INTERESANTS FRAGMENTS
Šajā stāstā pieminētais kapitālists jeb rūpniecības oligarhs Rodžers Vondervoters ir pēc skaita devītais Von- dervoteru dzimtas pārstāvis, kurai gadsimtiem ilgi piederējušas Dienvidu tekstilfabrikas. Rodžera Vondervotera ziedu laiki bija mūsu ēras divdesmit sestā gadsimta otrā puse, kad jau piekto gadsimtu pastāvēja nežēlīgā rūpnie- cības oligarhija, kas bija izaugusi uz agrākās Republikas drupām.
Dažas būtiskas pazīmes liecina, ka stāsts uzrakstīts tikai divdesmit devītajā gadsimtā. Un ne vien tāpēc, ka pirms tam bija aizliegts rakstīt vai iespiest tamlīdzīgus darbus, bet arī tāpēc, ka strādnieku šķira bija tik neizglītota, ka vienīgi retais no tās pārstāvjiem prata lasīt un rakstīt, šajā tumšajā laikā valdīja pārcilvēks, kas pārējos cilvēkus sauca par «bara lopiem». Prasme lasīt un rakstīt tika nīdēta un skausta. Tā laika likumu krājumā varēja atrast pat tādu briesmīgu likumu, kas noteica, ka jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa šķiriskās piederības pastrādā vissmagāko noziegumu, ja viņš māca strādnieku šķiras pārstāvim kaut vai ābeci. Tik stingri izglītības ierobežojumi valdošajai šķirai bija vajadzīgi, lai šī šķira varētu palikt pie varas.
Iznākums bija tāds, ka parādījās profesionāli stāstnieki, šiem stāstniekiem maksāja oligarhija, un viņu stāsti bija leģendāri, mistiski, romantiski un nekaitīgi. Brīvības gars tomēr nekad pilnīgi neiznīka, un aģitatori stāstnieku maskās aicināja vergus sacelties. Par to, ka tālāk lasāmo stāstu oligarhi bija aizlieguši, liecina Ešberijas kriminālpolicijas dokumenti, kuros teikts, ka divtūkstoš septiņsimt trīsdesmit ceturtā gada divdesmit septītajā janvarī kāds Džons Tērnijs atzīts par vainīgu, jo viņš to stāstījis strādnieku krodziņā, un notiesāts uz pieciem gadiem katorgas darbos bora raktuvēs Arizonas tuksnesī. (Redaktora piezīme.)
Klausieties, mani brāļi, un es jums pastāstīšu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, bet Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs tā asinssuņa Rodžera Vondervotera fabrikā. Vergi, kas strādāja šajā fabrikā, bija iesaukuši to par «Elli», un viņiem, manuprāt, gan vajadzēja to zināt. Fabrika atradās Kingsberijā, nevis tur, kur Vondervoteru vasaras pils, bet otrā malā. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberijā? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir skumīgi. Tas tāpēc, ka jūs nezināt, ka esat vergi. Kad būšu izstāstījis jums šo stāstu, man gribētos noorganizēt no jums grupu, kas mācītos lasīt un rakstīt. Mūsu saimnieki prot lasīt un rakstīt, viņiem pieder daudz grāmatu, un tieši tāpēc viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un nestrādā. Kad visi darba cilvēki iemācīsies lasīt un rakstīt — absolūti visi —, viņi kļūs stipri, un tad viņi liks lietā savu spēku, lai sarautu važas, un nebūs vairs pasaulē ne kungu, ne vergu.
Kingsberijā, mani brāļi, atrodas vecajā Alabamas štatā. Trīssimt gadus Vondervoteriem piederēja Kingsberijā ar tās vergu barakām un fabrikām, kā arī barakas un fabrikas daudzās citās pilsētās un štatos. Jūs jau esat dzirdējuši par Vondervoteriem — kurš nav dzirdējis? — taču atļaujiet man pastāstīt• par viņiem kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Pirmais Vondervoters bija vergs — tāpat kā jūs un es. Sapratāt? Pirms trīssimt gadiem viņš bija vergs. Viņa tēvs bija mehāniķis Aleksandra Berella vergu ciematā, bet māte — veļas mazgātāja turpat. Par to nav ne mazāko šaubu. Es stāstu jums patiesību. Tā ir vēsture. Katrs vārds, ko es saku, ir iespiests mūsu kungu vēstures grāmatās, kuras jūs nevarat izlasīt, tāpēc ka jūsu kungi neļauj jums apgūt lasītprasmi. Tagad jūs saprotat, kādēļ viņi neļauj jums apgūt lasītprasmi, grāmatās taču ir par to rakstīts. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs izlasītu par to, jūs zaudētu cieņu pret saviem kungiem, bet tas būtu bīstami… kungiem. Taču es to visu zinu, tāpēc ka protu lasīt, un es jums stāstu to, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grāmatās.
Pirmo Vondervoteru nesauc par Vondervoteru, viņš bija Vendžs, Bills Vendžs, mehāniķa Jergisa Vendža un veļas mazgātājas Lauras Kārnlijas dēls. Jaunais Bills Vendžs bija stiprs. Viņš varēja palikt kopā ar vergiem un vadīt tos cīņā par brīvību, taču viņš pārdevās saimniekiem un tika labi atalgots. Vēl būdams mazs puišelis, viņš sāka spiegot barakā. Viņš ziņoja par sava tēva musinošajām runām. Tas ir fakts. Es pats savām acīm lasīju par to dokumentos. Viņš bija pārāk labs vergs, lai viņu atstātu vergu barakā. Aleksandrs Berells viņu vēl pavisam mazu aizveda no turienes un iemācīja viņam lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja daudz ko, un viņš kļuva par valdības slepeno aģentu. Protams, viņš vairs nevalkāja verga drēbes, darīja to tikai tais reizēs, kad viņam vajadzēja izdibināt vergu noslēpumus un uzzināt kaut ko par viņu sazvērestībām. Tas bija viņš, kas astoņpadsmit gadu vecumā nodeva dižo varoni — biedru Ralfu Džeikobusu, kuram tika piespriests nāves sods uz elektriskā krēsla. Protams, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet jūs vēl nezināt, ka viņu iedzinis nāvē pirmais Vondervoters, kura uzvārds toreiz bija Vendžs. Es to zinu. Es par to izlasīju grāmatās. Tajās ir daudz tādu interesantu faktu.
Bet pēc tam, kad Ralfs Džeikobuss bija miris šajā briesmīgajā nāvē, Billa Vendža iesauka mainījās daudzkārt. Tuvu un tālu viņš bija pazīstams kā Viltīgais Vendžs. Viņš uzkalpojās slepenajā dienestā jo augstu un tika bagātīgi atalgots, un tomēr viņš vēl nebija kļuvis kungu šķiras loceklis. Vīrieši bija ar mieru uzskatīt viņu par savējo, turpretī sievietes atteicās to darīt. Viltīgais Vendžs uzcītīgi kalpoja saviem kungiem. Viņš pats bija bijis vergs un zināja vergu paradumus. Viņu nebija iespējams apmuļķot. Tolaik vergi bija drosmīgāki nekā tagad un laiku pa laikam mēģināja izcīnīt sev brīvību. Viltīgais Vendžs vienmēr izmanījās ielūkoties vergu sazvērestību plānos; tie visi izjuka, bet vadītāji nokļuva uz elektriskā krēsla. Divtūkstoš divsimt piecdesmit piektajā gadā viņš dabūja jaunu iesauku, šajā gadā notika Lielā Sacelšanās. Apgabalā uz rietumiem no Klinšu kalniem septiņpadsmit miljoni vergu drošsirdīgi cīnījās par atbrīvošanos no saviem kungiem. Kas to lai zina, ja Viltīgais Vendžs nebūtu bijis dzīvs, iespējams, ka viņi būtu uzvarējuši. Bet Viltīgais Vendžs nesēdēja, rokas klēpī salicis. Saimnieki piešķīra viņam visplašākās pilnvaras. Astoņos cīņas mēnešos tika nogalināti miljons trīssimt piecdesmittūkstoš vergu. Viņus nogalināja Vendžs, Bills Vendžs, Viltīgais Vendžs, viņš apspieda Lielo Sacelšanos. Par to viņš saņēma augstu apbalvojumu, un viņa rokas bija tā aptraipītas ar vergu asinīm, ka no tā laika viņš tika iedēvēts par Asiņaino