— Melo un!— viņš sauca.— Jūs aicina pie telefona.
Es piesteidzos pie aparāta. Makārdls zvanīja no Londonas.
— Vai tas esat jūs, mister Meloun?— atskanēja pazīstamā balss.— Mister Meloun, Londonā notiek kaut kas briesmīgs. Dieva dēļ, noskaidrojiet, varbūt profesors Celindžers zina, kas būtu darāms.
— Profesors nekā nezina, ser,— es atbildēju.— Viņš uzskata, ka krīze aptvers visu pasauli un to novērst nav iespējams. Mums ir nedaudz skābekļa, bet tas var paglābt tikai uz dažām stundām.
— Skābeklis!— bija dzirdama izmisīga balss.— Vairs nav laika to sagādāt. Kopš jūsu aizbraukšanas no rīta redakcija ir pārvērtusies par īstu elli. Pašlaik puse darbinieku guļ bez samaņas. Mani pašu nospiež kaut kāds smagums. Pa logu redzams, ka visa Flītstrīta noklāta cilvēku līķiem. Satiksme apstājusies. Cik var spriest pēc pēdējās telegrammas, visa pasaule …
Balss kļuva aizvien vājāka, līdz pēkšņi aprāvās. Pēc mirkļa es sadzirdēju klausulē dobju būkšķi, it kā Makār- dla galva būtu atsitusies pret galdu.
— Mister Makārdl!— es saucu.— Mister Makārdl!
Atbildes nebija. Noliekot klausuli, sapratu, ka redaktora balsi vairs nekad nedzirdēšu.
Tai mirklī, kad grasījos spert soli, lai dotos prom no telefona, sajutu, ka inde sāk iedarboties arī uz mums. Likās, it kā es stāvētu līdz pleciem ūdenī un milzīgs vilnis pēkšņi pāršalktu pāri. Kāda neredzama roka it kā bija maigi aptvērusi manu kaklu un lēnām to žņaudza. Jutu milzīgu smagumu krūtīs, neciešamu spiedienu galvā, bet ausīs kaut kas skaļi džinkstēja un acu priekšā lēkāja spožas uguntiņas. Tomēr aizstreipuļoju līdz kāpnēm. Tai pašā brīdī, pūzdams un elsdams kā ievainots bifelis, garām padrāzās Celindžers drausmīgā izskatā: seja tumši pietvīkusi, acis asinīm pieplūdušas, mati saslējušies stāvus. Savu sīko sieviņu, kura, pēc visa spriežot, likās zaudējusi samaņu, viņš bija pārmetis pār plato plecu un klupdams krizdams ar milzīgu troksni steberēja pa kāpnēm augšā; lai gan, vienīgi gribasspēka mudināts, tik tikko turējās kājās, viņš nesa sievu cauri saindētajai atmosfērai uz īslaicīgo miera ostu. Redzēdams, kā pūlas profesors, arī es tupus rāpus, turēdamies pie margām, devos ka kāpnēm augšā, līdz pusdzīvs novēlos uz augšējās platformiņas. Lords Džons dzelžainā tvērienā sagrāba mani aiz žaketes apkakles, un mirkli vēlāk es jau biju nolikts uz buduāra paklāja. Celindžera sieva gulēja man līdzās, Samerlijs salīcis sēdēja krēslā pie loga, ar galvu gandrīz skardams ceļus. Kā pa sapņiem redzēju Celindžeru līdzīgi milzīgai vabolei lēni rāpojam pa grīdu un pēc brīža izdzirdu, ka no balona, klusu šņākdams, plūst ārā skābeklis. Celindžers divas trīs reizes dziļi ieelpoja, un viņa plaušas sēkdamas uzņēma dzīvinošo gāzi.
— Tas līdz!— profesors gavilēja.— Mans paredzējums ir apstiprinājies.— Viņš atkal stāvēja možs un spēcīgs. Ar balonu rokā viņš steidzās pie sievas un palaida skābekli tieši viņai sejā. Pēc dažām sekundēm viņa jau spēja pakustēties un piecēlās sēdus. Tad Celindžers pagriezās uz manu pusi, un es jutu, cik silti sāk pulsēt manās dzīslās dzīvība. Es gan sapratu, ka tas ir tikai neliels atelpas brīdis, un tomēr, lai cik bezrūpīgi mēs par to runājām, ikviena mūsu dzīves stunda šķita nenovērtējama. Nekad nebiju trīsējis tādā jutekliskā priekā kā pašlaik, kad manī atgriezās dzīvība. Smagums krūtīs bija kā ar roku atņemts, deniņos vairs nespieda, un mani pārņēma tīkams klusums un rāms, gurdens miers. Gulēdams vēroju, kā Samerlijs atžirgst, iedarbojoties tām pašām zālēm, un beidzot pienāca lorda Džona reize atspirgt. Viņš pielēca kājās un palīdzēja man piecelties, bet Celindžers tikmēr nosēdināja sievu uz dīvāna.
— Ai, Džordž, cik žēl, ka tu atvedi mani atpakaļ,— viņa sacīja, turēdama vīru aiz rokas.— Nāves durvīm tik tiešām, tev taisnība, priekšā ir aizsegts skaists, vizuļojošs šķidrauts, un, tiklīdz smacējošā sajūta bija pāri, kļuva neizsakāmi viegli un jauki. Kādēļ tu neļāvi man tur palikt?
— Tādēļ, ka gribēju, lai mēs abi reizē aizietu nebūtībā. Esam nodzīvojuši kopā tik daudzus gadus. Būtu skumji pēdējo brīdi sagaidīt šķirti.
Uz mirkli viņa maigajā balsī jautās pavisam cits Celindžers, ne miņas no tā nevaldāmā, skaļā un augstprātīgā cilvēka, kas gan pārsteidza, gan arī aizskāra sava laika paaudzi. Sājos nāves draudos atklājās Celindžera patiesā būtība — tas bija cilvēks, kas spējis iegūt un saglabāt sievietes mīlestību. Piepeši profesora garastāvoklis mainījās, un viņš atkal kļuva par mūsu pašpārliecināto vadoni.
— Es vienīgais visā pasaulē pareģoju šo katastrofu,— Celindžers sacīja, un viņa balsī skanēja sajūsma un triumfs.— Ceru, manu mīļo Samerlij, ka jūs vairs nešaubāties par to, kāda nozīme ir spektra līnijām, kas kļuvušas neskaidras, un nepūlēsieties apgalvot, ka mana vēstule laikrakstā «Times» ir dibināta uz maldiem.
Šoreiz mūsu ķildīgais kolēģis neatbildēja uz izaicinājumu. Viņš tikai sēdēja, smagi elpoja un staipīja savas garās, tievās rokas un kājas, it kā lai pārliecinātos, vai patiešām atrodas uz tās pašas planētas. Celindžers piegāja pie skābekļa balona, un skaļā šņākšana pārvērtās klusā sīkšanā.
— Mums jātaupa gāze,— viņš'sacīja.— Istabas gaisā pašlaik ir pārāk daudz skābekļa, un man liekas — neviens no mums nejūtas vārgs. Mēs varam vienīgi paši izmēģināt un noteikt, cik skābekļa vajag pievienot gaisam, lai neitralizētu indi. Redzēsim, cik ilgam laikam tā pietiks.
Minūtes piecas mēs sēdējām, saspringtā klusumā vērodami paši savas izjūtas. Kad man atkal sāka spiest deniņos, es izdzirdu misis Celindžeru saucam pēc palīdzības. Profesors palaida vairāk skābekļa.
— Agrāk, kad zinātne vēl nebija tik tālu attīstījusies,— viņš iesāka,— katrā zemūdenē līdzi tika ņemta baltā pelīte, jo tās trauslais organisms uz atmosfēras maiņām reaģē ātrāk, nekā tās spēj sajust jūrnieki. Tu, mana dārgā, būsi mūsu baltā pelīte. Nupat palielināju skābekļa devu, un tev jau kļūst labāk.
— Jā, man kļūst labāk.