Выбрать главу

Samerlijs paskatījās un piekrita. Arī es paskatījos un ievēroju sīku it kā matēta stikla radību raustoties peldam pa apgaismoto aplīti. Lords Džons paļāvās uz Celindžeru.

—  Kāda man daļa, vai tā dzīva vai beigta,— viņš sacīja.— Mēs šo amēbu pat pēc izskata nepazīstam, tāpat kā tā nepazīst mūs, kāpēc lai es par to uztrauktos? Nedomāju arī, ka tā būtu nobažījusies par mūsu veselības stāvokli.

Es iesmējos un pamanīju, ka Celindžers pievērš man vēsu, augstprātīgu skatienu. Un jutos kā ar aukstu ūdeni apliets.

—  Mazizglītots, vieglprātīgs cilvēks zinātnei ir bīsta­māks nekā pats stulbākais tumsonis,— viņš teica.— Ja lordam Džonam Rokstonam labpatiktos . ..

—   Mīļo Džordž, neesi taču tik dzēlīgs,— ierunājās mi­sis Celindžera, noglāstīdama vīra melnos matus, kas bija noslīguši pār mikroskopu.— Kāda nozīme tam, vai amēba ir dzīva vai nav?

—  Tam ir ļoti liela nozīme,— skarbi attrauca Celin­džers.

—   Labi, paklausīsimies,— sacīja lords Džons, labsirdīgi pasmaidīdams.— Tikpat droši mēs varētu runāt par jeb­kuru citu tematu. Ja jums šķiet, ka esmu izturējies pret šo amēbu nepiedienīgi vai aizskāris tās jūtas, varu atvainoties.

—  Es, piemēram, nesaprotu,— savā čerkstošajā, ķildī­gajā balsī iebilda Samerlijs,— kāpēc jums liekas tik svarīgi tas, ka šis radījums ir dzīvs. Amēba atrodas tais pašos atmosfēras apstākļos kā mēs, un inde, dabiski, nevar uz to iedarboties. Ja amēba atrastos kaut kur ārpus šās telpas, tā sen jau būtu nobeigusies, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieku valsts pārstāvis.

—  Jūsu piezīmes, manu mīļo Samerlij,— Celindžers sacīja augstprātīgā laipnībā (ai, kaut es spētu attēlot šo valdonīgo, iedomīgo seju, ko apmirdzēja mikroskopa spogulīša spilgtā gaisma!),— jūsu piezīmes liecina, ka jūs ne visai pareizi izprotat stāvokli. Sis eksemplārs bija sagatavots mikroskopam vakar un ir hermētiski noslēgts. Skābeklis tam nevar piekļūt. Toties ēters, protams, tur ir ticis klāt, tāpat kā jebkurā citā vietā. Bet amēba nav gājusi bojā no indes. Tātad mēs varam secināt, ka arī jebkura cita amēba ārpus šās telpas nav vis nobeigusies, kā jūs to nepareizi konstatējāt, bet gan pēc katastrofas patiešām palikusi dzīva.

—  Tomēr arī tagad neesmu noskaņots kliegt «urā!»,— sacīja lords Džons.— Kāda tam nozīme?

—  Nozīme tāda, ka pasaule ir dzīva, nevis mirusi. Ja jums būtu zinātnieka iztēle, jūs, spriežot pēc šā viena gadījuma, domās ieskatītos tālā nākotnē un redzētu, ka pēc dažiem miljoniem gadu ->- tas ir tikai īss mirklis milzīgajā laikmetu plūsmā — visa pasaule čumēs un mudžēs no dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri būs attīstīju­šies no šā sīkā dīglīša. Jūs droši vien esat redzējuši, kā plosās uguns prērijās, kur liesmas bez pēdām aizmēž no zemes virsas jebkuru zālīti vai asniņu un atstāj tikai nomelnējušu tuksnesi. Un tad jums liksies, ka tāda postaža paliks mūžīgi. Tomēr stādu saknes ir saglabāju­šās, un, ja jūs tai pašā vietā ierastos pēc vairākiem gadiem, jūs vairs nevarētu pateikt, kur melnējis tuksne­sis. Tāpat no šās sīkās radības izveidosies dzīvnieku valsts, un, tā kā tai piemīt tieksme attīstīties, ar laiku droši vien zudis jebkuras pēdas, ko atstājusi šī nepie­redzētā krīze, kuras upuri esam arī mēs.

—   Sasodīti interesanti!— lords Džons sacīja, laiski pieiedams pie mikroskopa, lai paskatītos.— Tātad šā sīkā, jocīgā zeļļa portrets ģimenes portretu rindā būs pakārts pirmajā vietā. Un kāda grezna kaklasaites adata viņam pie krūtīm!

—  Tumšais plankumiņš ir amēbas kodols,— Celindžers pamācīja kā aukle, kas bērnam ierāda burtus.

—  Tad jau mums nav iemesla justies vientuļiem,— lords Džons ieminējās.— Uz Zemes esam ne tikai mēs vien, bet vēl kāda dzīva būtne.

—   Jūs, Celindžer, uzskatāt kā pašu par sevi sapro­tamu,— ierunājās Samerlijs,— ka pasaule pastāv tikai tāpēc, ka tās mērķis ir radīt un uzturēt cilvēkus.

—   Nu, bet kāds tad mērķis, pēc jūsu domām, ser, ir pasaulei?— jautāja Celindžers, kurš skaitās pat par vis­mazāko pretimrunāšanu.

—  Dažreiz man liekas — cilvēce savā neaptveramajā uzpūtībā domā, ka pasaule radīta tikai tāpēc, lai cilvēki varētu lepni pa to soļot.

—   Nevajag, protams, kļūt dogmatiķiem, bet pat bez visas šās neaptveramās uzpūtības, kā jūs atļāvāties to nosaukt, mēs tomēr varam teikt, ka cilvēks ir dabas visaugstākais radījums.

—  Augstākais no tiem, ko mēs zinām.

—  Tas, ser, ir pats par sevi saprotams.

—   Iedomājieties tos miljonus un, iespējams, pat miljar­dus gadu, kad Zeme galīgi tukša šūpojās pasaules telpā, un, ja arī tā nebija gluži tukša, vismaz uz tās nebija ne miņas no cilvēkiem. Padomājiet par to, ka pagājuši neskaitāmi gadsimti, kuru laikā zemi skalojuši lieti, dedzinājusi saule un tai pāri brāzušies vēji. Ja aplūkojam ģeoloģiskos laikmetus, varam teikt, ka cilvēks parādījies tikai vakar. Kāpēc gan kā pats par sevi saprotams būtu jāuzskata fakts, ka visa šī milzīgā sagatavošanās noti­kusi tikai cilvēka labā?

—  Bet kā labā tad?

Samerlijs paraustīja plecus.

—  Kas to var pateikt? Mums nepavisam nezināmu iemeslu dēļ… turklāt cilvēks varēja rasties arī gluži nejauši, kā blakusprodukts kādā procesā. Tad jau arī putām, kas peld pa okeāna virsu, varētu likties, ka okeāns radīts, lai ražotu un uzturētu tās, vai arī pele katedrālē domātu, ka svētnams celts kā tās īstenais mājoklis.

Es viņu strīdu pierakstīju vārdu pa vārdam, taču vēlāk tas izvērtās trokšņainā ķildā, kurā abas puses lietoja milzumu daudzzilbju zinātniskā žargona vārdu. Tā tie­šām ir bauda noklausīties, kā divi tādi gudri vīri iztirzā pašas svarīgākās dzīves problēmas, bet, tā kā viņiem mūžīgi ir domstarpības, vienkāršie ļautiņi, tādi kā, piemē­ram, lords Džons un es, nekādu labumu no tā negūst. Viņi neitralizē viens otru, un mēs paliekam tikpat gudri, kā bijuši. Pašlaik balsu murdoņa ir pieklususi, Samerlijs sabozies sēž krēslā, turpretim Celindžers, joprojām grozī­dams mikroskopa skrūves, vēl aizvien kaut ko murmina klusā, zemā balsī kā jūra, norimdama pēc vētras. Lords Džons pienāk pie manis, un mēs abi raugāmies ārā naktī.

Bāli spīd jauns mēness — pēdējais mēness, ko skata cilvēka acs,— taču sevišķi spoži mirdz zvaigznes. Pat dzidrajā plato gaisā Dienvidamerikā neesmu redzējis tik spožas zvaigznes. Iespējams, ka pārmaiņas ēterā ietekmē­jušas arī gaismu. Bēru sārts Braitonā vēl kvēlo, tālu rietumos debesis deg purpura sārtumā, tas varētu nozī­mēt, ka nelaime piemeklējusi Erandelu vai Cičestru, vai pat Portsmutu. Es sēžu, pārdomās nogrimis, un laiku pa laikam kaut ko pierakstu. Pat gaisā jaušamas vieglas skumjas. Jaunība un skaistums, bruņnieciskums un mīles­tība — vai tiešām tam visam pienācis gals? Zvaigžņu mirdzumā zeme šķiet kā pasakaina miera valstība. Kas gan varētu iedomāties, ka tā kļuvusi par briesmīgu Golgātu, kas noklāta ar cilvēku līķiem? Pēkšņi attopos, ka esmu smējies.

—  Kas tad tas, jauno cilvēk!— lords Džons iesaucās, izbrīnā paskatījies manī.— Mēs pat varam jokot šai smagajā brīdī. Par ko tad jūs smējāties?

—  Es domāju par visiem svarīgajiem vēl neatrisināta­jiem jautājumiem,— es atbildēju,— tiem jautājumiem, par kuriem tik daudz runāts un spriests. Kaut vai, piemēram, konkurence starp angļiem un vāciešiem vai arī strīds par Persijas līci, ar ko tik ļoti bija aizrāvies mans vecais šefs. Kas gan toreiz, kad mēs tik ļoti iekarsām un strīdējāmies par šiem jautājumiem, būtu varējis iedomā­ties, kā tie risināmi?