Vendžu. Redzat, mani brāļi, cik interesantas lietas var atrast grāmatās, ja prot tās lasītī Ticiet man, grāmatās ir vēl daudz citu — vēl interesantāku lietu. Un, ja vien jums būs vēlēšanās mācīties kopā ar mani, pēc gada jūs jau varēsiet lasīt šīs grāmatas paši. Daži no jums varēs lasīt jau pēc sešiem mēnešiem.
Asiņainais Vendžs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un vienmēr, līdz pašai nāvei, piedalījās kungu apspriedēs, tomēr pats kungu kārtā netika iecelts. Viņš, redzat, bija nācis pasaulē verga būdā. Toties viņu devīgi atalgoja. Viņam bija savas desmit pilis, kur dzīvot. Kaut viņš nebija kungs, viņam tomēr piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā viņam bija liela izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un viņam piederēja vesela sala, kur kafijas plantācijās sviedrus lēja desmittūkstoš vergu. Taču vecumdienās viņš bija vientuļš, tāpēc ka dzīvoja nošķīries, savu brāļu vergu nicināts, bet tie, kam viņš kalpoja, skatījās uz viņu no augšas un atteicās būt viņa brāļi. Kungi skatījās uz viņu no augšas tāpēc, ka viņš bija dzimis vergs. Viņš nomira neaprakstāmi bagāts, taču nomira šausmīgā nāvē, sirdsapziņas pārmetumu mocīts, nožēlodams visu, ko bija izdarījis un kas bija aptraipījis viņa vārdu ar asinīm.
Turpretī ar viņa bērniem bija citādi. Viņi nebija dzimuši vergu barakā un saskaņā ar tā laika Augstākā Oligarha Džona Morisona īpašu lēmumu tika ieskaitīti kungu šķirā. Un tad Vendžu vārds nozuda no vēstures lappusēm. Vendži kļuva par Vondervoteriem, un Džeisons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva par Džeisonu Vondervoteru, Vondervoteru dzimtas nodibinātāju. Bet tas notika pirms trīssimt gadiem, un šodienējie Vondervoteri ir aizmirsuši savus priekštečus un iedomājas, ka ir taisīti no cita materiāla nekā jūs un es, un visi pārējie vergi. Es jums jautāju, kāpēc vergs kļūst par cita verga kungu. Kāpēc verga dēls kļūst par daudzu vergu kungu? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodiet paši, tikai neaizmirstiet, ka Vondervoteru priekšteči ir bijuši vergi.
Bet tagad, mani brāļi, es atgriežos pie sava stāsta sākuma, lai pateiktu jums par Toma Diksona roku. Rodžera Vondervotera fabrika Kingsberijā pamatoti tika iesaukta par «Elli»L bet cilvēki, kas tajā strādāja, kā jūs redzēsiet, bija īsti vīrieši. Tur strādāja arī sievietes un bērni, pavisam mazi bērni. Visiem, kas tur strādāja, pēc likuma bija parastas vergu tiesības, taču tikai pēc likuma, jo daudzas no šīm tiesībām viņiem atņēma divi «Elles» uzraugi — Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.
Tas ir garš stāsts, un es jums nestāstīšu to visu. Es pateikšu tikai par roku. Tā bija iegājies, ka saskaņā ar likumu daļa vergu niecīgās algas katru mēnesi tika' ieturēta un noguldīta fondā. Sis fonds bija paredzēts palīdzības sniegšanai tiem strādniekiem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai saslimuši. Kā jūs paši zināt, minētais fonds atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un «Ellē» šo fondu pārzināja divi uzraugi, lai nolādēta viņu piemiņa.
Klensijs un Mansters lietoja šo naudu savām vajadzībām. Ja notika nelaimes gadījums, cietušā biedri, kā tas bija pieņemts, at|āva viņam izsniegt pabalstu no fonda, bet uzraugi atteicās izmaksāt naudu. Ko vergiem atlika darīt? Saskaņā ar likumu viņiem bija savas tiesības, bet viņi nevarēja panākt, lai likums tiktu ievērots. Tie, kas sūdzējās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši zināt, kādi mēdz būt sodi: naudas sods par neesošu brāķi darbā, paaugstināti rēķini akciju sabiedrības veikalā, zvēriska izturēšanās pret vainīgā sievu un bērniem un pārcelšana pie sliktām mašīnām, pie kurām strādājot cilvēks nevar nopelnīt ne bada algu.
Reiz «Elles» vergi iesniedza protestu pašam Vondervo- teram. Tas bija tajā laikā, kad viņš dažus mēnešus pava- bija izklāstītas viņiem nodarītās pārestības, un visi vergi ka viņa māte pratusi rakstīt un paslepšus iemācījusi arī dēlu rakstīt, tāpat kā viņu kādreiz paslepšus bija iemācījusi viņas māte. Tā nu šis vergs uzrakstīja petīciju, kur bija izklāstītas viņiem nodarītas pārestības, un visi vergi parakstu vietā pavilka zem tās krustiņus. Uzlīmējuši uz aploksnes markas, viņi nosūtīja petīciju Rodžeram Vonder- voteram. Bet Rodžers Vondervoters, neko neizdarījis, nodeva petīciju tālāk abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters spēra vai zemes gaisā. Naktī viņi aizsūtīja uz vergu barakām apsargus. Viņi bija bruņojušies ar stekiem. Ļaudis runāja, ka otrā rītā tikai puse no vergiem bijuši spējīgi strādāt «Ellē». Viņi bija nežēlīgi piekauti. Vergs, kas prata rakstīt, bija piekauts tā, ka nodzīvoja tikai trīs mēnešus. Taču pirms nāves viņš uzrakstīja vēl vienu petīciju, bet, kāpēc, to jūs tūlīt dzirdēsiet.
Pirms četrām piecām nedēļām Tomam Diksonam, vergam no «Elles», dzensiksna bija norāvusi roku. Viņa darba biedri, kā parasti, lūdza viņam pabalstu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā parasti, atteicās izmaksāt naudu. Vergs, kas prata rakstīt un jau bija par matu no nāves, atkal sīki izklāstīja viņu sūdzības. Un šis dokuments tika ielikts Toma Diksona norautajā rokā.