Viņš piesardzīgi nokāpa pagrabā, taču kāja aizķērās aiz ķieģeļu lauskām, paklupa, sacēla troksni un soļu trīsdesmit no sevis aiz arkas kvēpekļa gaismā ieraudzīja sašķobītu Gariņa seju. «Kas, kas tur?» Garins rne-
žonigi iekliedzās un šai pašā brīdī žilbinošs stars, ne resnāks par adāmo adatu, atrāvās no sienas un iegriezās Tiklinski šķērsām pār krūtīm un roku.
Tiklinskis atguva samaņu, gaismai austot, ilgi sauca pēc paliga un četrrāpus izvilkās no pagraba, noplūzdams asinīm. Viņu atrada garāmgājēji, ar rokas ratiņiem nogādāja mājās. Kad Tiklinskis izveseļojās, sākās karš ar Poliju; viņam nācās mukt no Petrogradas.
Sis stāsts atstāja uz Zoju Monrozu ārkārtīgu iespaidu. Rollings neticīgi vīpsnāja: viņš ticēja vienīgi smacējošo gāzu spēkam. Bruņukuģi, cietokšņi, lielgabali, milzīgas armijas — tas viss, pēc viņa domām, bija barbarisma paliekas. Lidmašīnas un ķīmija — lūk, vienīgie varenie kara ieroči. Bet nez kādi tur aparāti no Petrogradas — blēņas, tīrās blēņas!
Taču Zoja Monroza nelikās mierā. Viņa nosūtīja Sem- jonovu uz Somiju, lai no turienes ievāktu precīzas ziņas par Gariņu. Semjonovā nolīgts baltgvardu virsnieks pārgāja ar slēpēm krievu robežu, uzmeklēja Petrogradā Gariņu, runāja ar viņu un pat piedāvāja viņam strādāt kopā. Garins izturējās ļoti piesardzīgi. Acīm redzot viņam bija zināms, ka viņam seko no ārzemēm. Par savu aparātu viņš izteicās tikai tik daudz, ka cilvēku, kam tas piederēs, sagaida pasakaina varenība. Aparāta modeļa izmēģinājumi deva spožus rezultātus. Garins gaidīja vienigi beidzam darbus pie svecēm — piramīdām.
18
Kādā lietainā vasaras sākuma svētdienas vakarā ugunis no logiem un neskaitāmas laternu ugunis atspoguļojās Parizes ielu asfaltā.
Šķiet, pa melniem kanāliem virs uguņu bezdibeņa traucās slapji automobiļi, skrēja, sadūrās, virpuļoja izmirkuši lietussargi. Lietus migla bija piesātināta ar bulvāru trūdaino miklumu, dārzeņu pārdotavu aromātu, benzīna tvanu un parfīmu.
Lietus straumītes ritēja pa grafīta jumtiem, pa
balkonu režģiem, pa milzīgiem, svītrainiem audekliem, kas bija pārstiepti virs kafejnīcām. Miglā blāvi iedegās, griezās, mirguļoja dažnedažādu izpriecu ugunīgās reklāmas.
Sīkie ļautiņi — pārdevēji un pārdevējas, ierēdnīši un kalpotāji — izklaidējās šai dienā, kā nu kurš varēja. Lielie dūži, biznesmeņi, solīdie, sēdēja mājās pie kamīniem. Svētdiena bija melnā pūļa diena, kas atdota tam saplosīšanai.
Zoja Monroza, pievilkusi kājas, tupēja uz plata dīvāna starp daudziem spilveniem. Viņa smēķēja un vērās kamīna liesmās. Rollings, frakā, kājas uz ķeblīša, bija novietojies lielā zvilni un arī smēķēja un vērās oglēs.
Viņa seja kamīna gaismā šķita sarkani nokaitēta — gaļīgais deguns, ar bārdiņu apaugušie vaigi, aiz puspievērtiem plakstiem mazliet iekaisušās pasaules pavēlnieka acis. Viņš nodevās tīkamai dīkdienībai, kas nepieciešama vienreiz nedēļā, lai atpūtinātu smadzenes un nervus.
Zoja Monroza izstiepa skaistās, kailās rokas un teica:
— Rolling, pēc pusdienām pagājušas jau divas stundas.
— Jā, — viņš atbildēja, — es, tāpat kā jūs, domāju, ka gremošana būs beigusies.
Zojas dzidrās, gandrīz sapņainās acis pārslīdēja pār miljardiera seju. Klusi, nopietnā balsī viņa to uzrunāja vārdā. Viņš atbildēja, nepakustēdamies iesilditajā zvilnī:
— Jā, es klausos jūs, mana drostaliņ.
Atļauja runāt bija dota. Zoja Monroza pārsēdās uz dīvāna malas, apņēma rokām ceļgalus.
— Sakiet, Rolling, — vai ķīmiskajās rūpnīcās ļoti jābaidās no sprādzieniem?
— Jā gan. Akmeņogļu pārstrādes ceturtais produkts — trotils ir ārkārtīgi spēcīga sprāgstviela. Astotais produkts ir pikrīnskābe; ar to piepilda flotes lielgabalu bruņu sitējus šāviņus. Taču eksistē vēl varenāka lietiņa — tas ir tetrils.
— Kas tas tāds, Rolling?
— Tās pašas akmeņogles. Benzols (CcHs), astoņdesmit grādu karstumā sajaukts ar slāpekļskābi (HNO3), dod nitrobenzolu. Nitrobenzola formula — CeHsNOž. Ja mēs tajā divas daļas skābekļa O2 aizstāsim ar divām ūdeņraža daļām H2, tas ir, ja mēs nitrobenzolu astoņdesmit grādu karstumā sāksim lēnām sajaukt ar čuguna skaidiņām, ar nedaudz sālsskābes, tad mēs iegūsim anilīnu (C6H5NH2). Anilīns, sajaukts ar koka spirtu zem piecdesmit atmosfēru spiediena, dos dimetilanilīnu. Pēc tam izraksim milzīgu bedri, izveidosim tai apkārt zemes valni, iekšpusē uzbūvēsim šķūni un tur izdarīsim dimetil- anilīna reakciju ar slāpekļskābi. Termometrus šai reakcijā mēs novērosim no tālienes ar tālskati. Dimetilanilīns ar slāpekļskābi mums dos tetrilu. Šis tetrils ir gatavais velns: nezināmu iemeslu dēļ tas dažkārt sprāgst reakcijas laikā un pārvērš putekļos milzīgas rūpnīcas. Diemžēl, mums ar to ir jānoņemas: apstrādāts ar fosgenu, tas dod zilu krāsu — kristalvioletu. Par šo lietiņu es nopelnīju brangu naudu. Jūs uzdevāt man dīvainu jautājumu… Hm … Es domāju, ka jūsu zināšanas ķimijā ir plašākas. Hm.. Lai izgatavotu no akmeņogļu darvas, teiksim, piramidona tableti, kas, teiksim, remdinās jūsu galvas sāpes, jāiziet cauri gara procesu virkne … Ceļā no akmeņoglēm līdz piramidonam, līdz smaržu flakonam vai līdz parastajam fotopreparātam guļ tādas velnišķīgas mantas kā trotils un pikrīnskābe, tādas lieliskas lietiņas kā brombenzilcianīds, hlorpikrīns, difenilhlorarsēns un tā tālāk, un tā tālāk, tās ir kaujas gāzes, no kurām šķauda, raud, rauj nost aizsargmaskas, slāpst, spļauj asinis, pārklājas ar augoņiem, dzīvi pūst…
Tā kā Rollingam šai lietainajā svētdienas vakarā bija garlaicīgi, viņš labprāt nodevās pārdomām par ķīmijas lielo nākotni.
— Es domāju (viņš pavēcināja gar degunu pusizsmē- ķētu cigāru), es domāju, ka Cebaots radījis debesis un zemi un visu dzīvo radību no akmeņogļu darvas un vārāmās sāls. Bībelē tieši tā tas nav teikts, bet var noskārst. Tas, kas valda pār akmeņoglēm un sāli, tas valda pār pasauli. Vācieši metās četrpadsmitā gada karā tikai tāpēc, ka deviņas desmitdaļas visas pasaules ķīmisko rūpnīcu piederēja Vācijai. Vācieši izprata akmeņogļu un sāls noslēpumu: tai laikā viņi bija vienīgā kulturālā nācija. Tomēr viņi nebija paredzējuši, ka mēs, amerikāņi, deviņos
mēnešos varēsim uzcelt Edžvudas arsenāluVācieši mums atvēra acis, mēs sapratām, kur jāiegulda nauda, un tagad pasaules valdnieki būsim mēs, nevis viņi, jo nauda pēc kara atrodas pie mums un ķīmija — arī pie mums. Mēs pārvērtīsim Vāciju vispirms, bet pēc tās arī citas valstis, kas prot strādāt (neprašas izmirs dabiskā ceļā, šai ziņā mēs viņiem palīdzēsim), pārvērtīsim vienā milzīgā fabrikā … Amerikas karogs apjozīs zemeslodi kā konfekšu kārbu, pa ekvatoru un no pola līdz polam …
— Rolling, — Zoja pārtrauca, — jūs pats piesauksiet nelaimi… Viņi tad kļūs par komunistiem … Pienāks diena, kad viņi paziņos, ka jūs viņiem vairs neesat vajadzīgs, ka viņi vēlās strādāt paši savā labā … Ak, es jau esmu piedzīvojusi šīs šausmas … Viņi atteiksies atdot jums jūsu miljardus …
— Tad, manu drostaliņ, es pārplūdināšu Eiropu ar sinepju gāzi.
— Rolling, būs par vēlu! — Zoja ciešāk apņēma rokām ceļgalu, sasvērās uz priekšu. — Rolling, ticiet man, es nekad neesmu devusi jums sliktus padomus … Es jautāju jums: vai ķīmiskajās rūpnīcās jābaidās no sprādzieniem? … Strādnieku, revolucionāru, komunistu, mūsu ienaidnieku rokās — es to zinu — nonāks briesmīgi spēcīgs ierocis … Viņi varēs no tālienes uzspridzināt ķīmiskās rūpnīcas, pulvera pagrabus, sadedzināt aeroplānu eskadriļas, iznīcināt gāzu krājumus — visu, kas vien sprāgst un deg.