Tomēr visas šīs īpašības var izpausties pilnīgi vai arī tikt mīkstinātas atkarībā no marta dekādes, kurā jūs esat ieradies šajā pasaulē. Piemēram, viss, ko sacījām, ir pareizs, ja jūs esat dzimis pirmajā dekādē, tāpēc ka to vada Marss. Tādā gadījumā jums vislabāk ir mēģināt spēkus militārā darba laukā. Tur jūs gaida droši panākumi.
Mazliet citāda ir aina, ja esat dzimis otrajā dekādē. Tādā gadījumā jūsu likteni stipri ietekmē Saule. Tā jūsu raksturu padarīs cildenu un cēlsirdīgu, bet jūs pašu iemācīs dzīvē būt diplomātiskam.
Pavisam citādi ir cilvēkiem, kas dzimuši trešajā dekādē. Viņu šefs ir Venēra. Un, lai gan nemierpilnā rakstura galvenās īpašības saglabājas, tajā papildus visam pārējam izceļas arī prāts, maigums un liela baudkāre.
Tagad paklausieties, kas jūs sagaida nākotnē.
Nepastāvīgums, kaislības un temperaments, kas dāvināti, jums dzimstot, visā mūžā izraisīs daudz konfliktu. Gatavojieties tiem. Sevišķi smagi jums būs 7., 19., 30., 43. gads, skaitot no dzimšanas. Vispār jūs sagaida nemierīga dzīve. Tajā būs daudz pārmaiņu un raižu. Jūs nevarat paļauties pat uz savu ģimeni, jo draud briesmas, ka jūsu mātes radinieki ir slepeni ienaidnieki, bet paša ģimene gluži vienkārši ir nelabvēlīga un jūs nesaprot. To stāsta zvaigznes.
Jums uzglūn šarlaks un acu slimības. Bīstamas ir bakas, galvas sāpes un drudzis. Nav izslēgts, ka jūs tiksiet apzīmēti ar ieroču cirstām brūcēm.
Lai izvairītos no nepatikšanu lielākās daļas, jums vienmēr sev līdzi jānēsā magnētisks talismans. Tiem, kas dzimuši zem Auna zīmes, talismans ir safīrs.
Un, beidzot, īpaši ieinteresētajiem: paradīzē jūsu eņģeļa dienesta pakāpe ir zēravs. Vieta ir vakanta, un vienīgi grēki uz laiku var attālināt jūsu stāšanos šajā amatā.
Jūs teiksiet — kaut kas nesakarīgs! Nē, patiešām nē. Viss ļoti rūpīgi norakstīts no mūsu gadsimta sākuma astroloģijas rokasgrāmatas, kuru Ļeņingradā Saltikova- Sčedrina publiskajā bibliotēkā izsniedz «tikai zinātniskajam darbam». Tātad nejokojiet!
Līdz ar astroloģiju, ar horoskopiem, kas izraisīja interesi par zvaigznēm, arī īstā zinātne virzījās uz priekšu, sagatavodama bojā eju maldiem, kas to baroja.
Otrā nodaļa
«…UN TĀ BALSTĀS UZ TRIM VAĻIEM»
Ticība ir patiesības ekstrapolēšana ar autoritātes palīdzību, vārdos izteiktas informācijas pieņemšana par patiesību bez pierādījumiem.
1. Ticība, cerība, mīlestība
Tūkstoš divi simti piecdesmitajā gadā Toledas astronomu kongresā, ko bija sasaucis astronomijas aizbildnis karalis Kastīlijas Alfonss X, pats karalis, nebūdams apmierināts ar to, kā sapulcējušies astronomi interpretēja Ptolemaja sistēmu, sacīja:
«Ja, radot pasauli, radītājs būtu prasījis man padomu, es viņam būtu ieteicis vienkāršāku Visuma uzbūves plānu.»
Aizritēja pavisam īss laika sprīdis, un karalis (pats karalis!) sakarā ar visusvētā fiskala denunciāciju^ tika apvainots ķecerībā. Galu galā izglītotais monarhs" par savu neapdomību samaksāja ar kroni. (Protams, nav nekas briesmīgs, ja arī šī galvassega neturas sevišķi stingri galvā.)
1600. gada 17. februārī Romā, Puķu laukumā, uzliesmoja sārts, kurā uzkāpa ķecerībā apvainotais
kādi cizējais franciskāņu mūks Džordāno Bruno. Viņa darbs «Par Visuma un pasauļu bezgalību» vēstīja, ka zvaigznes ir tālas saules, ka Saules sistēmas planētas ir apdzīvojamas un ka bezgalīgā Visuma neskaitāmajām zvaigznēm pastāv planētu sistēmas.
Bet trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad Džordāno Bruno sārtā bija izplēnējusi pēdējā ogle, tai pašā Romā atskanēja: «Atsakos!» Noslīdzis ceļos, Galilejs atsacījās no Kopernika mācības.
Kāpēc? Kas bija mainījies kopš helēnisma laikiem, kad cita citai blakus varēja pastāvēt dažādas hipotēzes, atšķirīgi viedokļi? Lai arī notika cīņa, taču strīdi reti kad beidzās ar slepkavību. Kas pasaulē bija noticis? Kas bija atvēris durvis un ielaidis pasaulē cietsirdību?
Pāršķirstām vēsturi. Tie paši karaļi, kari, sacelšanās, īsi uzplaukuma brīži un ilgstošs pagrimums… Izplatās kristiānisms. Mūsu ēras sākumā Eiropas tautas mainīja reliģiju. Mums, paaudzei, kas izaudzināta brīva no reliģiska pasaules uzskata un tāpēc, šķiet, ir tik neizglītota un bezpalīdzīga antireliģiskās propagandas jautājumos, grūti iedomāties un saprast, ko tā laika civilizētajai pasaulei nozīmēja ticības mainīšana. Tas bija kaut kas līdzīgs plūdiem, nē, sliktāks par plūdiem. Tāpēc ka kristiānisma leģendā teikts: «… kad beidzās simtu piecdesmitā diena, ūdens sāka kristies.» Turpretim kristiānisma atnākšana uz veseliem piecpadsmit gadsimtiem pārklāja zemei izglītības trūkuma tumsu, un tā ilgi «nekritās».
Patlaban šķiet neticami, ka sabiedrības attīstībā reliģijai var būt tik ļoti svarīga loma.-
Kristiānisms, acīm redzot, radies mūsu ēras pirmā gadsimta beigās kā vergu reliģija. Un sākumā tam drīzāk gan bija progresīvs raksturs. Tajos laikos tielā Romas impērija bija sapulcinājusi dažādām ciltīm piederīgas tautas. Milzīga vergu masa, kas bija sapulcināta pusē> no aizsniedzamās pasaules, vergturu valsts režīma dēļ bija nostādīta vienādi necilvēciskos apstākļos. Nekādas sacelšanās nemainīja pastāvošo sociālo iekārtu, bet dzimtas dievi nedeva mierinājuma. Kristiānisms izrādījās vienīgā reliģija, kas par savu principu proklamēja cilvēku «vispārēju vienlīdzību» dieva priekšā. Visi ticīgie — vergi un brīvie ļaudis jaunās reliģijas ietvaros augstākā soģa priekšā ieguva vienādas tiesības. Turklāt par nopelnu neuzskatīja nedz bagātību, nedz dižciltīgu izcelšanos, nedz varu. Jaunā reliģija, noteikdama aizkapa eksistenci, cienīja vienīgi dvēseles īpašības: taisnīgumu un taisnprātīgu dzīvi. Šie abstraktie mierinājuma principi tagadnē un cerības uz taisnības uzvaru nākotnē kristiānismam piesaistīja milzīgas grūtdieņu masas.
Izgājusi cauri Romas imperatoru Dēcija un Diokle- ciāna laiku vajāšanām un pieredzējusi .asiņainu izrēķināšanos, jaunā reliģija norūdījās un izstrādāja vēl cietsirdīgākas cīņas metodes. Jo grūtāk jaunais iegūst varu, jo neiecietīgāks tas ir pret visu citu, kas neiet ar to vienā virzienā.
315. gadā Milānas edikts kristiānismu proklamēja par oficiāli atļautu reliģiju, un tūlīt arī tas pārgāja uzbrukumā. Ugunī gāja bojā «pagānu» manuskripti, tika sagrauti mākslas tempļi. Liesmoja Aleksandrijas bibliotēka. Kristīgo fanātiķu pūļi iznīcināja visus tos, kas kaut drusku atšķīrās no viņiem. No zobenu cirtieniem krīt zinātnieki. Plašu filozofisko domu, dažādo skolu pretrunas aizstāj vergu apustuļu naivā mācība. Tai bija viena vienīga neapstrīdama priekšrocība — totalitārisms. Tā bija vienīgā mācība. Cik daudz reižu vēl cilvēku sabiedrības vēsturē totalitārisms kalpos par nedrošas ideoloģijas atbalstu, reducēdams ideoloģijas vispārīgumu līdz reliģijas formu šaurībai ar visiem reliģijas atribūtiem, piemēram, ar prasību akli ticēt sludinātajai patiesībai, ar dogmatismu, ar mākslīgu redzesloka ierobežošanu utt.
Nākot pie varas jaunai reliģijai, notika milzu lēciens* no viena kvalitatīva stāvokļa otrā.
Kristiānisms noraidīja visu pieredzi, ko bija uzkrājuši «pagānu» domātāji, atteicās no ideju loģikas un neizbēgami pazaudēja zināšanas. Jauni mīti, ko bija sacerējuši pusanalfabētiski apustuļi, aizstāja vecos mītus, kas bija izkristalizējušies gadsimtos un saturēja arī patiesības graudiņus. Dogma kā nesagraujama siena nošķīra cilvēci no izzināšanas. Bet katram Hronam būs sieva Reja. Tā paslēps savu bērnu no visu redzošā vīra. Un šis bērns būs Zevs. Lielisks sengrieķu mīts par attīstības dialektiku.