— Ja jūs gribat zināt manas domas,— Samerlijs sacīja,— tad man tā šķiet nevajadzīga atgriešanās akmens laikmetā vai vēl tālākā pagātnē. Es dzīvoju divdesmitajā gadsimtā un gribētu nomirt tā, kā klājas saprātīgam civilizētam cilvēkam. Nedomāju, ka es no nāves baidos vairāk nekā jūs pārējie, jo esmu jau krietni gados un, lai kas arī notiktu, tikpat pārāk ilgi vairs nedzīvošu, tomēr manā dabā nav tā sēdēt un bez jebkādas pretestības gaidīt kā aitai, lai to nokauj. Vai tiešām, Celindžer, mēs neko nevaram darīt?
— Lai izglābtos — neko,— Celindžers teica.— Bet paildzināt mūžu par dažām stundām, lai redzētu, kā izvēršas šī varenā traģēdija, pirms tā vēl nav skārusi mūs pašus,— tas varbūt man būs pa spēkam. Esmu jau šo to darījis …
— Skābeklis?
— Tieši tā. Skābeklis.
— Bet ko var dot skābeklis, ja ēters ir saindēts? Īpašību ziņā starp ķieģeli un gāzi nav lielākas atšķirības kā starp skābekli un ēteru. Tās ir dažādas vielas. Tās nedrīkst saskarties viena ar otru. Nē, Celindžer, jūs taču nevarat aizstāvēt tādu teoriju.
— Mīļo Samerlij, šo ēterisko indi, vairāk nekā skaidrs, ietekmē svarīgi aģenti. To mēs redzam pēc uzliesmojuma sistēmas un izglābšanās. A priori mēs to nebūtu paredzējuši, bet tas neapšaubāmi ir fakts. Tāpēc es pavisam nopietni uzskatu, ka tāda gāze kā skābeklis, kas palielina cilvēka ķermeņa vitalitāti un pretošanās spēju, aizkavētu iedarboties vielai, ko jūs uz labu laimi nosaucāt par daturonu. Varbūt es kļūdos, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani spriedumi ir pareizi.
— Nu, vai zināt,— ierunājās lords Džons,— ja mums jāsēž un jāsūc no šīm caurulītēm kā zīdaiņiem no pudelītēm, tad es atsakos to darīt.
— Tas mums nepavisam nebūs jādara,— sacīja Celindžers.— Esam jau šo to sagatavojuši, un jūs varat pateikties par to galvenokārt manai sievai. Viņas buduārs, cik vien bija iespējams, ir pārvērsts par hermētiski noslēgtu telpu. Izmantojot pītus paklājus un ar pernicu piesūcinātu papīru …
— Dieva dēļ, Celindžer, jūs taču nedomājat, ka ēteru var apturēt ar kaut kādu piesūcinātu papīru?
— Mans cienījamais draugs, jūs tiešām esat mazliet ietiepīgs un nepamanāt galveno. Tā pūlējušies mēs esam ne jau tādēļ, lai apturētu ēteru, bet gan tādēļ, lai paturētu skābekli. Ja varam gaisu līdz zināmam laikam pārpilnām nodrošināt ar skābekli, es ceru, mums izdosies saglabāt veselo saprātu. Man ir divi baloni gāzes, un jūs esat atveduši vēl trīs. Tas nav daudz, tomēr kaut ko nozīmē.
— Cik ilgam laikam ar to pietiks?
— Nav ne mazākās jausmas. Mēs tos ieslēgsim tikai tad, kad vairs nespēsim izturēt. Tad palaidīsim gāzi tik, cik būs absolūti nepieciešams. Tā dos mums iespēju nodzīvot dažas stundas, varbūt pat vairākas dienas, kuru laikā mēs varēsim noskatīties uz grūstošo pasauli. Mūsu pašu nāve zināmā mērā aizkavēsies, un mēs pieci pārdzīvosim to neparasto sajūtu, ka varbūt esam paši pēdējie cilvēki, kas dodas pretim nezināmajam. Bet tagad esiet tik laipni un palīdziet man tikt galā ar baloniem. Šķiet, ka gaiss kļūst arvien spiedīgāks.
III nodaļa PĒDĒJAIS BRIDIS
Mūsu neparedzētajam eksperimentam domātā telpa bija mājīga, kādas četrpadsmit vai sešpadsmit kvadrātpē- das liela dāmu viesistaba. Tās galā aiz sarkana samta aizkara profesoram bija iekārtota ģērbistaba. No šejienes savukārt varēja ieiet plašā guļamistabā. Aizkars joprojām karājās, taču buduārs un ģērbistaba bija pārvērsti vienā telpā, kur vajadzēja notikt mūsu mēģinājumam. Vienas durvis un loga rāmis bija aizlipināti ar eļļotu papīru, tā ka tie šķita pilnīgi hermētiski noslēgti. Virs otrām durvīm, aiz kurām atradās kāpņu laukumiņš, bija pusapaļš logs, ko varēja atvērt, paraujot auklu, ja nekādi nevarētu iztikt bez ventilācijas. Katrā istabas stūrī stāvēja pa lielam krūmam milzu podā.
— Kā atbrīvoties no liekā oglekļa dioksīda, zaudējot iespējami mazāk skābekļa, ir ļoti svarīgs dzīvības jautājums,— sacīja Celindžers, paskatīdamies uz pieciem metāla baloniem, kas bija novietoti gar sienu cits citam blakus.— Bijis man vairāk laika sagatavoties, es būtu sakopojis visus savus garīgos spēkus, tikai lai atrisinātu šo problēmu, bet pašlaik mums jādara tas, ko varam. Arī šie krūmi mums lieti noderēs. Divi baloni ir pilnīgā kārtībā, un skābekli varēs palaist, tiklīdz būs nepieciešams, tā ka mēs netiksim pēkšņi pārsteigti. Bez tam nebūtu vēlams aiziet pārāk tālu no istabas, jo krīze var sākties piepeši un pārņemt uzreiz visu.
Istabā bija plats, zems logs, aiz kura atradās balkons. Pa šo logu pavērās tas pats skats, ko mēs jau bijām apbrīnojuši no profesora kabineta. Kad raudzījos ārā, es nekur nespēju saskatīt nekādas nekārtības. Manu acu priekšā pa kalna nogāzi lejup aizlocījās ceļš. Vieglais ormanis, šis aizvēsturisko laiku liecinieks, ko vēl var sastapt vienīgi mūsu lauku ciematos, braukdams tikai tagad no stacijas, lēnītēm vilkās kalnā. Mazliet lejāk aukle stūma ratiņus ar mazuli, otru vezdama pie rokas. Zilas dūmu grīstes, kas cēlās no tuvējām mājām, piešķīra visai plašajai apkārtnei ierastu kārtību un mājīgumu. Ne zilajās debesīs, ne arī uz saules apspīdētās zemes nekas nevēstīja par tuvojošos katastrofu. Pļāvēji bija atkal atgriezušies tīrumos, golfa spēlētāji pāros un pa četri skraidīja pa zaļo laukumu. Manā galvā šaudījās tik dīvainas un nemierīgas domas un pārpūlētie nervi bija tā saspringti, ka šo ļaužu miers man šķita pat apbrīnojams.
— Sie cilvēki laikam nemana nekādus slimības simptomus,— es sacīju, norādīdams lejā uz golfa laukumu.
— Vai esat spēlējis golfu?— vaicāja lords Džons.
— Nē, neesmu.
— Nu, redzat, jauno cilvēk, ja jūs pats spēlētu, tad saprastu, ka īstu golfa spēlētāju uz laukuma var apturēt vienīgi pastardienas bazūnes. Klau! Atkal zvana telefons.
Sad un tad maltītes laikā, kā arī vēlāk profesoru aicināja spalgi un neatlaidīgi telefona zvani. Viņš sniedza mums jaunākās ziņas tikpat strupos teikumos, kā pats bija tās saņēmis. Tādas šausminošas vēstis nekad agrāk pasaules vēsturē nebija tikušas ierakstītas. Kā nāves uzplūdi no dienvidiem šurp virzījās milzu ēna.
Ēģipte, jau pārcietusi šo neprātu, tagad gulēja pilnīgā nemaņā. Spānijā un Portugālē pēc pamatīga kautiņa, kurā bija briesmīgi izplūkušies klerikāļi un anarhisti, bija iestājies pilnīgs klusums. Telegrammas no Dienvidamerikas vairs nepienāca. Ziemeļamerikas dienvidu štati bija krituši par upuri indei pēc šausmīga rasu grautiņa. Uz ziemeļiem no Merilendas indes iedarbība vēl nebija jūtama, un arī Kanādā to varēja tikko manīt. Beļģiju, Holandi un Dāniju inde bija skārusi citu pēc citas. No visām malām uz lielajiem zinātnes centriem tika raidīti izmisuma pilni ziņojumi, kā arī lūgti padomi no pasaulslaveniem ķīmiķiem un ārstiem. Astronomus tāpat apbēra ar dažādiem jautājumiem. Un tomēr nekā nevarēja darīt. Sis notikums aptvēra visu pasauli, un ne cilvēku zināšanas, ne arī vara neko nespēja līdzēt. Tā bija nāve gan bez mokām, toties nenovēršama, nāve jauniem un veciem, vārgiem un spēcīgiem, bagātiem un nabagiem, un izglābties nebija nekādu cerību. Sādi saraustīti, satraukuma pilni ziņojumi mums pienāca pa telefonu. Lielākās pilsētas jau zināja savu likteni un, cik varējām secināt, bija nolēmušas sagaidīt to rāmi un ar cieņu. Tomēr tepat mūsu acu priekšā golfa spēlētāji un strādnieki joprojām lēkāja kā tādi jēri, kaut arī naža asmens jau rēgojās virs viņu galvām. Tas šķita tīrais brīnums. Taču kā gan viņi varēja kaut ko nojaust? Nelaime tuvojās mums milzu soļiem. Kas gan viņus būtu spējis satraukt rīta laikrakstā? Un pašlaik pulkstenis rādīja tikai trīs dienā. Kamēr mēs tā raudzījāmies pa logu, laikam bija paklīdušas kādas baumas, jo pēkšņi pamanījām, ka pļāvēji steigā pamet darbu. Daži golfa spēlētāji devās atpakaļ uz klubu. Viņi skrēja tā, it kā gribētu patverties no lietusgāzes. Mazie palīgi sekoja viņiem pa pēdām. Un tomēr daži vēl aizvien spēlēja. Aukle steidzīgi stūma ratiņus atpakaļ kalnā. Es ievēroju, ka vienu roku viņa tur pie pieres. Vieglais ormanis bija apstājies, un nodzītais zirgs, nokāris galvu, atpūtās. Pār mums pletās brīnišķīgas vasaras debesis — milzīga, zila velve, un tikai virs kalniem tālē vīdēja daži balti pūku mākonīši. Ja cilvēcei jāmirst tādā dienā, tad vismaz pēdējie brīži pirms nāves būs lieliski. Un tomēr viss šis liegais dabas jaukums vērta drausmīgo pasaules bojāeju vēl skumjāku un šausmīgāku. Pārāk labs patiesi bija šis mājoklis, no kura mums tik drīz un bez žēlastības jātiek padzītiem. Taču es jau minēju, ka telefons zvanīja vēlreiz. Pēkšņi es izdzirdu vestibilā nodārdam Celindžera basu.