Esmu kā apstulbis no šīm šausmām un veltīgi meklēju vārdus, lai izteiktu to, ko mēs jutām. Varbūt labāk un pareizāk būtu izklāstīt tikai faktus. Pat Samerlijs un Celindžers bija satriekti, un aizmugurē mēs nedzirdējām nekā cita kā vien laiku pa laikam misis Celindžeras šņukstus. Lords Džons tik cītīgi bija nodevies grūtajam uzdevumam — izvadīt automobili pa līķiem noklāto ceļu, ka viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties sarunām. Viņš līdz apnikumam atkārtoja vienu un to pašu frāzi, līdz tā iespiedās man atmiņā un bezmaz izraisīja smieklus, tik muļķīgi skanēja šie vārdi par pastaro dienu.
— Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!
Tā viņš iesaucās ikreiz, kad mūsu skatienam pavērās jauna, briesmīga nāves un posta aina. «Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!» viņš iesaucās, kad mēs Roterfīldā braucām lejā no Piestātnes kalna, un tie paši vārdi «Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!» skanēja atkal, kad mēs tikai ar pūlēm varējām pabraukt pa nāves tuksnesi, par ko bija pārvērtusies Luišemas Galvenā iela un Vecais Kentas ceļš.
Un šeit mūs pēkšņi kaut kas ārkārtīgi pārsteidza. Pa stūra mājas logu kāda gara, kalsna roka māja ar kabatlakatiņu. Līdz šim neviens negaidītās nāves izraisītais skats nebija licis sirdij gandrīz vai sastingt un pēc tam tik strauji iepukstēties kā šī neparastā dzīvības zīme-. Lords Džons nobrauca automobili ietves malā, un mēs visi vienā mirklī iedrāzāmies pa atvērtajām durvīm mājā, uzskrējām pa kāpnēm otrajā stāvā un iemetāmies istabā, no kuras loga bija nācis signāls.
Pie atvērta loga krēslā sēdēja ļoti veca dāma, viņai blakus atradās otrs krēsls, uz kura šķērsām bija nolikts skābekļa balons, tāds pats kā tie baloni, kas mūs izglāba, tikai nedaudz mazāks. Kad mēs visi sadrūzmējāmies durvīs, dāma pievērsa mums kalsno, gareno seju ar brillēm uz acīm.
— Es jau baidījos, ka būšu pamesta šeit viena uz mūžiem,— viņa sacīja.— Esmu invalīde un nevaru pat pakustēties.
— Cik labi, kundze,— iesāka Celindžers,— ka mēs braucām tieši šeit garām.
— Es gribēju jums ko svarīgu jautāt,— viņa sacīja.— Džentlmeņi, lūdzu, esiet atklāti! Kā šie notikumi ietekmēs Londonas un Ziemeļrietumu dzelzceļa akcijas?
Mēs būtu skaļi smējušies, ja vien viņa ar tik traģisku dedzību negaidītu mūsu atbildi. Misis Bērstona, tā sauca dāmu, bija atraitne jau gados, un visi viņas ienākumi bija atkarīgi no šīm nedaudzajām akcijām. Viņas dzīvi noteica dividendu celšanās un krišanās, un visu viņa saistīja tikai ar savu akciju kursu. Veltīgi mēs pūlējāmies viņai ieskaidrot, ka visas pasaules nauda ir viņas rīcībā un ka nav nekādas vajadzības pēc tās. Viņas veca cilvēka prātiņš nespēja aptvert šo jauno domu, un viņa skaļi raudāja par zudušo mantu.
— Tas bija viss, kas man piederēja,— viņa vaimanāja.— Ja tas ir aizgājis bojā, tad arī man atliek vienīgi iet bojā.
No viņas gaušanās mēs uzzinājām, kā šis vārgais, vecais stādiņš izdzīvojis, kad viss milzīgais mežs ticis nogāzts. Viņa bija uz visiem laikiem zaudējusi spēju kustēties, pie tam sirga vēl ar aizdusu. Skābeklis viņai bija parakstīts šās slimības ārstēšanai, un brīdī, kad sākās saindēšanās, balons atradās viņas istabā. Kad kļuva grūti elpot, viņa, kā jau radusi to darīt, dabiski, ķērās pie balona. Skābeklis sagādāja atvieglinājumu. Un, tikai šad tad ieelpodama gāzi, viņa tomēr izdzīvoja nakti. Pret rītu pat iemiga, un tikai mūsu automobiļa dūkoņa viņu pamodināja. Tā kā nebija iespējams šo sievieti paņemt līdzi, mēs sadabūjām viņai visu nepieciešamo iztikai un apsolījām sazināties ar viņu, vēlākais, pēc pāris dienām. Tā viņa palika viena rūgti raudam par zudušo mantu.
Kad tuvojāmies Temzai, sastrēgumi ielās kļuva arvien biežāki un šķēršļi grūtāk pārvarami. Tikai ar pūlēm mums izdevās pārbraukt pāri Londonas tiltam. Nobraukt no tilta Midlseksas pusē nebija iespējams, jo tas no viena gala līdz otram viss bija pieblīvēts ar stāvošiem satiksmes līdzekļiem. Pie krasta netālu no tilta dega kāds kuģis, un gaisu sagandēja sodrēji un sīva deguma smaka. Biezs dūmu mākulis cēlās kaut kur pie parlamenta ēkas, bet, kur tas tieši bija, mēs nevarējām noteikt.
.— Nezinu, kādu iespaidu tas atstāj uz jums,— apstādinājis automobili, ieminējās lords Džons,— taču man liekas — laukos ir omulīgāk nekā pilsētā. Sī izmirusi Londona padara mani nervozu. Es ierosinu apbraukt apkārt pilsētai un tad doties atpakaļ uz Roterfīldu.
— Es, jāatzīstas, nesaprotu, ko mēs te ceram ieraudzīt,— sacīja profesors Samerlijs.
— Tomēr negribas ticēt,— ierunājās Celindžers, un viņa varenā balss šai klusumā skanēja pavisam savādi,— ka pēc šās katastrofas no veseliem septiņiem miljoniem iedzīvotāju sava ķermeņa uzbūves īpatnību vai arī tikai nejaušības dēļ palikt dzīva ir spējusi tikai šī vecā sieviete.
— Ja arī vēl kāds būtu palicis dzīvs, vai tad mums, Džordž, izdotos viņu atrast?— iejautājās misis Celindžera.— Un tomēr esmu ar tevi vienis prātis, ka mēs nedrīkstam atgriezties mājās, pat nemēģinājuši kādu uzmeklēt.
Izkāpuši no automobiļa un atstājuši to ietves malā, mēs tikai ar grūtībām spējām virzīties pa līķiem pieblīvēto Karaļa Viljama ielu uz priekšu, līdz pa atvērtām durvīm iegājām kādā lielā apdrošināšanas birojā. Tas atradās stūra mājā, un mēs izvēlējāmies to tāpēc, ka no šejienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Uzkāpuši augšā, izgājām cauri kādai telpai, kam, manuprāt, vajadzēja būt valdes sēžu zālei, jo istabas vidū pie gara galda sēdēja astoņi pavecāki kungi. Pa plašām, atvērtām durvīm mēs izgājām uz balkona. No šejienes varējām pārredzēt satiksmes līdzekļiem un līķiem pieblīvētās Sitjas ielas, kas aizstiepās uz visām pusēm, bet turpat lejā ielā no viena gala līdz otram melnēja nekustīgo taksometru jumti. Gandrīz visi taksometri bija pagriezti braukšanai ārā no pilsētas — acīmredzot pārbiedētie Siti- jas vīri veltīgi bija steigušies nokļūt pie savām ģimenēm ārpilsētā vai uz laukiem. Šur tur starp vienkāršākām automašīnām parādījās arī kāds liels un mirdzošs bagāta magnāta limuzīns, kas bezcerīgi bija iestrēdzis nekustīgajā mašīnu straumē. Lejā, tieši zem mums, stāvēja tāds liels un grezns automobilis; tā īpašnieks, izblīdis, vecs vīrs, ar visu masīvo augumu bija izliecies pa logu un izstiepis tuklo, briljantiem rotāto roku, it kā lai skubinātu šoferi pēdējiem spēkiem izlauzties cauri drūzmai.
Kādi desmit autobusi kā salas pacēlās šai mašīnu plūsmā, un pasažieri uz to jumtiem gulēja sakrituši kaudzē vai cits citam šķērsām pāri kā rotaļlietas bērnu istabā. Drukns policists stāvēja ielas vidū, atspiedies pret laternas stabu, un šī poza bija tik dabiska, ka likās — viņš vēl ir dzīvs; turpat policistam pie kājām gulēja noplīsis avīžzēns ar krietnu avīžu saini blakus. Arī rati ar avīzēm bija iestrēguši pūlī, un mēs izlasījām lieliem, melniem burtiem rakstītu dzeltenu plakātu: «Skandāls kriketa laukumā. Grāfistes sacīkstes pārtrauktas.» šis plakāts acīmredzot bija iespiests agrāk, jo citos bija rakstīts: «Vai tas jau ir pasaules gals? Ievērojama zinātnieka brīdinājums.» Un: «Vai Celindžeram taisnība? Ļaunu vēstījošas baumas.»