Rollings nocēla kājas no soliņa, viņa sarkanīgie plakstiņi noraustījās, kādu brīdi viņš vērīgi raudzījās uz jauno sievieti.
— Cik es noprotu, jūs atkal sākat runāt…
— Jā, Rolling, jā, par inženiera Gariņa aparātu … Viss, kas par to tika ziņots, paslīdējis garām jūsu uzmanībai … Bet es zinu, cik tas ir nopietni … Semjonovs atnesa man dīvainu priekšmetu. Viņš saņēmis to no Krie- ^ vijas …
Zoja piezvanīja. Ienāca sulainis. Viņa pavēlēja, un*
'Edžvudas arsenāls — Amerikā lielākais ķīmiskās kara rūpniecības centrs Edžvudas tuvumā (ASV). Amerikāņu imperiālisti to uzcēla 1917.—1918. gadā.
sulainis atnesa nelielu priedes koka kasti, tajā atradās puscollas biezs tērauda loksnes gabals. Zoja izņēma tērauda gabalu un pacēla to pret kamīna gaismu. Cauri biezajam tēraudam ar kaut kādu asu rīku bija izgrieztas svītras, vijumi, un ieslīpi, it kā ar spalvu steigā bija uzrakstīts — «Spēka pārbaude … spēka … Garins». Metālā gabaliņi dažu burtu vidū bija izkrituši. Rollings ilgi pētīja loksni.
— Tas atgādina «spalvas pārbaudi», — viņš klusi ierunājās, — it kā ar naglu rakstīts mīkstā mīkiā.
— Tas izdarīts Gariņa aparāta modeļa pārbaudē no trīsdesmit soļu atstatuma, — Zoja paskaidroja. — Semjonovs apgalvo, ka Garins cerot uzbūvēt aparātu, kas kā sviestu varētu pārgriezt pušu drednautu no divdesmit ka- beļtauvu atstatuma … Atvainojiet, Rolling, bet es pieprasu — jums jāiegūst šis briesmīgais aparāts.
Ne velti Rollings bija Amerikā izgājis dzīves skolu. Līdz pēdējai cīpsliņai viņš bija uztrenējies cīņai.
Treniņš, kā zināms, precīzi sadala piepūli muskuļu starpā un panāk tajos vislielāko iespējamo sasprindzinājumu. Tāpēc Rollingam, kad viņš iesaistījās cīņā, vispirms sāka darboties fantāzija, tā metās uzņēmumu neskartajos džungļos un tur atklāja kaut ko uzmanības vērtu. Stāt. Fantāzija beidza darboties. Ierunājās veselīgais saprāts — novērtēja, salīdzināja, izsvēra, ziņoja: derīgi. Stāt. Ierunājās praktiskais prāts — aprēķināja, ierēķināja, sastādīja bilanci: aktīvs. Stāt. Ierunājās griba, spēcīga kā molibdena tērauds1, Rollinga drausmīgā griba, un viņš kā bifelis ar asiņu pieplūdušām acīm lauzās uz mērķi un sasniedza to, lai ko tas viņam un citiem maksātu.
Aptuveni tāds pats process norisa arī šodien. Rollings pārlaida skatienu neizpētītā džungļiem, veselais saprāts teica: Zojai taisnība. Praktiskais prāts sastādīja bilanci: visizdevīgāk — plānus un aparātu nolaupīt, Gariņu likvidēt. Punkts. Gariņa liktenis bija izšķirts, kredīts atvērts, darbā stājās griba.
'Molibdena tērauds — īpaši izturīgs tērauda kausējums.
Rollings piecēlās no krēsla, nostājās ar muguru pret kamīna uguni un teica, izspīlējis apakšžokli: — Rīt gaidu Semjonovu Malzerbas bulvārī.
19
Pēc šī vakara pagāja septiņas nedēļas. Garina dubultnieks bija nogalināts Krestovkas salā. Semjonovs ieradās Malzerbas bulvārī bez plāniem un aparāta. Rollings tik tikko neielauza viņam galvaskausu ar tintnīcu. Garins vai viņa dubultnieks vakar bija redzēts Parizē.
Nākamajā dienā, kā parasti ap vieniem, Zoja iegriezās Malzerbas bulvārī. Rollings iesēdās viņai blakus slēgtā limuzīnā, atbalstīja zodu uz spieķa un izgrūda caur zobiem:
— Garins Parīzē.
Zoja atslīga spilvenos. Rollings drūmi pavērās viņā.
— Semjonovam jau sen vajadzēja nocirst galvu uz giljotīnas, viņš ir ķēpa, lēts slepkava, nekauņa un muļķis, — Rollings teica. — Es uzticējos viņam un nonācu smieklīgā stāvoklī. Kā paredzams, šoreiz viņš ievilks mani pamatīgā ķezā …
Rollings sīki atstāstīja Zojai sarunu ar Semjonovu. Rollingu īpaši mulsināja notikums ar dubultnieku. Viņš saprata, ka pretinieks ir veikls. Garins bija vai nu zinājis par uzbrukumu, ko viņam gatavo, vai arī paredzējis, ka uzbrukums tik un tā nebūs novēršams, un sajaucis pēdas, izbīdīdams priekšplānā sev līdzīgu cilvēku. Tas viss atstāja ļoti neskaidru iespaidu. Bet visnesaprotamākais — kāda velna pēc viņam ievajadzējies apmeklēt Parīzi?
Limuzīns slīdēja starp daudziem automobiļiem pa Elizejas laukiem. Diena bija silta, valga, vieglā, maigi zilā miglā iezīmējās Lielā Salona spārnotie zirgi un stikla kupols, augsto namu pusapalie jumti, markīzes[8]virs logiem, kastaņu kuplās lapotnes.
Automobiļos sēdēja — dažs izgāzies, dažs, uzcēlis kāju uz ceļgala, dažs sūkāja spieķa rokturi — lielākoties jaunbagātnieki, augumā pasīki zeļļi pavasarīgās platmalēs, košās kaklasaitēs. Viņi veda brokastot uz Buloņas mežu mīlīgas meitenes, kuras ārzemnieku izklaidēšanai viņiem viesmīlīgi piegādāja Parīze.
Zvaigznes laukumā Zojas Monrozas limuzīns panāca ērtu mašīnu; tajā sēdēja Semjonovs un vīrietis ar dzeltenu, tuklu seju un putekļainām ūsām. Viņi abi, palieku- šies uz priekšu, gandrīz vai afekta stāvoklī sekoja kādam mazam, zaļam automobilim, kas Zvaigznes laukumā pagriezās uz apakšzemes dzelzceļa pusi.
Semjonovs norādīja uz to savam šoferim, taču caur mašīnu straumi bija grūti izlauzties. Beidzot viņi izlauzās un pilnā gaitā drāzās zaļajam automobilim šķērsām priekšā. Bet mašīna jau apstājās pie metropolitēna. No tās izlēca vidēja auguma cilvēks platā koverkota mētelī un nozuda pazemē.
Tas viss norisa divās trijās minūtēs Rollinga un Zojas acu priekšā. Viņa uzsauca šoferim, lai tas piebrauc pie metro. Viņi apstājās gandrīz reizē ar Semjonovā mašīnu. Žestikulēdams ar spieķi, viņš pieskrēja pie limuzīna, atvēra kristālā durvis un ierunājās briesmīgā uzbudinājumā:
— Tas bija Garins. Aizmuka. Vienalga. Šodien došos pie viņa uz Batinjolu, piedāvāšu izlīgumu. Rolling, vajag vienoties: cik jūs asignējat aparāta iegādei? Varat būt bez rūpēm — es rīkošos likuma ietvaros. Pie reizes, atļaujiet iepazīstināt jūs ar Stasu Tiklinski. Viņš ir solīds cilvēks.
Negaidīdams atļauju, Semjonovs pasauca Tiklinski. Tas piesteidzās pie greznā limuzīna, norāva platmali, klanījās un skūpstīja panes Monrozas rociņu.
Rollings, nesniegdams roku ne vienam, ne otram, zibsnīja acīm no limuzīna dziļumiem kā puma no krātiņa. Palikt uz laukuma ļaužu acu priekšā nebija saprātīgi.
Zoja ierosināja braukt brokastīs uz kreiso krastu, uz restorānu «La Peronse», kas šai gadalaikā maz apmeklēts.
20
Tiklinskis vai ik bridi klanījās, skrullēja nokarenās ūsas, valgām acīm raudzījās uz Zoju Monrozu un ēda ar apvaldītu rijību. Rollings drūmi sēdēja ar muguru pret logu. Semjonovs familiāri pļāpāja. Zoja šķita mierīga, burvīgi smaidīja, ar acīm pamāja viesmīlim, lai viņš biežāk piepilda viesiem glāzes. Kad pasniedza šampanieti, viņa palūdza Tiklinski sākt stāstījumu.
Viņš norāva no kakla zalveti:
— Pana Rollinga labā mēs nežēlojām savas dzīvības. Mēs pārgājām padomju robežu pie Sestroreckas.
— Kas — mēs? — Rollings noprasīja.
— Es un, ja panam labpatīk, mans paligs, kāds krievs no Varšavas, Balahoviča armijas virsnieks… Traki nežēlīgs cilvēks … Lai nolādēts šis virsnieks, kuces bērns, viņš nodarīja man vairāk ļauna nekā palīdzēja. Mans uzdevums bija izsekot, kur Garins izdara mēģinājumus. Es iekļuvu sagrautajā namā, pane un pans, protams, zina, ka šai mājā nolādētais inženieris ar savu aparātu gandrīz vai pārgrieza mani uz pusēm. Tur, pagrabā, es atradu tērauda loksni, pane Zoja to saņēma no manis un varēja pārliecināties par manu centību. Garins mēģinājumiem bija izraudzījis citu vietu. Es negulēju ne dienu, ne nakti, gribēdams attaisnot panes Zojas un pana Rollinga uzticību. Es apaukstēju plaušas Krestovkas purvos un sasniedzu mērķi. Es izsekoju Gariņu. Divdesmit septītā aprīļa naktī mēs ar palīgu iekļuvām viņa vasarnīcā, piesējām Gariņu pie dzelzs gultas un visu pārmeklējām rūpīgi jo rūpīgi… Nekā … Jāpaliek vai trakam: nekādu pazīmju, kas norādītu uz aparātu … Bet es zināju, ka aparātu viņš slēpj vasarnīcā… Tad mans palīgs drusku paskarbāk izrēķinājās ar Gariņu … Pane un pans sapratīs mūsu satraukumu … Es nesaku, ka mēs būtu rīkojušies pēc pana Rollinga norādījuma … Nē, mans palīgs pārāk iekarsa …