Toties labā oma mums atkal atgriezās, ieraugot slaido, kalsno lordu Džonu Rokstonu, kas gaidīja mūs uz perona, ģērbies dzeltenā tvīda medību tērpā. Kad lords Džons mūs ieraudzīja, viņa skarbā seja, kurā, tāpat kā agrāk, dzirkstīja niknās un tomēr allaž līksmās acis, priekā pietvīka. Rudajos matos šur tur jau mirdzēja pa sudrabotam pavedienam. Pierē laiks bija ievilcis dažu labu dziļāku rievu, un tomēr lords Džons bija tas pats mūsu krietnais pagājušo dienu ceļabiedrs.
— Sveicināti, Herr Professor! Sveicināts, mīļo zēn!— viņš sauca, nākdams mums pretim.
Ieraudzījis, ka mums nopakaļ nesējs ratiņos velk skābekļa balonus, lords Džons skaļi iesmējās.
— Tātad arī jūs tos esat iegādājušies!— viņš sauca.— Manējie jau ir novietoti bagāžas vagonā. Ko gan mūsu dārgais draugs atkal nodomājis darīt?
— Vai jūs esat lasījis viņa vēstuli laikrakstā «Times»?— es jautāju.
— Kas tur bija teikts?
— Tīrās blēņas!— Samerlijs nikni norūca.
— Ja nemaldos, vēstulei ir sakars ar šiem skābekļa baloniem,— es paskaidroju.
— Tīrās blēņas!— Samerlijs negaidīti skarbi atkārtoja.
Mēs visi iekāpām pirmās klases smēķētāju vagonā, un
Samerlijs jau aizdedza īso, apdegušo, veco pīpi, kas likās apsvilinām viņa garā, enerģiskā deguna galu.
— Mūsu draugs Celindžers ir gudrs vīrs,— viņš aizrautīgi ierunājās.— To neviens nevar noliegt. Bet, kas noliedz, tas ir gatavais muļķis. Paskatieties uz viņa cepuri. Tajā ietilpst sešdesmit unces smadzeņu — milzīga mašīna, kas darbojas viegli un bez vainas. Parādiet man telpu, kur atrodas mašīna, un es jums pateikšu, cik liela ir pati mašīna. Taču viņš ir dzimis šarlatāns — esmu to teicis viņam acīs, jūs paši esat dzirdējuši —, dzimis šarlatāns, kas ar dažādiem teatrāliem trikiem vienmēr gribējis būt uzmanības centrā. Pašlaik iestājies klusuma periods, tāpēc mūsu draugs Celindžers atradis piemērotu gadījumu, lai piespiestu cilvēkus runāt par viņu. Jūs taču nedomājat, ka viņš pats nopietni tic visām šīm blēņām, it kā ēterā būtu notikušas kaut kādas pārvērtības un tādējādi cilvēcei draudētu patiesas briesmas. Kur tas dzirdēts?!
Viņš sēdēja kā vecs, nosirmojis krauklis, nemitīgi kurnēdams un dzēlīgi smiedamies.
Es klausījos Samerlijā, un mani pārņēma dusmas. Nebija godīgi, ka viņš tā runāja par mūsu toreizējās ekspedīcijas vadītāju, kuram varējām pateikties ne vien par iemantoto slavu, bet arī par neparastajiem piedzīvojumiem, kādu nav bijis vēl nevienam cilvēkam. Es jau biju papletis muti, lai atspēkotu Samerlija teikto, bet lords Džons ierunājās pirmais.
— Vienreiz jau jums iznāca saskriešanās ar veco Celindžeru,— viņš bargi noteica,— un jūs tikāt pievārēts desmit sekunžu laikā. Man liekas, profesor Samerlij, jums ar viņu nevar būt pa ceļam, tādēļ labākais, ko jūs varat darīt, ir — turēties no Celindžera tālāk un likt viņu mierā.
— Bez tam,— es ierunājos,— profesors Celindžers mums visiem ir bijis labs draugs. Un, lai kādi būtu viņa trūkumi, viņš ir caurcaurēm godīgs, un es neticu, ka viņš spētu runāt ko sliktu par draugiem tiem aiz muguras.
— Labi teikts, manu jauno zēn,— piebilda lords Džons Rokstons. Tad, laipni smaidot, uzsita profesoram Samerli- jam uz pleca.
— Diezgan, Herr Professor, norunāsim šobrīd vairs nestrīdēties. Mēs kopā esam pārāk daudz ko pārdzīvojuši. Tomēr Celindžeram labāk lieciet mieru, jo man un šim zēnam ir zināma vājība pret veco vīru.
Bet Samerlijs ir nedomāja samierināties. Seju saviebis, viņš nikni izpūta biezus pīpes dūmu mutuļus.
— Nu vai zināt, lord Džon Rokston,— viņš ierunājās čerkstošā balsī,— jūsu domām par dažiem zinātnes jautājumiem manās acīs ir tikpat maz vērtības kā maniem uzskatiem par jauna tipa bisi jūsu acīs. Man pašam ir -savs saprāts, un es to izmantoju pēc saviem ieskatiem. Vai tādēļ, ka vienreiz esmu kļūdījies, man bez kritikas būtu jāpieņem viss, arī aplamais, kas šim vīram varbūt ienāk prātā? Vai tiešām mums vajadzīgs zinātnes priesteris, kas no kanceles paziņo nekļūdīgus spriedumus, kuri bez ierunām jāuzklausa nabaga pazemīgiem ļautiņiem? Atkārtoju, ser, man pašam ir sava galva uz pleciem, un es justos kā pēdējais nelga un vergs, ja vairs nevarētu to izmantot. Ja jums labpatīk ticēt šiem murgiem par ēteru un Frauenhofera līnijām spektrā, lūdzu, ticiet, bet neprasiet no cilvēka, kas ir vecāks un gudrāks par jums, lai arī tas piedalītos šai muļķībā. Vai tad nav pilnīgi skaidrs — ja ēterā būtu notikušas tādas pārvērtības, kā viņš apgalvo, un ja tās būtu kaitīgas cilvēka veselībai, sekas mēs sen jau paši būtu izjutuši.— Viņš skaļi iesmējās, priecādamies par savu pārliecinošo argumentu.— Jā, ser, tādā gadījumā mēs sen vairs nebūtu savā normālajā stāvoklī un nesēdētu mierīgi vilcienā, pārspriezdami zinātnes problēmas, bet mūsu organismā skaidri parādītos saindēšanās simptomi. Kur mēs varam saskatīt kaut kādas postošu traucējumu pazīmes? Atbildiet, ser! Atbildiet, lūdzu! Tikai neizvairieties! Man izdevās piespiest jūs pie sienas!
Es saskaitos aizvien vairāk. Mani kaitināja Samerlija naidīgā izturēšanās.
— Ja jūs zinātu kaut ko vairāk par šīm pārvērtībām, jūs, man šķiet, nebūtu tik pašpārliecināts,— es iebildu.
Samerlijs izņēma pīpi no mutes un uzmeta man saltu skatienu.
— Lūdzami, ser,— ko jūs gribējāt sacīt ar šo visai nekaunīgo piezīmi?
— Ar to es gribēju sacīt, ka jaunāko ziņu redakcija nupat saņēmusi telegrammu. Tā tik tiešām apstiprina faktu, ka Sumatrā saslimuši visi iedzimtie un Zunda jūras šaurumā nav bijušas iedegtas bāku ugunis.
— Cilvēka muļķībai, nudien, nav robežu!— Samerlijs iesaucās nevaldāmā niknumā.— Vai patiesi jūs neapjēdzat, ka ēters, pat ja mēs uz mirkli pieņemtu absurdo Celindžera hipotēzi, ir universāla viela, kas dažādās pasaules malās ir un paliek viena un tā pati? Vai jūs kaut brīdi varat iedomāties, ka ir tāds Anglijas ēters un Sumatras ēters? Varbūt jūs domājat, ka Kentā ēters ir kaut kādā ziņā labāks nekā Sarijā, pa kuru mēs pašlaik braucam. Nē, nudien, caurmēra cilvēka lētticībai un gara tumsībai nav robežu. Vai ir iespējams, ka ēters Sumatrā iedarbotos uz iedzīvotājiem tik briesmīgi, ka tie visi sen jau gulētu nesamaņā, turpretim mēs nejustu ne vismazāko pārmaiņu? Par sevi tik tiešām varu teikt, ka vēl nekad mūžā neesmu juties spēcīgāks miesās un možāks garā.
— Var jau būt. Es nekad neesmu uzdevies par zinātnieku,— es teicu,— lai gan esmu kaut kur dzirdējis, ka vienas paaudzes zinātniskie atklājumi nākamajai paaudzei parasti liekoties tīrie maldi. Tomēr nav nemaz vajadzīgs tik daudz veselā saprāta, lai apjēgtu, ka ēters vēl ir maz izpētīts, ka uz to dažādās pasaules daļās var iedarboties dažādi lokāli apstākļi un ka šās iedarbības sekas pie mums varētu parādīties vēlāk.
— Ar šiem «var» un «varētu» jūs neko nepierādīsiet,— nikni iekliedzās Samerlijs.— Cūkas var lidot. Jā, ser, cūkas var lidot, tomēr tās nelido vis. Nav nekādas jēgas ar jums strīdēties. Celindžers jums piebāzis pilnu galvu ar savām muļķībām, un jūs abi neesat spējīgi saprātīgi domāt. Savu viedokli es tikpat labi varētu izklāstīt arī vilciena sēdekļiem.
— Jāatzīst, profesor Samerlij, ka jūsu izturēšanās, šķiet, nav uzlabojusies, kopš man bija gods jūs pēdējo reizi redzēt,— lords Džons asi noteica.