Tajā laikā Rodžers Vondervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas viņā galā. Viņu nemocīja drausmīgā slimība, kas gāž no kājām jūs un mani, brāļi; vai nu viņam bija neliels žults izplūdums, vai drusku sāpēja galva, tāpēc ka viņš bija par daudz ieēdis vai par daudz iedzēris. Bet viņam, tādam vārīgam un gļēvam, pietika ar to pašu. Tādi visu mūžu vatē ievīstīti cilvēki ir bezgala vārīgi un gļēvi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vondervoters cieta no savām galvas sāpēm vai iedomājās, ka cieš ne mazāk kā Toms Diksons, kuram roka bija norauta līdz plecam.
Rodžers Vondervoters bija aizrāvies ar zinātnisko zemkopību, un savā fermā trīs jūdzes no Kingsberijas viņam bija izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ļoti lepojas ar savām jaunajām zemenēm un pats būtu braucis novākt pirmās ogas, ja nebūtu uzbrukusi šī slimība. Tās dēļ viņš bija spiests pavēlēt vecajam vergam atvest no fermas pirmo zemeņu grozu. To visu pastāstīja pils virtuves zēns, kas nakšņoja vergu fabrikā. Atnest ogas bija vajadzējis plantācijas uzraugam, bet tas gulēja, jo, mēģinādams iejāt kumeļu, bija lauzis kāju. Virtuves zēns pastāstīja par to naktī. Tādējādi kļuva zināms, ka zemenes tiks vestas nākamajā dienā. Tad «Elles» barakā dzīvojošie vergi, kas bija īsti vīri, nevis gļēvuļi, noturēja apspriedi.
Vergs, kas prata rakstīt, bet bija slims un mira no dabūtajiem sitieniem, sacīja, ka viņš aizvedīšot Toma Diksona roku; viņam tik un tā esot jāmirst, un kas par to, ja viņš nomiršot drīzāk. Tā tonakt pēc sardzes pēdējās apgaitas pieci vergi izzagās no barakas. Viņu vidū bija vergs, kas prata rakstīt. Viņi nogulēja ceļmalas krūmos līdz ritam, kad parādījās vecais vergs no fermas, vezdams savam kungam uz pilsētu dārgās ogas. Tā kā vergs no fermas bija vecs un reimatisma saliekts, bet vergs, kas prata rakstīt, bija sasists līdz nāvei un tikko jaudāja pavilkt kājas, viņiem bija ļoti līdzīga gaita. Vergs, kas prata rakstīt, uzģērba otra verga drēbes, uzrāva pār acīm cepuri ar platām malām, uzrāpās uz ratu bukas un brauca uz pilsētu. Vecais vergs sasiets nosēdēja krūmos līdz pašam vakaram, pēc tam citi vergi atlaida viņu un devās atpakaļ uz baraku, lai saņemtu sodu par noteikumu pārkāpšanu.
Rodžers Vondervoters pa tām starpām zvilnēja savā lieliskajā guļamistabā un gaidīja ogas; guļamistaba bija tik brīnišķīga un ar tādām ērtībām, ka mums un jums, kas savu mūžu neesam redzējuši neko tamlīdzīgu, acis apžilbtu. Vergs, kas prata rakstīt, vēlāk stāstīja, ka šī guļamistaba viņam šķitusi kā pati paradīze. Un kā nu ne! Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un savu dzīvību, lai dabūtu gatavu šo guļamistabu, turpretī vergi paši gulēja pretīgās migās kā meža zvēri. Vergs, kas prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lēzena šķīvja: redzat, Rodžers Vondervoters bija izteicis vēlēšanos personiski aprunāties ar viņu par ogām.
Vergs, kas prata rakstīt, tikko turēdamies uz kājām, streipuliski pārgāja pāri lieliskajai istabai un nokrita ceļos pie Vondervotera gultas, turēdams izstieptajās rokās paplāti. No augšpuses paplāti sedza lielas, zaļas lapas, un miesassargs, kas stāvēja blakus, nogrūda tās nost, lai Vondervoters varētu redzēt ogas. Un, paslējies uz elkoņa, Rodžers Vondervoters arī redzēja tās. Viņa acis skatīja brīnišķīgās, svaigās zemenes, kas atgādināja dārgakmeņus, un starp tām — rūpīgi nomazgāto un, protams, mani brāļi, salīdzinājumā ar asinssarkanajām ogām balto jo balto Toma Diksona roku. Un vēl viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos sažņaugto petīciju, ko bija atsūtījuši viņa vergi no «Elles».
— Ņem un izlasi, — teica vergs, kas prata rakstīt. Un, kad saimnieks paņēma petīciju, miesassargs, kas bija sastindzis aiz pārsteiguma, ar dūri iesita pa seju ceļos noslīkušajam vergam. Vergs mira, viņam tikpat kā nebija spēka un viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nokritis uz sāniem,_ gulēja nekustēdamies, noasiņodams no sitiena pa seju. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils apsardzes, atgriezās ar sargiem, un vergs tika uzrauts kājās. Bet, kad vergu vilka, viņš ieķērās uz grīdas nokritušajā Toma Diksona rokā.
— Metiet viņu dzīvu pie suņiem! — pārskaities kliedza miesassargs. — Metiet viņu dzīvu pie suņiem!
Bet Rodžers Vondervoters, aizmirsis galvas sāpes, joprojām atspiedies uz elkoņa, pavēlēja viņam apklust un lasīja tālāk petīciju. Un, kamēr viņš lasīja, visi stāvēja klusi un nekustīgi: saniknotais miesassargs, ārsts, pils apsardze, bet pašā vidū — asinīm noplūstošais vergs, kas vēl aizvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vondervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu un sacīja:
— Ja šajā papīrā būs kaut mazliet sāmelots, tu nožēlosi, ka esi nācis pasaulē.
Vergs atbildēja:
— Es visu mūžu nožēloju, ka esmu nācis pasaulē.
Rodžers Vondervoters vērīgi palūkojās uz viņu, un vergs
piebilda:
Jūs jau esat nodarījis man pašu ļaunāko. Es mirstu. Pēc nedēļas es vairs nebūšu starp dzīvajiem, tāpēc man vienalga, varat nogalināt mani tūlīt.
— Bet ko tu darīsi ar to? — jautāja kungs, rādīdams uz roku, un vergs atbildēja:
— Nesīšu atpakaļ uz baraku un apbedīšu. Toms Dik- sotis bija mans draugs. Mūsu stelles atradās blakus.
Mans stāsts ir tikpat kā galā, brāļi. Vergs un roka tika ar ratiem nogādāti atpakaļ barakā. Neviens vergs nesaņēma sodu par to, ko viņi bija nodarījuši. Gluži otrādi — Rodžers Vondervoters izdarīja izmeklēšanu un sodīja uzraugus Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Viņus atlaida no darba. Viņiem iededzināja pierē kauna zīmi, nocirta labo roku un tad abus izmeta uz ielas, lai staiguļo apkārt un lūdzas žēlastības dāvanas līdz pašai nāvei. Fonds pēc tam kādu laiku tika pārvaldīts saskaņā ar likumu, bet tikai kādu laiku, mani brāļi, jo Rodžera Von- dervotera vietā nāca viņa dēls Alberts, cietsirdīgs saimnieks un gandrīz pustraks cilvēks.