1571. gada 27. decembrī trūcīgā protestantu Kepleru ģimenē Velderštatē (tagad Virtemberga) priekšlaicīgi piedzima bērns. Mīlošie vecāki mazo Johanu steidza iekārtot vectēva un vecāsmātes apgādībā. Tētis steidzami ļāva sevi savervēt hercoga Albas armijā, lai, piekopjot godīgo karavīra amatu, sagādātu sev īpašumu vienalga uz kāda pretinieka rēķina. Uzticamā laulātā draudzene sekoja armijai uz Beļģiju. Grūti pateikt, vai Keplers, vecākais, bija sajūsmināts par tādu uzticības izpausmi. Vēsture nav saglabājusi sīkākas ziņas par viņa kampaņu zem Albas karogiem. Drīzāk gan ticams, ka viņa cerības neattaisnojās. Tādēļ pēc četriem gadiem, kad vecāki atgriezās, pamestā bērna stāvoklis maz mainījās. «Mīlošais» tēvs vispār aizbēga no mājas, izplatīdams baumas, ka viņa sieva ir ragana. Pēdējā detaļa ne sevišķi grezno Kepleru, vecāko, bet, kā redzēsim turpmāk, liecina par viņa tālredzību.
Kad mazulis paaugās un pabeidza klostera skolu, viņu nosūtīja uz Tībingenas universitāti, kur viņš 22 gadu vecumā, vienādi sekmīgs visās zinātnēs, pabeidza galveno teoloģijas kursu un aizbrauca par pasniedzēju uz Stīrijas galvaspilsētu Gracu.
«Nekāda sevišķa tieksme uz astronomiju nebija,» rakstīja Keplers par mācību gadiem. «Izaudzināts par Vir- tembergas hercoga līdzekļiem, es nolēmu doties turp, kurp mani sūtīs, turpretim citi dzimtenes mīlestības dēļ kavējās to darīt. Pats pirmais atbrīvojās astronoma amats, kuru ieņemt mani pamudināja cieņa pret skolotājiem. Mani nebaidīja attālā vieta, nemulsināja priekšlikuma negaidītais raksturs, ne sevišķi pagodinošais priekšlikums un manas vājās zināšanas šajā filozofijas daļā.»
Gracā Keplers pastiprināti nodarbojās ar astronomiju.
XVI gadsimtā pasniedzēja darbu plānoja tā, lai viņš ne tikai gribētu, bet arī varētu nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem.
Zinātniskā darba rezultātā radās viņa pirmais sacerējums «Visuma noslēpumi», kam bija garš latīnisks, laika garam atbilstošs nosaukums — «Prodromus dis- sertationum cosmographicarum contihens misterium Cosmographicum».
Tajā Keplers sev nosprauda uzdevumu «atklāt Saules sistēmas uzbūves dievišķīgās arhitektūras noslēpumu», pie tam «apsargāt Kopernika slavas tempļa ieeju, kurš nesis upurus uz augstā altāra».
Gadu pēc grāmatas iznākšanas jaunais astronoms veiksmīgi apprecas ar bagātu atraitni un, šķiet, turpmāk var cerēt uz nodrošinātu eksistenci. Ak vai! Viņa dzīves vieta un luterāņu ticība bija maz piemērota viena otrai. Gracas valdnieks hercogs Ferdinands, jezuītu audzēknis, Loretā dievkalpojuma laikā deva zvērestu savos valdījumos iznīcināt protestantismu. Bet «curus regio, eius religio» — kāda vara, tāda ari ticība.
Sākās vajāšanas. Pēc kāzām nepagāja ne gads, kad Keplers iepazinās ar pavēli, kura, piedraudot ar nāves sodu, pavēlēja visiem luterāņu mācītājiem un skolotājiem nekavējoši atstāt hercoga zemes. Draudus vajadzēja ņemt vērā, un Keplers, pametis laulāto draudzeni katolieti, aizbrauc uz Ungāriju. Tomēr drīz viņš kopā ar Ferdinanda aizsardzības vēstuli saņem priekšlikumu atgriezties. Kepleru cienīja kā zinātnieku. Bez tam jezuīti cerēja pārmānīt viņu pie katoļiem. Bet jaunais zinātnieks paziņo, ka viņš ir nelokāms augsbur- giešu ticības piekritējs. Un tad viņš aizsardzības vēstules vietā atkal saņem priekšrakstu pusotra mēneša laikā uz visiem laikiem atstāt valsti. Keplera izdzīšana sakrita ar Tiho Brahes pārcelšanos uz Prāgu. Pazīdams vācu astronomu pēc viņa traktāta, Tiho piedāvāja viņam līdzstrādnieka vietu jaunajā observatorijā. Tā Keplers nokļuva palīga lomā Prāgas impērijas observatorijā. Abu astronomu kopējais darbs ilga tikai vienu gadu. Pēc Tiho Brahes nāves Keplers ieņēma viņa vi«tu par galma astronomu, taču ar pusalgu. Ja vēl ņem vērā kārtību, kāda valdīja paputējušā imperatora kasē,
tad kļūst saprotama Keplera gaušanās par naudas trūkumu.
«Atalgojums ir liels, bet ar grūtībām var izspiest pusi. Domāju pāriet uz medicīnu; varbūt tad jūs mani kaut kā iekārtosiet!» Sīs Tībingenas universitātes matemātikas un astronomijas profesoram M. Mestlinam adresētās vēstules rindas labāk par visu citu stāsta, cik bēdīgs ir astronoma stāvoklis. Visu mūžu Kepleram trūka naudas. Tā bija arī Prāgā. Tomēr vienpadsmit Prāgas observatorijā pavadītie gadi bija visauglīgākie. Jau sen Keplers gribēja precizēt planētu heliocentris- kās orbītas, taču, kamēr dzīvoja Tiho Brahe, par to nebija ko domāt. Tagad viņam rokas kļuva brīvas. Viņš sāka izskaitļot orbītu Marsam, kura kustību ļoti rūpīgi bija novērojis viņa nelaiķis šefs.
Prāgā Keplers atklāja ne tikai planētu orbītu elip- tiskumu, bet arī izsecināja savus slavenos likumus. Jāatzīst arī viņa priekšgājēja nopelni. Ja nebūtu pedantiskā Tiho Brahes sastādītās tabulas, tad Keplera likumi, iespējams, aizkavētos par vairākiem gadu desmitiem. Bet tas savukārt atvirzītu uz vēlāku laiku Ņūtona gravitācijas likuma rašanos. īsta zinātrfe nekad nesāk veidot jaunu teoriju tukšā vietā. Protams, cilvēces saprāta kopējo virzīšanos uz priekšu nav iespējams apturēt. Tomēr grūti pasacīt, kad rastos ģēniji, kas aizbāztu spraugas jaunbūvējamā pasaules uzskatu ēkā. Ģēnijs ir cilvēces kvintesence, lai gan parasti viņš kļūst slavens pēc nāves.
Par Johanu Kepleru varētu vairāk nerunāt, ja vien nebūtu nelaimīgais horoskops, ar kuru mēs sākām šo stāstījumu. Kā Keplers, neticēdams nevienam astroloģisko izdomājumu burtam, varēja nonākt tik tālu?
«Protams, šī astroloģija ir dumjā meita; bet, pasarg dievs, kur paliktu tās māte — augsti gudrā astronomija, ja viņai nebūtu dumjās meitas? Pasaule taču ir vēl daudz dumjāka, tik dumja, ka šīs vecās, gudrās mātes labad dumjajai meitai jāpļāpā un jāmelo. Matemātiķu atalgojums ir tik niecīgs, ka māte droši vien badotos, ja meita nekā nenopelnītu.» Tādi ir paša zinātnieka vārdi, kas raksturo viņa attieksmi pret astroloģiju. Bet trūkums ir vislabākais skolotājs. Astronomu
vajāja neveiksmes. Pat ģeniāls zinātnieks ir cilvēks. Viņam ir vecāki, sieva, bērni. Ik dienas viņiem visiem jāpusdieno, vajadzīgs apģērbs. Bet Rūdolfa valsts kase aizvien biežāk nevarēja karaliskajam astronomam izmaksāt atalgojumu naudā. Paša karaļa — Keplera aizbildņa stāvoklis dienu no dienas kļuva aizvien nedrošāks. Kārtējais Habsburgu imperators, ko šī laupītkārā un daudzskaitlīgā ģimene atzina par karaļnama galvu, atņēma Rūdolfam Bohēmiju, atstādams mecenātu bez graša kabatā. Beidzot nabaga Rūdolfs nomira … Imperators atstāja Kepleru karaļa astronoma amatā, bet vispār pārstāja viņam maksāt naudu. Keplers kļuva ļoti trūcīgs. Viņa sieva sajuka prātā un 1611. gadā nomira. Tajā pašā laika posmā viņš zaudēja ari savus trīs bērnus. Beidzot, nespēdams vairs ilgāk ciest trūkumu, astronoms pārcēlās uz Linču, kur pieņēma priekšlikumu kļūt par vienkāršu ģimnāzijas pasniedzēju. Tajā pašā laikā viņš otrreiz apprecējās, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli. Bet tagad viņam rodas nepatikšanas dzimtās protestantu ticības dēļ. Vietējais luterāņu mācītājs Giclers apvaino viņu domstarpībās ar reliģiju un liedz tam dievgaldu. Sūdzēšanās Stutgar- tes konsistorijā nepalīdz. Līdzās visām citām nelaimēm viņa māte (vai atceraties viņas jaunības flirtu ar nelabo, par ko sūdzējās Keplera papiņš?) galu galā «panāk», ka viņu publiski apvaino buršanā. Keplera kun-