— Es gan nedomāju samierināties,— stingri noteica Samerlijs.
— Manuprāt, tam nav nekādas nozīmes, vai jūs domājat samierināties vai ne,— piebilda lords Džons.— Jums tik un tā vajadzēs pakļauties, vienalga, vai jūs gribētu cīnīties vai arī pats mestos gar zemi, tāpēc kāda jēga tam, vai jūs domājat samierināties vai ne? Cik atceros, pirms šās jezgas arī neviens mums neprasīja atļauju, un jādomā, arī tagad to nedarīs. Tātad vai nav vienalga, ko mēs par to visu domājam?
— Tad jau būtu arī vienalga, vai cilvēkam ir lemta laime vai posts,— domās nogrimis, sacīja Celindžers un arvien vēl glāstīja sievas roku.— Jūs varat peldēt pa straumi un justies sirds dziļumos mierīgs vai arī varat mesties tai pretim un cīnīties līdz pagurumam. No mums vairs nekas nav atkarīgs, tāpēc samierināsimies un neteiksim vairs ne vārda.
— Bet kāda tagad vairs jēga mūsu dzīvībai?— es izmisumā vērsos pie zilajām, tukšajām debesīm.— Ko lai es, piemēram, daru? Nav vairs laikrakstu, tātad pienācis gals ari manai profesijai.
— Nebūs vairs ko medīt, nebūs vairs ko cīnīties, tātad arī manējai pienācis gals,— sacīja lords Džons.
— Nav vairs studentu, tātad gals arī manējai!— iesaucās Samerlijs.
— Toties man ir vīrs un māja, tāpēc varu pateikties debesīm, ka man būs ko darīt,— noteica mājasmāte.
— Arī man būs ko darīt,— piebilda Celindžers,— jo zinātne joprojām dzīvo un šī katastrofa slēpj sevī daudz aizraujošu problēmu, kas vēl jāizpētī.
Viņš bija atrāvis vaļā logus, un mēs raudzījāmies ārā uz kluso, nekustīgo ainavu.
— Ļaujiet man visu apdomāt,— viņš turpināja.— Vakar ap trijiem dienā vai mazliet vēlāk visa pasaule bija iegājusi indīgajā joslā un pilnīgi tajā nogrima. Tagad pulkstenis ir deviņi. Tātad jāuzzina, cikos mēs izgājām no šās joslas.
— Rītausmā gaiss vēl bija ļoti smags,— es sacīju.
— Pat vēl ilgāk,— piebilda misis Celindžera.— Astoņos no rīta es skaidri jutu, ka mani smacē tāpat kā pašā sākumā.
— Tātad varam teikt, ka šī josla pārgājusi mums pāri tūlīt pēc astoņiem. Septiņpadsmit stundas Zeme bija saindētā ētera apņemta. Pa šo laiku lielais dārznieks sterilizēja cilvēku pelējumu, ar ko bija pārklājies viņa izaudzētais auglis. Vai ir iespējams, ka viņa darbs nav veikts līdz galam — ka ne tikai mēs, bet ari citi palikuši dzīvi?
— Tieši to arī es vēlētos uzzināt,— sacīja lords Džons.— Kāpēc lai mēs būtu vienīgie oļi, kas tikuši izmesti krastā?
— Muļķīgi iedomāties, ka vēl kāds būtu varējis izdzīvot,— pārliecināts teica Samerlijs.— Neaizmirstiet, ka inde bija ļoti bīstama, jo pat Melouns, cilvēks bez nerviem un spēcīgs kā vērsis, tik tikko spēja uzrāpties pa kāpnēm augšā un turpat ari pakrita nesamaņā. Neviens nespētu izturēt ne septiņpadsmit minūtes, kur nu vēl septiņpadsmit stundas!
— Bet ja vēl kāds to paredzējis un attiecīgi sagatavojies tāpat kā mūsu draugs Celindžers?
— Domāju, ka tas nav iespējams,— Celindžers iebilda, izsliedams bārdu un pievērdams acis.— Visi mani novērojumi, secinājumi un nojautas, kas palīdzēja man paredzēt šīs briesmas,— diez vai tas varētu atkārtoties otrreiz tās pašas paaudzes laikā.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka visi cilvēki noteikti ir miruši?
— Es par to gandrīz nemaz nešaubos. Atcerēsimies, ka indes iedarbība vispirms skāra zemākās vietas un tad izplatījās arvien augstāk, un augšējos atmosfēras slāņos tā varbūt nebūs vairs tik bīstama. Tiešām savādi, bet tā tam jābūt, un šī parādība pētniekiem nākotnē pavērs aizraujošu darbības lauku. Tāpēc it viegli iedomāties, ja kādam ienāktu prātā meklēt cilvēkus, kas vēl palikuši dzīvi, vislielākās cerības tam būtu pievērst skatienus kādam Tibetas ciematam vai Alpu fermai daudzus tūkstošus pēdu virs jūras līmeņa.
— Tā kā pašlaik nav nedz dzelzceļu, nedz arī tvaikoņu, tikpat labi var runāt par cilvēkiem uz Mēness,— sacīja lords Džons.— Taču es gribētu zināt, vai šī spēle tiešām pavisam beigusies vai beidzies tikai pirmais puslaiks.
Samerlijs staipīja kaklu, lai labāk pārredzētu apvārsni.
— Viss liekas tīrs un skaidrs,— viņš šaubīdamies noteica,— taču tāpat izskatījās arī vakar. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka viss jau ir cauri.
Celindžers paraustīja plecus.
— Mums atliek vienīgi vēlreiz paļauties uz likteni,— viņš ierunājās.— Ja pasaule jau agrāk kaut ko tādu pārdzīvojusi — un to nevar uzskatīt par gluži neiespējamu — tad tas, bez šaubām, noticis bezgala tālā pagātnē. Tāpēc mums ir pamats cerēt, ka jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai tas pats atkal atkārtotos.
— Viss jau ir ļoti jauki,— sacīja lords Džons,— bet, ja notiek zemestrīce, jūs pilnīgi droši tūlīt pat varat sagaidīt nākamo grūdienu. Man šķiet, tagad prātīgāk iziet pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu, kamēr vēl ir izdevība. Tā kā skābeklis izbeidzies, tad ir pilnīgi vienalga, kur mēs tiksim pārsteigti — ārā vai iekšā.
Lai arī cik savādi, bet mūs pārņēma pilnīga letarģija; tā bija reakcija pēc šausmīgajiem pārdzīvojumiem pēdējo divdesmit četru stundu laikā. Mēs bijām satriekti gan morāli, gan fiziski un kaut kur sirds dziļumos jutām, ka viss ir zaudējis nozīmi un cilvēku pūliņi bijuši neva
jadzīgi un veltīgi. Pat Celindžers pakļāvās šai reakcijai un sēdēja krēslā, atspiedis vareno galvu rokās un aizklīdis domās kaut kur tālu prom, un tad mēs abi ar lordu Džonu satvērām viņu aiz rokām un lēnām piecēlām kājās; Celindžers par šo traucējumu tikai naidīgi paskatījās mums acīs un ieņurdējās kā nikns suns. Tomēr, kad mēs no savas mākslīgi radītās miera ostas bijām nokļuvuši parastajos apstākļos, mūsu enerģija pamazām atkal atgriezās.
Bet ko lai mēs darām šai visas pasaules kapsētā? Vai ^opš neatminamiem laikiem cilvēkam jebkad bijis jādomā par tādu jautājumu? Nevar gan noliegt, ka nākotnē bija nodrošinātas ne tikai mūsu fiziskās vajadzības, bet arī par greznuma priekšmetiem nevarējām sūdzēties. Visi pārtikas krājumi, labākie vīni, visas mākslas bagātības bija mūsu rīcībā, vajadzēja tikai paņemt. Bet ko lai mēs darām? Vispirms vajadzēja paveikt dažus neatliekamus darbus, kas gaidīja mūs turpat. Nokāpām lejā virtuvē un noguldījām abas mājkalpotājas katru žāvā gultā. Viņas šķita mirušas vieglā nāvē: viena — krēslā pie pavarda, otra — trauku mazgātavā uz grīdas. Tad ienesām iekšā nabaga Ostinu. Agonijā viņa muskuļi bija savilkušies cieti kā krams, bet seja sastingusi rūgta izsmiekla grimasē. Sī ir visu no indes mirušo galvenā pazīme. Lai kur mēs gājām, visur uz mums raudzījās izķēmotas sejas, kas likās zobojamies par mūsu neapskaužamo stāvokli, klusi un baigi smejamies par tiem nelaimīgajiem, kas pārdzīvojuši paši sevi.
— Paklausieties,— ierunājās lords Džons, nemierīgi soļodams pa ēdamistabu, kamēr mēs, pārējie, ieturējām maltīti,— es nezinu, kā jūtaties jūs, bet es tik tiešām nevaru tā sēdēt, rokas klēpī salicis.
— Varbūt jūs būtu tik laipns un pasacītu, kas, pēc jūsu domām, mums darāms,— attrauca Celindžers.
— Derētu mazliet izkustēties un paskatīties, kas noticis.
-r Arī es būtu ierosinājis to pašu.
— Bet ne jau šajā ciematā. Pa logu mēs varam pārredzēt visu apkārtni.
— Kurp tad mums vajadzētu doties?
— Uz Londonu!
— Ļoti jauki,— purpināja Samerlijs.— Jums droši vien būs pa spēkam pieveikt tās četrdesmit jūdzes, bet par to. gan neesmu gluži pārliecināts, vai Celindžers ar