230. gadā pirms mūsu ēras Eratostens, uzskatīdams Zemi par lodi, izdarīja pirmos grādu mērījumus un noteica zemeslodes aplocēs garumu — 250 000 ēģiptiešu stadiju (aptuveni 45 000 kilometru). 220. gadā pirms mūsu ēras Sirakūzu Arhimeds uzrakstīja sacerējumu «Par debess sfēras izgatavošanu», kurā aprakstīja modernā planetārija priekšteci, kas bija darbināms ar ūdensratu.
Pēc mūsdienu datiem, zemeslodes aploces garumu viegli aprēķināt no vidējā rādiusa, kas vienlīdzīgs 6370 kilometriem. Tādā gadījumā aploces garums vienlīdzīgs 40 004 kilometriem. Pieļautā kļūda nav pārāk liela aprēķiniem, kas izdarīti pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Laikā no 180. līdz 125. gadam pirms mūsu ēras dzīvoja Hiparhs — senatnes lielākais astronoms. Par Viņa dzīvi mums, tiesa, gandrīz nekas nav zināms. Bet par Hi- parhu stāsta viņa darbi. Daudzu vēlāko autoru darbos Hiparhs figurē kā zinātniskās astronomijas tēvs. Taču diez vai arī viņam bija sveša aizraušanās ar astroloģiju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka astrologus atalgoja daudz bagātīgāk nekā vienkāršos zvaigžņu skaitītājus.
Zvaigžņu ietekme uz likteni, vēlēšanās par katru cenu uzzināt savu nākotni — tas viss pamudināja toreizējās pasaules varenos būvēt observatorijas un turēt galmos astronomus un astrologus. Un, kaut gan visos laikos šī profesija ir saistīta ar lielu risku, parasti tās pārstāvju trūkums nebija jūtams. Viegli ēdama maize ir bīstama, taču pievilcīga.
Aptuveni 13. mūsu ēras gadā nākamais Romas imperators Tibērijs Klaudijs Nerons, kas īsi pirms ievēlēšanas bija izraidīts uz Rodas salu, katru nakti aicināja pie sevis astrologus, lai tie apstiprina viņa cerības uz troni. Pie tam, ja pareģojuma seansa laikā viņam pēkšņi radās šaubas par pareģotāja patiesīgumu, tad
atpakaļceļā Tibērija vergi nelaimīgo zvaigžņu skaitītāju no klints nogrūda aizā.
Ap mūsu ēras II gadsimtu stāvoklis astronomijā atgādināja pašreizējo stāvokli elementāro daļiņu fizikā. Milzum daudz lielisku ideju, bet trūkst galvenās — apkopojošās idejas. Ir novērojumi un fakti, taču zinātnieki nemeklē vis kopēju paņēmienu, kā tos izskaidrot, bet rada katrs pats savu teoriju.
īsāk sakot, astronomijas un astroloģijas laukā mūsu ēras sākumā sakuploja diletantisms: katrs darīja, ko mācēja.
Diletantismam galu darīja'Klaudijs Ptolemajs.
Tā ir plaši pazīstama vēsturiska personība. Tiesa, diez vai kaut viens vēsturnieks var lepoties ar to, ka zina kaut kādus sīkumus par Klaudiju Ptolemaju. Nav zināms pat viņa dzimšanas un miršanas datums. Tomēr īsta zinātne nerēķinās ar tādiem sīkumiem. Ja faktu nav, tā rada tos pati!
Ir saglabājušies vairāki lieliski zinātniski traktāti, kas parakstīti ar vārdu «nToA,sjxcn:os», un tas ir pietiekami. Tātad dzīvojis cilvēks!
Starp Ptolemaja apbrīnojamiem darbiem mūs pirmām kārtām interesē «Almagests». «Liela matemātiska astronomijas konstrukcija 13 grāmatās». Tieši «Liela». Tolaik vienkāršība, ko šodien prasa no autoriem, nebija galvenā īpašība. Starp citu, iespējams, ka tur Ptolemajs nav vainīgs. Jau senatnē viņa sacerējumus sāka saukt
par «Megiste», kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «Vislielākais», Tolaik, kad antīkā kultūra pagrima un progresa stafeti pārņēma arābi, viņi .šim nosaukumam pievienoja tradicionālo «al», un iznāca «Almagests» — nosaukums, ar kuru Klaudija Ptolemaja traktāts vismaz pusotru gadu tūkstoti palika nepārspēts paraugs, kā izklāstāmas visas sava laika astronomijas zināšanas.
Ptolemaja ieteiktā ģeocentriskā pasaules sistēma izskatās šāda. Tās pamatā joprojām ir Aristoteļa fizika: Zeme ir lodveidīga un nekustīgi atrodas Visuma centrā. Bet Visums ir ierobežots. To noslēdz debess sfēra, kura kopā ar zvaigznēm, kas tai piestiprinātas, diennaktī apgriežas apkārt Zemei. Planētām ir pašām savas sfēras. Zeme un Debess ir atšķirīgas pasaules, kam vienai ar otru nav nekā kopēja. Tomēr Aristoteļa sfēras tik acīm redzami neatbilda īstenībai, ka «Almagesta» autors bija spiests izgudrot atjautīgu paņēmienu, lai kustības varētu norisēt pa epicikliem. Epiciklisko kustību būtība ir tā, ka visas planētas kustas pa riņķa līnijām — epicikliem, bet katra epicikla centrs savukārt slīd pa aploci, kuras centrs ir Zeme, tas ir, kustas pa īstu planētas orbītu. Sarežģīti? Protams, ļoti. Toties novērotājam radās iespēja aprēķināt planētas stāvokli pie debess sfēras nevis pēc acumēra, bet gan ar zināmu precizitāti jebkuram brīdim. Taču filozofiem tajā pašā laikā nesatricināti palika Aristoteļa postulāti, ka cirkulāra kustība ir «dievišķīga» un «pilnīga». Tiesa, ar vienkāršiem epicikliem nepietika, lai varētu izskaidrot visas planētu
novērojamo kustību īpatnības. Un Ptolemajs savu shēmu padara aizvien sarežģītāku. Beigu beigās viņš atzīstas: «Šķiet, vieglāk ir bīdīt pašas planētas nekā izprast to sarežģīto kustību.»
Un tomēr lai dzīvo, lai' dzīvo, lai dzīvo Ptolemajs! Pēc viņa aprēķiniem kļuva iespējams noteikt ģeogrāfiskā garuma grādus, lai arī ne pilnīgi precīzi. Tāpat viņš precizēja skaitļa it vērtību, trīsstūra aprēķināšanai izskaitļoja sinusu tabulu un, paplašinājis Hiparha katalogu, deva savam laikam pietiekami pilnīgu zvaigžņu katalogu, kas saturēja 1022 zvaigznes. Un arī tas vēl nav viss.
Laiks pastāstīt, ka viņam, Klaudijam Ptolemajam, piedēvē arī «Lielā Almagesta» turpinājumu lieliskā astroloģiskā traktāta «Tetrabiblions» veidā. Tajā bija četras grāmatas. Turklāt reformas, kuras viņš izdarīja astroloģijā, pēc sava nozīmīguma neatpaliek no astronomijas reformām.
Pirmām kārtām Ptolemajs atmeta lielāko daļu no debess parādību mītiskajiem izskaidrojumiem un pareģošanas praksē ieviesa matemātiku. Tā viņš ar vienu šāvienu nošāva divus zaķus. Pirmkārt, astroloģija ārēji kļuva līdzīga nopietnai zinātnei. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka sākās kristiānisma veidošanās un Olimpa apdzīvotāji nebija godā. Ptolemaja darbs daudzējādā ziņā nosacīja astroloģijas triumfu turpmākajā laikmetā. Viņš no «nopietna darba — likteņa pareģošanas» izskauda amatierismu, nostādīdams astroloģiju uz «veselīgām zinātniskām kājām».
Ja rūpīgi iepazīstas ar to, kā notika šī cilvēces maldīšanās, rodas interesanti secinājumi. Astroloģijai ne tikai ticēja. Kad saka «ticu», tomēr tiek pieļauta neticēšanas iespēja. Turpretim par astroloģijas patiesīgumu gluži vienkārši nemaz nešaubījās. Un, ja pareģojumi nepiepildījās, tad vainu uzvēla astrologiem — «cildenas zinātnes» necienīgajiem kalpiem. Zvaigznes nemeloja, meli ir cilvēku privilēģija. Un jāpiebilst, ka «debesu orākula priesteri» visiem spēkiem centās uzturēt savas zinātnes autoritāti.
Mišels Nostradamus — dedzīgs astrologs neveiksminieks — paredzēja, ka karaļa karaspēka aplenktajā Pusēnas pilsētā izcelsies briesmīgs ugunsgrēks. Tomēr ap-
lenkuma laiks tuvojās beigām, bet pilsēta nedega. Tad godprātīgais pareģis nolēma palīdzēt zvaigznēm. Tomēr, modro pilsētnieku notverts nozieguma vietā, viņš tajā pašā dienā beidza dzīvi uz ešafota. Astroloģijai viņš nebija nodarījis kaunu.
«Populārais matemātiķis un krāpnieks, filozofs, ārsts un astrologs Džirolamo Kar- dāno sastādīja pats sev horoskopu, kurā paredzēja, ka viņš nomirs 75. mūža gadā. Un, kad atnāca šis termiņš, viņš, vēl spēcīgs večuks, iegulās sagatavotajā zārkā un nepiecēlās, līdz nomira, tā uzturēdams savu pareģotāja slavu.»