Pirms dažiem gadiem jautājumu «Kādi nolūki varēja būt Stounhendžas būvētājiem?» uzdeva elektronu mašīnai. Atbilde skanēja, ka visiespējamākais būves uzdevums ir bijis astronomisks un būvi varēja uzcelt vienīgi tie, kuriem Saules un Mēness stāvokļa noteikšana ar precizitāti līdz vienam grādam nebija neatrisināms uzdevums. Nevar sacīt, ka tas kaut nedaudz noskaidroja jautājumu. Tiesa, pēdējā laikā ir parādījušies daži pieņēmumi, kas izraisa cerības. Viens no tiem ir tāds, ka šīs būves, kas sastopamas Anglijā un Francijā, Skandināvijā un pie mums — Sibīrijā un Kaukāzā, varēja kalpot laika glabāšanai, bija kaut kas līdzīgs senam kalendāram ar desmitiem tonnu smagām lapām.
Neolīta laikmetam ir raksturīgā pirmo apmetņu pa
rādīšanās. Apstrādātie zemes gabali kļūst par pastāvīgi izmantotiem laukiem. Cilvēki mācās piejaucēt dzīvniekus. Zemkopības periodā sevišķi svarīgi kļūst dabas parādību paredzējumi. Sāk svinēt pirmos auglības un ražas svētkus, kuri pēc tam pārvēršas reliģiskos rituālos. Bet pagaidām stingri noteiktās dienās no lietus piesau- cēju būdiņām iznāk procesijas. Cilvēki nes rokās rupjus faila attēlus, lūgdami neizprotamo dievību apaugļot zemi. Lai aina būtu pilnīgāka, lasītājam jāiedomājas bungu dārdoņa un sievietes, kas nekustīgi sēž goda vietās. Par šiem laikiem vīrieši nemīl sevišķi daudz, izteikties, jo toreiz taču uzplauka matriarhāts.
Svētkus vajadzēja svinēt vienā un tajā pašā dienā. Tātad kādam vajadzēja skaitīt laiku. Tā kā kalendāra lomā bija Mēness un Saule, tad bija vajadzīgi arī to novērotāji. Vērīgs lasītājs, protams, jau sen nopratis, kurp virzās doma: arī neolīta laikmetā ir pastāvējusi astronomija.
Tagad jau dziļāki skaidrojumi kļūst par principa jautājumu. Kad un kurš pirmais pievērsa uzmanību debesīm un guva no tā kādu praktisku labumu?
Padziļināsim apokrifa pētījumus un izdarīsim tos paleolīta laikmetā.
r
Tas ir vissenākais pirmatnējās kopienas iekārtas attīstības periods. Cilvēki tikko kā «izgudrojuši» uguni. Pie tās sildīdamies, viņi sēž uz alu sliekšņiem un gatavojas kārtējām medībām. Ko lai dara, dzīve ir tāda, ka gandrīz nemitīgi jādomā par ēšanu… Medības,
medības — slēpņi tumsā, kamēr vēl nav uzlēcis Mēness; zvēra vajāšana pa bālās Mēness gaismas pielieto savannu.
Mēness! Pat cilvēks, kas nekad nav šāvis no «kaķenes», saprot, cik svarīga medniekam Mēness gaisma. Tagad ir vienkārši: pāršķiriet galda kalendāra lapu — 10. novembris — jauns Mēness. Pēc sešām lappusēm — piecām dienām ir 16. novembris, svētdiena. Mēness pirmais ceturksnis. Vēl pēc nedēļas — 24. novembrī — pilns Mēness. Lēkts 15.31, riets 9.28. Viss skaidrs, viss uzrakstīts. Bet pirms 12—15 tūkstošiem gadu to visu vajadzēja iegaumēt. Bez prasmes skaitīt, bez skaitļiem un rakstības. Vispār Mēnesi vajadzēja novērot dienišķās gaļas dēļ. Vai tā nav astronomija?
Tātad debess novērojumi mūs pavadīja visu laiku, kamēr kāpām lejup pa cilvēces evolūcijas kāpnēm. No mūsu apgaismības pilnajām dienām līdz neandertālietim, pretim pitekantropam.
Kā būtu, ja, kļuvuši drošāki, mēs pārkāptu robežu, kas cilvēku atdala no dzīvnieka? Tālāk, dziļāk, uz laikmetu, kad radusies pati dzīvība. Ir droši zināms, ka suņi kauc uz Mēnesi. Tiesa, pagaidām nav pilnīgi skaidrs, ko viņi ar to grib sacīt. Bet putni precīzi orientējas pēc zvaigznēm, dodamies tālos pārlidojumos. Gan bites, gan skudras bez Saules droši vien apmaldītoš un neatrastu ceļu uz stropu un pūzni.
Var sameklēt bezgala daudz piemēru. Zvaigžņotās debess izskats, astronomijas novērojumu izmantošana ir kļuvusi ne tikai par saprāta saturu, bet arī par visa dzīvā instinktu. Bet kad radusies astronomija?
Nekad! Tā ir bijusi vienmēr!
No vēstures viedokļa, tāds secinājums, protams, ir kriminālnoziegums.
Tātad: laiks, kalendārs, atrašanās vietas noteikšana … Vai tas nav par maz gadu tūkstošiem? Grūti iedomāties, ka tikai šīm ikdienas vajadzībām senajiem šumeriem ļoti ievajadzējās aprēķināt Mēness apriņķošanas periodu ar precizitāti līdz 0,4 sekundēm. Protams, ir arī ziņkārība.— īpašība, ko pazīstam kopš bērnības un tik viegli pazaudējam, kļūdami pieauguši.
Izdarīsim, eksperimentu: pastāstīsim septītās klases skolniekam un pusmūža cilvēkam, ka kaimiņu mājas
bēniņos mitinās spoks. Neviens no viņiem jums neticēs. Un tomēr ;— simts pret vienu! — jau nākamajā naktī septītās klases skolnieks sēdēs minētajā vietā, apbruņojies ar fotoaparātu, kura filmas jutība ir «700 GOST vienības», ar aparātiem elektriskā un magnētiskā lauka intensitātes mērīšanai un daļiņu skaitītāju (pusaudžiem to sadabūt ir daudz vieglāk nekā zinātniskās pētniecības iestāžu sagādes nodaļai). Kāpēc? Interese! Un ja nu pēkšņi! … Viņš zina, ka pasaulē brīnumi nenotiek, bet tik ļoti gribas ticēt brīnumiem. Visiem gribas. Atavistiskās jūtas nav iznīcināmas.
Un, kamēr ziņkārība nav kļuvusi rudimentāra, cilvēcei ir pilnīgs pamats paļauties uz progresu. Ziņkārība nav pēdējā svira sabiedrības attīstībā. Tā nav pēdējā arī astronomijas attīstībā. Bet ar ziņkārību vien nepietiek.
Mēģināsim pieņemt viedokli, kāds bija mūsu cienījamiem priekštečiem, vienkāršiem un vientiesīgiem, kas atstāti aci pret aci ar dabu.' Viņi vēl nezina, ka māte Zeme griežas, nenojauš, ka ir cēlušies no pērtiķiem, un viņiem ir tāla doma, ka cilvēce ir niecīgs puteklītis pasaules ēkas plašumos. Gluži otrādi, viņi ir pārliecināti par savas izcelšanās dievišķīgumu. Viņi nešaubās par savu izņēmuma stāvokli. Viņiem cilvēks ir Visuma centrālā figūra. Pasaulē viss notiek vai nu viņa labā, vai arī vērsts pret viņu. Ikviena cilvēka liktenis ir fokuss, kurā koncentrējas visu kosmiskā mēroga spēku iedarbība. Vai tad Saule neapgaismo Zemi un nedāvina
bagātas ražas cilvēku labklājības dēļ? Vai bez Mēness cilvēkbērniem tumšās naktis nebūtu daudz briesmīgākas? Abi spīdekļi cilvēkiem ir vienlīdz dārgi. Kad Jamaikas salas iedzimtie atteicās papildināt Kolumba pārtikas krājumus, jūrasbraucējs ķērās nevis pie ieročiem, bet gan pie Regiomontāna astronomijas kalendāra. Tieši tovakar, 1504. gada 1. martā, Jamaikas rajonā vajadzēja notikt pilnam Mēness aptumsumam. Kolumbs paziņoja, ka viņš salas iedzīvotājiem atņems Mēnesi, lai viņus sodītu par viesmīlības trūkumu.
Paldies vēsturei, kas saglabājusi ne tikai datus par piegādātajiem produktiem, bet ari dāvinājusi šo sižetu literatūrai.
Cēlonis, kas debess parādības pamudināja saistīt ar sarežģītajiem cilvēku likteņiem, bija klejojošo zvaigžņu- planētu novērojumi. Patiešām, ja nakti pēc nakts atzīmē planētu kustības, tad var ienākt prātā jebkura doma. Marss, iet pāri Jaunavas zvaigznājam, bet Saturns šķērso Vēža un Lauvas zvaigznājus. Abas planētas kustas no rietumiem uz austrumiem. Taču, dienu pēc dienas zvaigžņu kartē atzīmēdami planētu stāvokli, mēs atklājam, ka ikviena planēta vispirms it kā nobremzē savu skrējienu, pēc tam pilnīgi apstājas, pagriežas atpakaļ un, izzīmējusi cilpu, it kā neredzamu spēku pamudināta,. atkal traucas uz priekšu. Apbrīnojami… Turklāt gadu no gada raksti, kurus planēta auž pie
debess, nepaliek tādi paši, kā bijuši. Kā lai debess spīdekļu sarežģīto gaitu nesaista ar cilvēka likteņa viltīgajiem sarežģījumiem? Kādam citam nolūkam radītājs klaiņojošajiem debess ķermeņiem būtu devis ar acīm tik labi saskatāmu «gribas brīvību»?