidu un šahtu.
Jahtai tika nocirsti masti, abi hiperboloīdi uz pīķa un pakaļgalā nomaskēti ar dēļiem un buraudeklu, lai izmainītu kuģa profilu un varētu neuzkrītoši piebraukt pie Zelta salas.
Garins bija pašpārliecināts, enerģisks, jautrs, viņš atkal bija atguvis labu garastāvokli.
Nākamās dienas rītā kapteiņa palīgs, kas pēc Jansena nāves bija pārņēmis kuģa komandēšanu, ar bažām norādīja uz spalvu mākoņiem. Tie ātri pacēlās no okeāna austrumu malas, pārklāja debesis milzīgā, desmit kilometru augstumā. Tuvojās vētra, varbūt viesuļvētra — taifūns.
Garins, aizņemts ar saviem apsvērumiem, pasūtīja kapteini pie velna.
— Nu, taifūns — priekš kaķiem. Palieliniet ātrumu …
Kapteinis drūmi raudzījās no tiltiņa uz debesīm, kas strauji ietinās mākoņos. Pavēlēja aizvērt lūkas, nostiprināt uz klāja laivas un visu, kas varētu tikt noskalots.
Okeāns satumsa. Rāvieniem uzbrāzmoja vējš, ar draudīgu aurošanu brīdinādams jūrniekus par tuvo nelaimi. Viesuļvētras vēstnešu — augsto spalvu mākoņu vietā sāka velties zemi, mutuļojoši mākoņi. Vējš aizvien varenāk sabangoja jūru, pārskrēja nemierīgām ņirbām pār milzīgajiem viļņiem.
No austrumiem kā aitāda sāka klāties zems, melns mākonis ar svina pelēku dziļumu. Vēja brāzmas kļuva negantas. Viļņi vēlās pār bortu. Un ņirbas vairs nebur- nīja pelēcīgi salto viļņu muguras, vējš norāva no tām veselus palagus, ietina visu ūdens putekļu miglā …
Kapteinis teica Zojai un Gariņam:
— Ejiet lejā. Pēc ceturtdaļstundas mēs būsim taifūna centrā. Motori mūs neglābs.
Viesuļvētra gruva pār «Arizonu» visā vienpadsmit ballu negantībā. Jahta, ieraukdamās, mētādamās no borta uz bortu tā, ka zemūdens daļa atsedzās līdz ķīlim, vairs neklausīdama nedz stūrei, nedz skrūvēm, traucās pa spirāles lokiem, kas kļuva aizvien šaurāki, uz taifūna centru vai «logu», kā to dēvē jūrnieki.
«Logs», kura diametrs reizēm sasniedz piecus kilometrus, ir taifūna virpuļa centrs; vēji ar divpadsmit ballu spēku no visām pusēm brāžas apkārt «logam», līdzsvarojot savus spēkus tā perifērijā.
Turp, uz šādu logu, virpulis rāva nožēlojamo čaulu. — «Arizonu».
Melnie mākoņi pieskārās klājam. Kļuva tumšs kā naktī. Jahtas sāni brakšķēja. Cilvēki, lai nenosistos, ķērās, pie kā pagadījās. Kapteinis pavēlēja piesiet sevi pie tiltiņa margām.