— Tas pats ir ar mežoņiem,— sacīja lords Džons, nogriezdams šķēli liellopu gaļas.— Es reiz redzēju, ka viņi apbedīja vadoni pie Aruvimi upes un pēc tam apēda nīlzirgu, kas droši vien svēra tikpat daudz, cik viņi visi kopā. Dažas ciltis Jaungvinejā apēd bērēs pašu nelaiķi, tā ka nekas nepaliek pāri. Man šķiet, ka no visiem dažādu tautu bēru mielastiem mūsējais pašlaik ir visdīvainākais.
— Cik savādi,— sacīja misis Celindžera,— es nespēju sērot par tiem, kas gājuši bojā. Mans tēvs un māte dzīvo Bedfordā. Zinu, ka viņi miruši, un tomēr šai briesmīgajā vispārējā traģēdijā es nevaru īpaši bēdāties par kādu atsevišķu cilvēku, pat ne par saviem vecākiem.
— Bet mana māmuļa palika viena pati savā lauku mājā Īrijā,— es sacīju.— Es it kā redzu, ka viņa, lakatā ietinusies, mežģīņu aubīti galvā, aizvērtām acīm guļ atlaidusies atzveltnes krēslā pie loga un blakus noliktas acenes un grāmata. Kāpēc lai es par viņu sēroju? Viņa jau ir aizgājusi uz viņsauli, un arī es pašlaik dodos turp, un varbūt mūs šķirs mazāks attālums nekā starp Angliju un Īriju. Un tomēr mani sāpina doma, ka šā tik tuvā cilvēka vairs nav.
— Ja runa ir par cilvēka ķermeni,— piezīmēja Celindžers,— tad mēs taču nesērojam ne par nogrieztiem nagiem, ne arī par nogrieztām matu cirtām, lai gan tā kādreiz ir bijusi daļa no mums pašiem. Gluži tāpat cilvēks, kam amputēta kāja, nenododas sentimentālām skumjām par zaudēto locekli. Ķermenis mums drīzāk ir bijis sāpju un noguruma avots. Ķermenis pastāvīgi norāda mūsu trūkumus. Kāpēc tad mums vajadzētu uztraukties, ja tas atdalās no mūsu garīgā «es»?
— Ja tikai fizisko patiešām var atdalīt no garīgā,— norūca Samerlijs.— Tomēr tāda visuaptveroša nāve ir šausmīga.
— Es jau jums reiz izskaidroju,— sacīja Celindžers, — ka visuaptverošai nāvei īstenībā vajadzētu iedvest cilvēkos mazāk baiļu nekā atsevišķa cilvēka nāvei.
— Tāpat kā kaujā,— piebilda lords Džons.— Ja jūs redzētu guļam uz grīdas vienu cilvēku ar sadragātām krūtīm un caurumu galvā, jums kļūtu nelabi. Bet es Sudānā redzēju desmitiem tūkstošu cilvēku guļam augšpēdus, un tomēr tas manī neizraisīja nekādas jūtas, jo vēstures veidošanā viena cilvēka dzīvība ir tikai sīkums, par ko nav vērts uztraukties. Taču, kad iet bojā tūkstošiem miljonu dzīvību, kā, piemēram, šodien, cilvēks vairs nespēj atdalīt sevi no pārējiem.
— Es vēlētos, lai tas viss jau būtu beidzies,— skumji teica misis Celindžera.— Ak, Džordž, man ir tik baigi!
— Kad pienāks tas brīdis, tu, mana mīļā, būsi drosmīgāka par mums visiem. Esmu tev bijis plātīgs, vecs vīrs, dārgā, taču paturi prātā, ka Džordžs Edvārds Celindžers tāds ir radīts un citāds nemaz nevarēja būt. Tu taču galu galā nebūtu gribējusi sev citu vīru, vai tā nav?
— Nevienu citu uz pasaules, dārgais,— viņa iesaucās, apvīdama rokas ap viņa drukno kaklu. Mēs pārējie trīs piegājām pie loga un, redzētā pārsteigti, palikām stāvot.
Bija uznākusi nakts, un mirusī pasaule tinās tumsas plīvurā. Bet tieši pie apvāršņa dienvidu pusē stiepās gara, spilgti sārta svītra; brīžiem izplezdamās, brīžiem saplak- dama, tā pulsēja kā dzīva radība, tad pēkšņi kvēli sarkanām liesmām uzšāvās līdz pat zenītam un tur arī beidzot izplēnēja kā ugunsgrēka atblāzma.
— Lūisa liesmās!— es izsaucos.
— Nē, tur deg Braitona,— sacīja Celindžers, pienākdams mums klāt.— Atblāzmā saskatāmas viļņotās kalnu aprises. Ugunsgrēks plosās jūdzēm tālu viņpus kalniem. Visa pilsēta laikam ir vienās liesmās.
Sur tur atspīdēja sarkana gaisma, un gruvešu kaudzē uz dzelzceļa līnijas joprojām gruzdēja ogles, bet tas viss likās tīrais sīkums salīdzinājumā ar to milzīgo ugunsgrēku, kas plosījās viņpus kalniem. Kāds tas gan būtu materiāls laikrakstam «Gazette*\ Vai žurnālistam jebkad ir bijusi tāda izdevība un tik maz iespēju izmantot šo izdevību — sensāciju sensācija, un neviena cilvēka, kas to varētu novērtēt. Un tad pēkšņi mani pārņēma karsta vēlēšanās visu uzrakstīt. Ja šie zinātņu vīri varēja palikt līdz galam uzticīgi savam mūža darbam, kāpēc arī es nevarētu būt tikpat pastāvīgs savā pieticīgajā arodā? Zināju, ka neviena cilvēka acs neskatīs to, ko es būšu uzrakstījis. Bet garā nakts bija kaut kā jāaizvada, un miegs, vismaz man, nebija ne prātā. Manas piezīmes palīdzēs īsināt garās stundas un aizņems manas domas. Tādējādi man patlaban uz ceļiem ir nolikta piezīmju burtnīca, kuras lapas blāvajā, trūcīgajā kabatas baterijas gaismā pierakstītas neskaidriem ķeburiem. Bijis man literāta talants, manām piezīmēm šai gadījumā varētu būt zināma vērtība. Lai kādas ir manas piezīmes, tās tomēr liks cilvēkiem atcerēties šās baigās nakts nebeidzamos pārdzīvojumus un baiļu trīsas.
IV nodaļa
NĀVEI NOLEMTA CILVĒKA DIENASGRĀMATA
Cik savādi šķiet šie vārdi, kas uzkricelēti uz manas piezīmju burtnīcas baltās lapas! Un vēl jo savādāk, ka tos esmu uzrakstījis es, Edvards Melouns, kurš tikai pirms divpadsmit stundām izgāja no sava dzīvokļa Strītemā, pat sapņos neiedomādamies tos brīnumus, ko varētu nest šī diena. Es atskatos uz pēdējiem notikumiem — intervija ar Makārdlu, satraukuma pilnais Celindžera raksts avīzē «Times», bezjēdzīgais brauciens vilcienā, patīkamais lenčs un tad katastrofa, bet tagad ir pienācis brīdis, kad mēs vienīgie uz tukšās planētas velkam dzīvību, un mūsu liktenis ir tik nenovēršams, ka šīs rindas, kas uzrakstītas mehāniski, profesionāla ieraduma varā un ko nekad neredzēs neviena acs, es varu uzskatīt par vārdiem, ko saka cilvēks, kas jau miris, tik tuvu viņš pienācis ēnu valsts robežai, kuru vienīgi mēs vēl neesam pārgājuši. Tagad es saprotu, cik prātīgi un patiesi bija Celindžera vārdi, ka īsta traģēdija būtu palikt dzīviem, kad viss cēlais, labais un skaistais būs pagaisis. Taču mums tas, protams, nedraud. Otrais skābekļa balons jau iet uz beigām. Mēs varam precīzi noteikt, cik minūšu vēl vilksim savas nožēlojamās dzīves paliekas.
Celindžers nupat noturēja lekciju, kas ilga turpat vai stundas ceturksni; viņš bija tik satraukts un kliedza un auroja tā, it kā uzrunātu savus kādreizējos pretiniekus
Kvīnzholā. Viņa priekšā tik tiešām bija neparasta auditorija: paša sieva, kas vienmēr piekrita virām un nekā nesaprata no tā, ko viņš runāja, Samerlijs, kurš īdzīgs sēdēja puskrēslā, visu kritiski apsvērdams, tomēr ieinteresēti klausīdamies, lords Džons, kas zvilnēja kaktā un ko garlaikoja viss notiekošais, un es pats pie loga, kā no tālienes vērodams apkārtni, it kā viss būtu sapnis un mani nekas neskartu. Celindžers sēdēja istabas vidū pie galda, apgaismodams priekšmeta stikliņu zem mikroskopa, ko bija atnesis no ģērbistabas. Mazais, spožais baltās gaismas laukumiņš apmirdzēja viņa raupjās, ar bārdu apaugušās sejas vienu pusi, turpretim otra grima pilnīgā tumsā. Profesors pēdējā laikā acīmredzot bija pētījis viszemākās dzīvības formas, un šobrīd viņu satrauca fakts, ka uz priekšmeta stikliņa, ko viņš bija sagatavojis iepriekšējā dienā, amēba vēl ir dzīva.
— Paskatieties paši,— viņš lielā satraukumā nemitīgi atkārtoja.— Samerlij, vai jūs nepienāktu tuvāk un par to nepārliecinātos? Vai jūs, Meloun, nebūtu tik laipns un arī nepalūkotos? Sīs garenās sīkbūtnes pašā vidū ir diatome- jas, bet tām var nepievērst uzmanību, jo tās drīzāk pieder pie augu valsts nekā pie dzīvniekiem. Taču tā, ko jūs ieraudzīsiet labajā pusē, bez šaubām, būs amēba, kas gausi kustas redzes laukā. Pagriežot augšējo skrūvi, visu var saskatīt skaidrāk. Paraugieties paši!