Выбрать главу

—  Mana dārgā, pasažieri tai bridi jau bija tikpat nejūtīgi kā tās akmeņogles, kam viņi uzdrāzās virsū, vai arī kā ogles, par kurām viņi paši tagad pārvērtušies,— sacīja Celindžers, mierinoši glāstīdams sievas roku. — Dzīvi cilvēki sēdēja vilcienā, kad tas atgāja no Viktori­jas stacijas, bet vēlāk tajā brauca un lokomotīvi vadīja miroņi, kurus dzīvība bija atstājusi jau labu laiku pirms šās katastrofas.

—  Tas pats notiek visā pasaulē,— es teicu, noraudzīda- mies šai savādajā skatā.— Padomājiet par kuģiem jūrā — kā tie dosies uz priekšu vien, kamēr krāsnis izdzisīs, vai arī tie ar visu spēku trieksies pret krastu. Tāpat arī burukuģi — kā tie ar mirušiem jūrniekiem mētāsies šurp un turp, kamēr koka daļas sapūs un salaidumu vietās radīsies sūce, un tā cits pēc cita tie nogrims dzelmē. Varbūt vēl pēc simt gadiem pa Atlanti­jas okeānu peldēs satrunējušas kuģu paliekas.

—  Un cilvēki ogļraktuvēs,— sacīja Samerlijs, drūmi iesmiedamies.— Ja kādreiz atkal uz zemes dzīvos ģeologi, viņi izvirzīs dīvainas teorijas par akmeņogļu slāņos atrastajiem cilvēkiem.

—  Es par šiem jautājumiem neņemos spriest,— piebilda lords Džons,— bet man liekas — zeme pēc visa tā, kas patlaban notiek, būs «izīrējama, neapdzīvota». Ja visa cilvēce tiks iznīcināta, kur gan radīsies atkal citi cilvēki?

—   Sākumā pasaule bija tukša!— nopietni atbildēja Celindžers.— Saskaņā ar likumiem, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai, tā kļuva apdzīvota. Kāpēc gan šis process nevarētu atkārtoties?

—  Mīļo Celindžer, jūs taču to nedomājat nopietni?

—  Profesor Samerlij, neesmu radis teikt to, ko nedo­māju. Manā novērojumā nav nekā neparasta.— Celin­džera bārda saslējās un acis savilkās pavisam šauras.

—  Jūs vienmēr esat bijis ietiepīgs dogmatiķis un tāds arī nomirsiet,— nikni sacīja Samerlijs.

—  Bet jūs, ser, mūždien esat bijis sīkumains visa noliedzējs, bez iztēles, un nu jums vairs nav pat cerību kādreiz kļūt citādam.

—  Toties jūsu visasākie kritiķi gan nekad neņemtos apgalvot, ka jums trūkst iztēles,— attrauca Samerlijs.

—  Goda vārds,— iesaucās lords Džons,— tā vien šķiet, ka jūs gribētu izlietot pēdējo skābekļa devu, lai nozākātu viens otru. Kāda nozīme, vai cilvēki kādreiz vēl dzīvos vai ne? Vismaz mūsu laikā tas droši vien nenotiks.

—  Ar šo piezīmi, ser, jūs parādāt pats savu aprobežo­tību,— dzēlīgi noteica Celindžers.— īsta zinātnieka prātu nespēj sasaistīt tikai sava laika un telpas nosacījumi. Viņa prāts savu novērošanas punktu uzstāda uz tagadnes robežlīnijas, kas atdala bezgalīgo pagātni no bezgalīgās nākotnes. Un no šā drošā posteņa tiek meklēts visa sākums un gals. Bet par nāvi varu teikt, ka zinātnieka prāts mirst savā postenī, strādājot normāli un metodiski līdz galam. Tas ignorē tādu sīkumu kā paša fiziskais sairums, tāpat kā jebkuru ierobežojumu materiālajā pasaulē. Vai man ir taisnība, profesor Samerlij?

Samerlijs ne visai laipni noņurdēja:

—  Piekrītu, tikai ar zināmiem iebildumiem.

—   Ideālam zinātnieka prātam,— Celindžers turpi­nāja,— es runāju trešajā personā, lai mani vārdi neska­nētu pārāk pašapmierināti,— ideālam zinātnieka prātam jāprot izdomāt abstraktas problēmas pat tai laikā, kamēr pats zinātnieks, krizdams no gaisa balona, sasniedz zemi. Tikai šāda kaluma cilvēki spēj pakļaut dabu un aizstāvēt patiesību.

—   Šoreiz, man šķiet, uzvarējusi daba,— sacīja lords Džons, raudzīdamies ārā pa logu.— Esmu lasījis dažus ievadrakstus par to, it kā jūs, kungi, pārvaldot dabu, bet daba, izrādās, prot atmaksāt ar to pašu.

—  Tas ir tikai īslaicīgs kavēklis,— pārliecināts iebilda Celindžers.— Daži miljoni gadu — ko gan tas nozīmē varenajā laika ritumā! Augu valsts, kā jūs redzat, ir saglabājusies. Apskatiet tur tās platānas lapas! Putni ir nobeigušies, bet augi zied un zeļ. No augiem dīķos un purvos ar laiku izveidosies mikroskopiski sīki radījumi — gliemji, kas kļūs par pionieriem jaunai, milzīgai, dzīvai armijai, tādai kā šī, kurā mēs pieci, palikdami tās arjergardā, pašlaik pildām ārkārtēju pienākumu. Un, ja būs izveidojusies viszemākā dzīvības forma, arī cilvēks g$lu galā tikpat nenovēršami parādīsies, kā no zīles izaug ozols. Sensenais cikls vēlreiz apgriezīsies apkārt.

—  Bet inde?— es iejautājos.— Vai tā neiznīcinās dzī­vību pašā dīglī?

—   Inde, iespējams, paliks ēterā tikai vienā slānī jeb kārtā — tādā kā ļaundabīgā Golfa straumē, kas šķērso milzīgo okeānu, kurā mēs peldam. Vai arī varbūt izveido­sies neuzņēmība un viss dzīvais pielāgosies jaunajiem apstākļiem. Tā kā mēs pašlaik spējam izdzīvot ar samērā nelielu skābekļa devu asinīs, ir pilnīgi skaidrs, ka arī dzīvnieku organismā nebūs vajadzīgas lielas pārmaiņas, lai nodrošinātos pret saindēšanos.

Māju, no kuras pirmīt cēlās dūmu mutuļi, pēkšņi pārņēma liesmas. Mēs redzējām milzīgas uguns mēles šaujamies gaisā.

—  Tik tiešām baismīgi!— galīgi satriekts, nomurmi­nāja lords Džons, un tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.

—  Bet kāda tam galu galā nozīme?— es ierunājos. — Pasaule ir mirusi. Kremācija noteikti ir labākais apbedīšanas veids.

—  Ja aizdegsies mūsu māja, arī mēs būsim pagalam.

—  Es paredzēju šīs briesmas,— sacīja Celindžers,— un • lūdzu, lai sieva gādā par drošību.

—  Viss ir pilnīgā kārtībā, dārgais. Tikai man galvā atkal kaut kas sāk pulsēt. Cik gan gaiss ir smacīgs!

—  Tas jāapmaina,— teica Celindžers. Viņš noliecās pie skābekļa balona.— Gandrīz tukšs,— viņš paziņoja.— Skā­bekļa pietika trīsarpus stundām. Tagad pulkstenis rāda gandrīz astoņi. Nakti mēs pavadīsim mierīgi. Es domāju, ka viss beigsies ap pulksten deviņiem no rīta. Mēs vienīgie sagaidīsim saullēktu.

Viņš atgrieza vaļā otrā balona caurulīti un uz pusmi­nūti atvēra lodziņu virs durvīm. Kad gaiss jūtami uzlabo­jās, bet mēs asāk izjutām saindēšanās simptomus, viņš lodziņu atkal aizvēra.

—   Starp citu, cilvēks nepārtiek no skābekļa vien,— viņš sacīja.— Pusdienu laiks jau ir pagājis. Varat man ticēt, kungi, kad jūs uzaicināju savā mājā, cerēdams, ka izvērtīsies interesanta tikšanās, gribēju, lai mana virtuve sevi attaisnotu. Taču ko lai dara, jūs man noteikti piekritīsiet, ka būtu neprāts šķiest gaisu, dedzinot petrole­jas plītiņu. Man ir nelieli pārtikas krājumi — auksta gaļa, maize un marinēti dārzeņi, piedevām vēl pāris pudeļu sarkanvīna, tā ka iznāks gluži laba maltīte. Paldies, mana dārgā, tu, kā vienmēr, esi bijusi visu saimnieču karaliene.

Patiešām apbrīnojami, ar kādu cienību un īstas angļu mājasmātes iemaņām misis Celindžera piecu minūšu laikā bija ar sniegbaltu galdautu uzklājusi istabas vidū galdu, uzlikusi salvetes un pasniedza vienkāršo maltīti ar īstu civilizētās pasaules eleganci, neaizmirsdama novie­tot galda vidū pat gaismekli — kabatas bateriju. Lai cik neticami tas liktos, mums visiem bija vilku ēstgriba.

—  Mūsu ēstgriba ir visa pārdzīvotā mēraukla,— Celin­džers sacīja augstprātīgā laipnībā, tāpat kā vienmēr zinātniski izskaidrodams parastas parādības.— Mēs esam pārdzīvojuši smagu krīzi. Tas nozīmē, ka mums ir bijuši molekulāri traucējumi. Un tas savukārt nozīmē, ka vajag atgūt spēkus. Lielas bēdas vai liels prieks rada stipru izsalkumu — nevis nepatiku pret barību, kā apgalvo mūsu rakstnieki.

—  Tāpēc lauku ļaudis bērēs rīko bagātīgus mielastus,— es iedrošinājos pateikt.

—  Tieši tā. Mūsu jaunais draugs minēja trāpīgu piemēru. Atļaujiet uzlikt jums vēl vienu mēles gabaliņu.