Выбрать главу

1571. gada 27. decembrī trūcīgā protestantu Kepleru ģimenē Velderštatē (tagad Virtemberga) priekšlaicīgi piedzima bērns. Mīlošie vecāki mazo Johanu steidza iekārtot vectēva un vecāsmātes apgādībā. Tētis stei­dzami ļāva sevi savervēt hercoga Albas armijā, lai, piekopjot godīgo karavīra amatu, sagādātu sev īpa­šumu vienalga uz kāda pretinieka rēķina. Uzticamā laulātā draudzene sekoja armijai uz Beļģiju. Grūti pa­teikt, vai Keplers, vecākais, bija sajūsmināts par tādu uzticības izpausmi. Vēsture nav saglabājusi sīkākas zi­ņas par viņa kampaņu zem Albas karogiem. Drīzāk gan ticams, ka viņa cerības neattaisnojās. Tādēļ pēc četriem gadiem, kad vecāki atgriezās, pamestā bērna stāvoklis maz mainījās. «Mīlošais» tēvs vispār aizbēga no mājas, izplatīdams baumas, ka viņa sieva ir ragana. Pēdējā detaļa ne sevišķi grezno Kepleru, vecāko, bet, kā re­dzēsim turpmāk, liecina par viņa tālredzību.

Kad mazulis paaugās un pabeidza klostera skolu, viņu nosūtīja uz Tībingenas universitāti, kur viņš 22 gadu vecumā, vienādi sekmīgs visās zinātnēs, pabeidza galveno teoloģijas kursu un aizbrauca par pasniedzēju uz Stīrijas galvaspilsētu Gracu.

«Nekāda sevišķa tieksme uz astronomiju nebija,» rak­stīja Keplers par mācību gadiem. «Izaudzināts par Vir- tembergas hercoga līdzekļiem, es nolēmu doties turp, kurp mani sūtīs, turpretim citi dzimtenes mīlestības dēļ kavējās to darīt. Pats pirmais atbrīvojās astronoma amats, kuru ieņemt mani pamudināja cieņa pret skolo­tājiem. Mani nebaidīja attālā vieta, nemulsināja priekš­likuma negaidītais raksturs, ne sevišķi pagodinošais priekšlikums un manas vājās zināšanas šajā filozofijas daļā.»

Gracā Keplers pastiprināti nodarbojās ar astronomiju.

XVI gadsimtā pasniedzēja darbu plānoja tā, lai viņš ne tikai gribētu, bet arī varētu nodarboties ar zinātnis­kiem pētījumiem.

Zinātniskā darba rezultātā radās viņa pirmais sace­rējums «Visuma noslēpumi», kam bija garš latīnisks, laika garam atbilstošs nosaukums — «Prodromus dis- sertationum cosmographicarum contihens misterium Cosmographicum».

Tajā Keplers sev nosprauda uzdevumu «atklāt Sau­les sistēmas uzbūves dievišķīgās arhitektūras noslē­pumu», pie tam «apsargāt Kopernika slavas tempļa ieeju, kurš nesis upurus uz augstā altāra».

Gadu pēc grāmatas iznākšanas jaunais astronoms veiksmīgi apprecas ar bagātu atraitni un, šķiet, tur­pmāk var cerēt uz nodrošinātu eksistenci. Ak vai! Viņa dzīves vieta un luterāņu ticība bija maz piemērota viena otrai. Gracas valdnieks hercogs Ferdinands, je­zuītu audzēknis, Loretā dievkalpojuma laikā deva zvē­restu savos valdījumos iznīcināt protestantismu. Bet «curus regio, eius religio» — kāda vara, tāda ari ticība.

Sākās vajāšanas. Pēc kāzām nepagāja ne gads, kad Keplers iepazinās ar pavēli, kura, piedraudot ar nāves sodu, pavēlēja visiem luterāņu mācītājiem un skolotā­jiem nekavējoši atstāt hercoga zemes. Draudus va­jadzēja ņemt vērā, un Keplers, pametis laulāto drau­dzeni katolieti, aizbrauc uz Ungāriju. Tomēr drīz viņš kopā ar Ferdinanda aizsardzības vēstuli saņem priekš­likumu atgriezties. Kepleru cienīja kā zinātnieku. Bez tam jezuīti cerēja pārmānīt viņu pie katoļiem. Bet jau­nais zinātnieks paziņo, ka viņš ir nelokāms augsbur- giešu ticības piekritējs. Un tad viņš aizsardzības vēstu­les vietā atkal saņem priekšrakstu pusotra mēneša laikā uz visiem laikiem atstāt valsti. Keplera izdzīšana sa­krita ar Tiho Brahes pārcelšanos uz Prāgu. Pazīdams vācu astronomu pēc viņa traktāta, Tiho piedāvāja vi­ņam līdzstrādnieka vietu jaunajā observatorijā. Tā Kep­lers nokļuva palīga lomā Prāgas impērijas observato­rijā. Abu astronomu kopējais darbs ilga tikai vienu gadu. Pēc Tiho Brahes nāves Keplers ieņēma viņa vi«tu par galma astronomu, taču ar pusalgu. Ja vēl ņem vērā kārtību, kāda valdīja paputējušā imperatora kasē,

tad kļūst saprotama Keplera gaušanās par naudas trūkumu.

«Atalgojums ir liels, bet ar grūtībām var izspiest pusi. Domāju pāriet uz medicīnu; varbūt tad jūs mani kaut kā iekārtosiet!» Sīs Tībingenas universitātes ma­temātikas un astronomijas profesoram M. Mestlinam adresētās vēstules rindas labāk par visu citu stāsta, cik bēdīgs ir astronoma stāvoklis. Visu mūžu Kepleram trūka naudas. Tā bija arī Prāgā. Tomēr vienpadsmit Prāgas observatorijā pavadītie gadi bija visauglīgākie. Jau sen Keplers gribēja precizēt planētu heliocentris- kās orbītas, taču, kamēr dzīvoja Tiho Brahe, par to nebija ko domāt. Tagad viņam rokas kļuva brīvas. Viņš sāka izskaitļot orbītu Marsam, kura kustību ļoti rūpīgi bija novērojis viņa nelaiķis šefs.

Prāgā Keplers atklāja ne tikai planētu orbītu elip- tiskumu, bet arī izsecināja savus slavenos likumus. Jāatzīst arī viņa priekšgājēja nopelni. Ja nebūtu pe­dantiskā Tiho Brahes sastādītās tabulas, tad Keplera likumi, iespējams, aizkavētos par vairākiem gadu des­mitiem. Bet tas savukārt atvirzītu uz vēlāku laiku Ņū­tona gravitācijas likuma rašanos. īsta zinātrfe nekad nesāk veidot jaunu teoriju tukšā vietā. Protams, cilvē­ces saprāta kopējo virzīšanos uz priekšu nav iespējams apturēt. Tomēr grūti pasacīt, kad rastos ģēniji, kas aizbāztu spraugas jaunbūvējamā pasaules uzskatu ēkā. Ģēnijs ir cilvēces kvintesence, lai gan parasti viņš kļūst slavens pēc nāves.

Par Johanu Kepleru varētu vairāk nerunāt, ja vien nebūtu nelaimīgais horoskops, ar kuru mēs sākām šo stāstījumu. Kā Keplers, neticēdams nevienam astrolo­ģisko izdomājumu burtam, varēja nonākt tik tālu?

«Protams, šī astroloģija ir dumjā meita; bet, pasarg dievs, kur paliktu tās māte — augsti gudrā astrono­mija, ja viņai nebūtu dumjās meitas? Pasaule taču ir vēl daudz dumjāka, tik dumja, ka šīs vecās, gudrās mātes labad dumjajai meitai jāpļāpā un jāmelo. Mate­mātiķu atalgojums ir tik niecīgs, ka māte droši vien ba­dotos, ja meita nekā nenopelnītu.» Tādi ir paša zināt­nieka vārdi, kas raksturo viņa attieksmi pret astrolo­ģiju. Bet trūkums ir vislabākais skolotājs. Astronomu

vajāja neveiksmes. Pat ģeniāls zinātnieks ir cilvēks. Viņam ir vecāki, sieva, bērni. Ik dienas viņiem visiem jāpusdieno, vajadzīgs apģērbs. Bet Rūdolfa valsts kase aizvien biežāk nevarēja karaliskajam astronomam iz­maksāt atalgojumu naudā. Paša karaļa — Keplera aiz­bildņa stāvoklis dienu no dienas kļuva aizvien nedro­šāks. Kārtējais Habsburgu imperators, ko šī laupītkārā un daudzskaitlīgā ģimene atzina par karaļnama galvu, atņēma Rūdolfam Bohēmiju, atstādams mecenātu bez graša kabatā. Beidzot nabaga Rūdolfs nomira … Im­perators atstāja Kepleru karaļa astronoma amatā, bet vispār pārstāja viņam maksāt naudu. Keplers kļuva ļoti trūcīgs. Viņa sieva sajuka prātā un 1611. gadā nomira. Tajā pašā laika posmā viņš zaudēja ari savus trīs bērnus. Beidzot, nespēdams vairs ilgāk ciest trū­kumu, astronoms pārcēlās uz Linču, kur pieņēma priekšlikumu kļūt par vienkāršu ģimnāzijas pasnie­dzēju. Tajā pašā laikā viņš otrreiz apprecējās, lai uzla­botu savu materiālo stāvokli. Bet tagad viņam rodas nepatikšanas dzimtās protestantu ticības dēļ. Vietējais luterāņu mācītājs Giclers apvaino viņu domstarpībās ar reliģiju un liedz tam dievgaldu. Sūdzēšanās Stutgar- tes konsistorijā nepalīdz. Līdzās visām citām nelaimēm viņa māte (vai atceraties viņas jaunības flirtu ar ne­labo, par ko sūdzējās Keplera papiņš?) galu galā «pa­nāk», ka viņu publiski apvaino buršanā. Keplera kun-