Выбрать главу

Mums tiešām kļuva labāk. Samerlijs lūdza atļauju

aizdedzināt pīpi, mēs pārējie aizsmēķējām cigaretes. Smē­ķēšana, iespējams, spēcināja mūsu nervus, taču mēs pielaidām kļūdu, jo jau tā sasmakušais gaiss kļuva gluži neciešams. Celindžeram vajadzēja atvērt ventilatoru.

—  Celindžer, cik ilgam laikam vēl pietiks skābekļa? — jautāja lords Džons.

—  Iespējams, trim stundām,— viņš atbildēja, paraustī­dams plecus.

—  Es visu laiku ļoti baidījos,— sacīja misis Celin­džera.— Taču, jo tuvāk šis brīdis nāk, jo vieglāk kļūst. Kā tev, Džordž, liekas — vai mums nevajadzētu noskaitīt lūgšanu?

—  Skaiti, dārgā, lūgšanu, ja vēlies,— lielais vīrs maigi atbildēja.— Mēs katrs citādi skaitām savu lūgšanu. Mana lūgšana ir pilnīga samierināšanās, lai arī ko liktenis man uzsūtītu,— labprātīga samierināšanās. Sai ziņā aug­stākā reliģija un augstākā zinātne, liekas, apvienojas.

—  Es gan nerunātu taisnību, ja savu dvēseles stāvokli nosauktu par samierināšanos, pie tam par labprātīgu samierināšanos,— neizņēmis pīpi no mutes, noburkšķēja Samerlijs.— Es pakļaujos tāpēc, ka esmu spiests to darīt. Atzīstos, es labprāt būtu nodzīvojis vēl kādu gadiņu, lai pabeigtu krīta perioda fosiliju klasificēšanu.

—  Jūsu nepabeigtais darbs,— uzpūtīgi sacīja Celin­džers,— ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ka mans magnus opus «Dzīvības kāpnes» atrodas vēl sākuma stadijā. Manām smadzenēm, manām zināšanām, manai pieredzei — patiesībā visam, ko savā mūžā esmu pavei­cis,— vajadzēja būt sakoncentrētam šai grāmatā, kas atklātu jaunu laikmetu. Un tomēr es saku, ka esmu samierinājies ar likteni.

—  Man liekas — mums visiem palicis kaut kas nepa­beigts,— sacīja lords Džons.— Un ko jūs atstājāt nepa­beigtu, jauno cilvēk?

—  Man palika nepabeigta grāmata par dzeju,— es atbildēju.

—  Nu tad pasaule laimīgi tikusi no tās vaļā,— lords Džons nopriecājās.— Vajag tikai pameklēt, un vienmēr visur atradīsies savs labums.

—  Un kā jums pašam?— es vaicāju.

—   Izrādās, ka esmu visu nokārtojis. Biju gan apsolījis Merivelam pavasari doties līdzi uz Tibetu jaguāru medī­bās. Toties pret jums, misis Celindžera, daba gan bijusi cietsirdīga, jo jūs taču nupat tikai uzcēlāt šo jauno māju.

—  Manas mājas ir tur, kur ir Džordžs. Ai, ko gan es neatdotu, lai vēl pēdējo reizi kopā ar viņu pastaigātos pa šiem brīnišķīgajiem kalniem spirgtajā rīta gaisā!

Mūs aizkustināja šie vārdi. Saules stari bija izlauzušies caur plāno miglas plīvuru un tagad lēja zeltainu gaismu pār visu plašo līdzenumu. Kad mēs sadrūmuši sēdējām saindētajā gaisā, šī lieliskā, tīrā, vēju appūstā lauku ainava mums likās īsts skaistuma iemiesojums. Misis Celindžera ilgās pastiepa rokas uz loga pusi. Mēs sastū­mām krēslus kopā un apsēdāmies pusaplī pie loga. Gaiss kļuva ļoti smacīgs. Man šķita, ka nāves ēna pamazām tuvojas mums — pēdējiem cilvēces pārstāvjiem. Likās, it kā neredzams aizkars no visām pusēm laistos lejā.

—  Šis balons lāgā nedarbojas,— ieminējās lords Džons, dziļi ievilkdams elpu.

—  Gāzes daudzums balonā var būt dažāds,— paskaid­roja Celindžers.— Tas atkarīgs no spiediena un no tā, cik piesardzīgi gāze tiek iepildīta. Es esmu vienis prātis ar jums, Rokston, šis balons tiešām ir bojāts.

—  Tātad mums ir nokrāpta pēdējā mūsu dzīves stunda,— nikni noteica Samerlijs.— Tas vēl beidzamo reizi lieliski ilustrē šo zemisko gadsimtu, kurā mēs esam dzīvojuši. Celindžer, pienācis pēdējais laiks pētīt fizikā sabrukuma subjektīvās parādības.

—  Apsēdies uz soliņa pie manām kājām un sniedz man savu roku,— Celindžers sacīja sievai.— Es domāju, draugi, diez vai ir vērts vēl tālāk kavēties šai necieša­majā gaismā. Tu taču to nevēlies, dārgā, vai ne?

Misis Celindžera smagi nopūtās, un viņas galva noslīga uz vīra ceļien.

—  Esmu redzējis, ka cilvēks ziemā peldas Serpentīna dīķos,— ierunājās lords Džons.— Kad gandrīz visi ir salīduši ūdenī, divi vai trīs drebinādamies vēl stāv krastā un apskauž tos, kas jau peldas. Visgrūtāk klājas pēdējiem. Esmu par to, ka jālec uz galvas ūdenī, lai tad ir miers.

—  Jums šķiet, ka vajadzētu atvērt logu un ļauties ētera varai?

—  Labāk noindēties nekā nosmakt.

Samerlijs, negribīgi piekrizdams, pamāja ar galvu un pastiepa Celindžeram kalsno roku.

—   Agrāk mēs daudz strīdējāmies, bet tagad tas viss ir pagājis,— viņš teica.— Mēs esam bijuši labi draugi un vienmēr klusībā viens otru cienījuši. Ardievu!

—   Ardievu, jauno cilvēk!— sacīja lords Džons.— Logs ir aizlīmēts. Jūs to nevarēsiet atvērt.

Celindžers noliecās un, piecēlis sievu, piespieda pie krūtīm, bet viņa apvija rokas vīram ap kaklu.

—  Meloun, pasniedziet man lauka tālskati,— viņš nopietni sacīja.

—  Es to pasniedzu.

—  Mēs atkal nododam sevi tam spēkam, kas mūs radījis!— viņš iesaucās pērkondimdošā balsī un meta tālskati pret logu.

Vēl nebija sašķīdušas pēdējās drumslas, kad spēcīgs vējš mūsu kvēlošajām sejām uzpūta savu veselīgo, smar­žīgo elpu.

Nezinu, cik ilgi mēs tā nosēdējām saspringtā klusumā. Tad kā pa sapņiem es atkal izdzirdu Celindžera balsi.

—  Esam atgriezušies normālos apstākļos,— viņš iesau­cās.— Pasaule jau izgājusi cauri indīgajai joslai, taču mēs vienīgie no visas cilvēces esam izglābušies.

V nodaļa MIRUSI PASAULE

Atceros, kā mēs visi sēdējām krēslos, ļaudamies smaržī­gajam, spirgtajam jūras vējam, kas, nākdams šurp no dienvidrietumiem, plivināja muslīna aizkarus un atvēsi­nāja mūsu sakarsušās sejas. Interesanti, cik ilgi mēs tā nosēdējām? Vēlāk nekādi nevarējām vienoties šai jautā­jumā. Bijām apmulsuši, apstulbuši un gandrīz vai bez samaņas. Mēs bijām sagatavojušies doties nāvē, bet pēkšņi šis baismīgais, jaunais atklājums, ka mums jātur­pina dzīve, kad visa cilvēce gājusi bojā,— šis atklājums mūs galīgi satrieca, tā ka nespējām pat atjēgties. Tad apstādinātais mehānisms pamazām sāka atkal darboties; atmiņa atgriezās, domas saaudās kopā. Nežēlīgi spilgti atklājās sakars starp pagātni, tagadni un nākotni — starp dzivi, kas jau pagājusi, un dzīvi, kas vēl jādzīvo. Mēs klusēdami raudzljāmies cits citā, un mūsu skatieni pauda šausmas. Mēs nespējām izjust prieku, kaut ari tikko bijām izglābušies no drošas nāves, toties tagad mūs draudēja nogremdēt visdrūmākās nomāktības vilnis. Viss, ko mēs mīlējām uz zemes, bija aizskalots milzīgajā, bezgalīgajā, nezināmajā okeānā, un mēs jutāmies vien­tuļi šai neapdzīvotajā salā — zaudējuši draugus, cerības, jebkādas vēlēšanās. Dažus gadus mēs kā šakāļi klīdīsim pa izmirušās cilvēces kapsētu, līdz beidzot pienāks arī mūsu vientuļais gals.

—  Cik drausmīgi, Džordž, tiešām drausmīgi!— izmi­sīgi elsodama, iesaucās misis Celindžera.— Kaut mēs būtu nomiruši reizē ar citiem! Ai, kāpēc tu mūs izglābi? Man ir tāda sajūta, it kā miruši būtu mēs, bet pārējie visi dzīvotu.

Saraucis kuplās uzacis, Celindžers kaut ko saspringti domāja un turēja savā spēcīgajā, spalvainajā ķetnā pastiepto sievas roku. Biju pamanījis, ka satraukumā viņa vienmēr sniedz vīram rokas, gluži kā bērns sniegda­mies pēc mātes.

—  Lai gan es neesmu tāds fatālists, lai aizstāvētu nepretošanās ideju,— viņš sacīja,— tomēr uzskatu, ka visprātīgākais ir samierināties ar īstenību. Celindžers runāja lēni, un viņa skanīgā balss trīsēja aizkustinājumā.