Celindžers parādīja sievai pēdējo plakātu, jo tas kā karogs pacēlās virs pūļa galvām. Es redzēju, kā Celindžers, krūtis izriezis, bārdu glaudīdams, pētī plakātu. Viņa komplicētajam prātam patika un glaimoja tas, ka Londona pat mirdama domājusi par viņu un viņa vārdiem. Celindžera sejā bija tik skaidri lasāmas šīs izjūtas, ka viņa kolēģis nevarēja nociesties neiedzēlis.
— Jūs, Celindžer, līdz pat pēdējam brīdim esat palicis uzmanības centrā,— Samerlijs sacīja.
— Liekas gan,— Celindžers pašapmierināts atbildēja. — Zināt ko,— viņš piebilda, vēlreiz pārlaizdams skatienu radiālajām, klusajām, līķiem pieblīvētajām ielām,— es uzskatu, ka nav nekādas jēgas palikt vēl ilgāk Londonā. Ierosinu tūlīt pat atgriezties Roterfīldā un tur apspriest, kā lietderīgāk nodzīvot turpmākos gadus.
Es gribētu aprakstīt vēl vienu skatu, kurš mums palicis atmiņā no visa tā, ko redzējām nāves apņemtajā pilsētā. Šo skatu mēs ieraudzījām vecajā Svētās Marijas baznīcā, kuras tuvumā bijām novietojuši savu automobili. Kāpdami pāri cilvēkiem, kas ar seju pret zemi gulēja uz kāpnēm, mēs ar grūtībām nokļuvām līdz platajām durvīm, atgrūdām tās vaļā un iegājām iekšā. Acīm pavērās neticams skats. Baznīca bija stāvgrūdām pilna ļaužu, kas, ceļos nometušies, bija lūguši un zemojušies dieva priekšā. Pēdējā briesmu brīdī, pēkšņi sastapušies vaigu vaigā ar dzīves īstenību — to drausmīgo īstenību, kas apdraud mūs pat tad, kad mēs dzenamies pakaļ rēgiem, pārbiedētie cilvēki bija steigušies uz vecajām Sitijas baznīcām, kurās jau pirms vairākām paaudzēm gandrīz ne reizi nebija pulcējusies draudze. Cilvēki šeit bija saspiedušies cieši kopā, tā ka tik tikko pietika vietas, kur nomesties ceļos, daudzi satraukumā bija aizmirsuši noņemt pat galvassegu; kāds jauns cilvēks, ģērbies laicīgās drānās, acīmredzot no kanceles bija uzrunājis ļaudis, kad viņus piemeklēja tas pats kopīgais liktenis. Tagad nu viņš tur rēgojās kā tirgus klauns savā teltī; galva un ļenganās rokas bija pārkārušās pār kanceles malu. Viss šķita kā murgos — pelēcīgā, putekļiem klātā baznīca, nāves agonijā sastingušie cilvēki, krēsla un miers. Klusu sačukstēdamies, mēs uz pirkstgaliem apstaigājām baznīcu.
Un tad man pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Baznīcas stūrī netālu no durvīm stāvēja senlaicīgs kristāmais trauks, un aiz tā dziļā nišā karājās zvanu virves. Kāpēc gan mums nepalaist ziņu pār visu Londonu, lai to izdzirdētu ikviens, kas varbūt vēl palicis dzīvs? Es ieskrēju nišā un, parāvis ar audeklu apšūto virvi, izbrīnā pārliecinājos, cik grūti iekustināt zvanu. Lords Džons man sekoja.
— Nudien, jauno cilvēk!— viņš iesaucās, vilkdams nost žaketi.— Sasodīti labi izdomāts. Ļaujiet arī man pieķerties, un mēs drīz zvanu iekustināsim.
Taču zvans bija pārlieku smags, un, tikai kad Celindžers un Samerlijs nāca talkā ar savu spēku, mēs izdzirdējām virs galvas dunoņu un šķindoņu, kas vēstīja, ka milzīgā zvana mēle sākusi savu mūziku. Tālu pār izmirušo Londonu aizskanēja šī biedriskā un cerību pilnā balss, vērsdamās pie visiem cilvēkiem, kas palikuši dzīvi. Sis spēcīgais metāliskais sauciens ielīksmoja mūsu sirdis, un mēs jo cītīgāk ķērāmies pie darba, palecoties pāris pēdu no grīdas ikreiz, kad virve rāvās uz augšu, un sasprindzinot visus spēkus, kad tā noslīga uz leju, pie tam Celindžers notupās viszemāk; viņš sakopoja visu savu vareno spēku tikai šim vienam darbam un kā milzīga varde sēkdams lēkāja augšup un lejup. Tieši šo mirkli māksliniekam būtu vajadzējis izvēlēties, lai attēlotu četrus vīrus, kuri kā krietni biedri jau agrāk kopā bija piedzīvojuši daudz briesmu un kurus liktenis bija izraudzījies šim pēdējam pārdzīvojumam. Mēs noņēmā- mies vaiga sviedros turpat vai pusstundu, rokas un mugura smeldza no pārpūles. Tad izgājām uz portika un alkaini raudzījāmies pār klusajām, līķiem pārblīvētajām ielām. Taču neviens neatsaucās un nekas nesakustējās par atbildi uz mūsu aicinājumu.
— Viss veltīgi! Neviens nav palicis dzīvajos,— es iesaucos.
— Mums te vairs nav ko darīt,— sacīja misis Celindžera.— Dieva dēļ, Džordž, brauksim atpakaļ uz Roter- fīldu. Ja vēl kādu stundu palikšu šai briesmīgajā, mēmajā Sitijā, es sajukšu prātā.
Ne vārda nebilduši, mēs iekāpām automobilī. Lords Džons apgrieza to, lai dotos dienvidu virzienā. Mums šķita, ka ar to viss ir beidzies. Mēs taču nevarējām pat iedomāties, kāda jauna, neparasta lappuse pavērsies mums nākotnē.
VI nodaļa LIELĀ ATMODA
Un tā tuvojās beigām šis neparastais piedzīvojums, kas ir tik nozīmīgs, ka aizēno jebkuru notikumu ne tikai mūsu sīkajā personīgajā dzīvītē, bet pat visas cilvēces vēsturē. Kad sāku rakstīt šo stāstu, es jau sacīju, ka šis atgadījums vēstures hronikās pacelsies pāri visiem citiem notikumiem, tāpat kā virsotne slejas pāri kalna pakājei. Mūsu paaudzei lemts pavisam neparasts liktenis, ja jau tā izraudzīta, lai piedzīvotu šo brīnumu. Tikai nākotne rādīs, cik ilgi cilvēce spēs saglabāt savu pazemību un godbijību, ko saņēmusi kā mācību pēc visa pārdzīvotā. Man liekas — droši var teikt, ka nekas no vecā nebūs palicis pāri. Cilvēks pat neaptver, cik viņš ir bezspēcīgs un cik maz ko vēl zina un ka viņu vada neredzama roka, līdz vienā acumirklī šī pati roka saspiež un iznīcina viņu. Nāve ir nenovēršama. Mēs zinām, ka jebkuru brīdi tā atkal var mums uzglūnēt. Nepielūdzamā īstenība aptumšo mūsu dzīvi, taču kurš gan iedrošināsies noliegt, ka šās īstenības paēnā viss — gan pienākuma apziņa, gan apdoms un atbildības sajūta, gan svarīgu problēmu un dzīves mērķu novērtējums, gan kvēla vēlēšanās attīstīties un pilnveidoties — tas viss izaudzis un nostiprinājies mūsos līdz tādai pakāpei, ka ietekmējis sabiedrību no viena gala līdz otram? Tas nepakļaujas ne sektām, ne dogmām. Pārvērtības ir notikušas drīzāk gan mūsu domās par nākotni, dažādu parādību savstarpējās attiecībās, un mēs skaidri saprotam, ka esam tikai sīki, nenozīmīgi radījumi un mūs žēlos un pacietīs tik ilgi, kamēr uzpūtīs pirmais saltais vējš no nebūtības. Taču, kaut arī pasaule no šās mācības kļuvusi gudrāka, es nedomāju, ka tā galu galā būtu kļuvusi arī drūmāka. Mēs, protams, visi esam vienis prātis, ka tagadējās mērenās un atturīgās izpriecas ir dziļākas un arī saturīgākas nekā tā skaļā un muļķīgā drūzmēšanās, ko tik bieži uzskatīja par izklaidēšanos viņās dienās — dienās, kas tikai nesen pagājušas, tomēr vairs nav ar prātu apjaušamas. Cilvēki bezmērķīgi aizvadīja tukšo dzīvi, ejot viesos vai arī uzņemot viesus, raizējoties par nevajadzīgi lielo mājsaimniecību, gatavojot dažādus izmeklētus ēdienus un šķiežot laiku garlaicīgos mielastos, toties tagad dienas paiet veselīgā atpūtā — viņi lasa grāmatas, klausās mūziku, apmainās domām šaurā ģimenes lokā, un to visu viņi panāk, lietderīgāk un saprātīgāk sadalot savu laiku. Cilvēki kļuvuši daudz veselīgāki un līksmāki un līdz ar to arī bagātāki nekā agrāk, kaut arī iemaksāja lielākus nodokļus sabiedriskajā fondā, tādējādi ievērojami paceļot dzīves līmeni Britu salā.
Domas dalās jautājumā par to, cikos tieši sākās lielā atmoda. Vispār pieņemts, ka neatkarīgi no pulksteņu laika neprecizitātes indes iedarbību varējuši ietekmēt arī vietējie apstākļi. Katrā atsevišķā novadā dzīvība, protams, atgriezās gandrīz vienlaikus. Neskaitāmi aculiecinieki redzējuši, ka Bigbens tobrīd rādījis desmit minūtes uz septiņiem. Karaliskajā observatorijā konstatēts, ka pulkstenis bijis divpadsmit minūtes uz septiņiem pēc Griničas laika. Turpretim ievērojamais Austrumanglijas astronoms lords Džonsons atzīmējis, ka pulkstenis tobrīd rādījis seši un divdesmit minūtes. Hebridu salās atmoda sākusies septiņos. Par laiku, kad tā notika pie mums, nevar būt ne mazāko šaubu, jo es tai brīdī sēdēju