Tūdaļ uz kāpnēm iedipējās basas kājas. Ivans iznāca verandā. Noskrandušo jaku viņš bija novilcis. (Sanitāru apsvērumu dēļ to sadedzināja virtuvē.) Kājās viņam bija airētāju biksītes un uz kailas miesas vadmalas veste, neticami sadilusi, viscaur nosieta ar aukliņām.
— Redzat, — Taraškins teica, norādīdams ar pirkstu uz zēnu, — lai kā pūlos pierunāt viņu novilkt vesti — neparko nevelk. Kā gan tu peldēsies, atbildi, kad jautā? Būtu vēl bijusi kārtīga veste, bet šitā — vanckars.
— Peldēties es nevaru, — Ivans atteica.
— Tevi jāmazgā pirtī, tu esi netīrs sušķis.
— Nevaru pirtī mazgāties. Se, līdz šai vietai — varu, — Ivans norādīja uz nabu, samulsa un pievirzījās tuvāk durvīm.
Taraškins, kasīdams ar nagiem ikrus, uz kuru iedeguma palika baltas švīkas, nokrekšķējās aiz īgnuma:
— Vari darīt ar viņu, ko gribi.
— Vai tad tu, — ievaicājās Šeļga, — baidies no ūdens?
Zēns pavērās viņā bez smaida:
— Nē, nebaidos.
— Kāpēc tad negribi peldēties?
Zēns nodūra galvu, spītīgi saknieba lūpas.
— Baidies vesti novilkt, baidies — ka nenozog? — Šeļga noprasīja.
Zēns paraustīja pleciņu, pasmīnēja.
— Tad darīsim tā, Ivan: negribi peldēties — tā tava paša darīšana, bet vesti atstāt mēs nevaram. Ņem manu vesti, ģērbies nost.
Šeļga sāka pogāt vaļā savu vesti. Ivans kāpās atpakaļ. Viņa acis tramīgi šaudījās. Uzmeta Taraškinam lūdzošu skatienu un visu laiku iesāņus virzījās uz stikla durvīm, kas bija pavērtas uz tumšām iekšējām kāpnēm.
— Hej, tā spēlēties mums nebija norunāts! — Šeļga piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma slēdzeni un nosēdās tieši pretim durvīm. — Nu, velc nost.
Zēns paskatījās visapkārt kā zvēriņš. Tagad viņš stāvēja pie pašām durvīm — ar muguru pret stikliem. Uzacis viņam savilkās kopā. Pēkšņi viņš apņēmīgi norāva savas skrandas un sniedza tās Šeļgam.
— Ņem,'dod savējo.
Taču Šeļga ar vislielāko izbrīnu lūkojās nevis uz zēnu, bet garām viņa plecam — uz durvju stikliem.
— Dodiet, — Ivans dusmīgi atkārtoja, — nav ko smieties! Neesat nekāds maziņais!
— Ir gan jokupēteris! — Šeļga sāka skaļi smieties. — Pagriez muguru. (Zēns, it kā saņēmis triecienu, atsitās ar pakausi pret stiklu.) Pagriezies, tik un tā redzu, ka mugura tev aprakstīta.
Taraškins pietrūkās. Zēns kā viegls kamolītis pārripoja pār verandu, pārvēlās pār margām. Taraškins skrējienā tik tikko paguva viņu satvert. Ar asiem zobiem Ivans iecirtās viņam rokā.
— Dumiķi! Beidz kostie.s!
Taraškins piespieda zēnu sev cieši klāt. Glaudīja pa zilgano skūto galvu.
— īsts mežonēns. Trīc kā pelīte. Rimsties jel, neko ļaunu mēs tev nedarīsim.
Zēns norima Taraškina rokās, tikai sirds dauzījās. Pēkšņi viņš iečukstēja savam mierinātājam ausī:
— Neļaujiet viņam, man uz muguras nedrīkst lasīt. Nevienam nav atļauts. Par to mani nositīs.
—. Nelasīsim jau, tas mūs neinteresē, — atkārtoja Taraškins, raudādams aiz smiekliem.
Šeļga visu šo laiku stāvēja terases pretējā pusē, grauza nagus, rauca uzacis kā cilvēks, kas cenšas atminēt kādu mīklu. Pēkšņi viņš pieskrēja klāt un, neraugoties uz Taraškina pretošanos, pagrieza zēnu ar muguru pret sevi. Pārsteigums, gandrīz šausmas atplaiksnījās viņa sejā. Ar tintes zīmuli zem lāpstiņām uz zēna vājās muguras bija uzrakstīts sviedros izplūdušiem, pusizdzisušiem burtiem:
«Pjotram Gar … Rezul … i visiepriec … olivīnu ceru sasniegt piecu kilom … ru dziļumā, turpi , .. meklējumus, nepiec :.. palīdzība … Bads … steidzies ekspedīc …»
— Garins, tas ir Garins! — iekliedzās Šeļga. Sai brīdī kluba pagalmā tarkšķēdams un pakšķēdams iedrāzās kriminālizmeklēšanas nodaļas motociklets un aģenta balss sauca no lejas:
— Biedri Šeļga, jums — steidzama . ..
Tā bija Garina telegrama no Parīzes.
Zelta zīmulītis pieskārās bloknotam:
— Jūsu uzvārds, godāts kungs?
— Pjankovs-Pitkevičs.
— Jūsu apmeklējuma nolūks? …
— Pasakiet misteram Rollingam, — Garins paziņoja, — ka man uzdots vest sarunas par viņam zināmo inženiera Garina aparātu.
Sekretārs vienā mirklī nozuda. Pēc minūtes Garins pa riekstkoka durvīm ienāca ķīmijas karaļa kabinetā. Rollings rakstīja. Nepaceldams acis, piedāvāja apsēsties. Pēc tam — nepaceldams acis:
— Sīkas naudas operācijas kārto mans sekretārs, — ar gurdu roku viņš satvēra sausēkli un uzsita pa uzrakstīto, — tomēr esmu gatavs jūs uzklausīt. Dodu divas minūtes. Ko jaunu varat pateikt par inženieri Garinu?
Pārmetis vienu kāju pār otru, tālu izstieptām rokām aptvēris ceļgalu, Garins teica:
— Inženieris Garins vēlas zināt, vai jums ir precīzi zināms, kādam nolūkam domāts viņa aparāts.
— Jā, — atbildēja Rollings, — rūpnieciskajā ražošanā, cik man zināms, aparāts var modināt zināmu interesi. Esmu runājis ar dažiem mūsu koncerna valdes locekļiem, viņi ir ar mieru iegādāties patentu.
— Aparāts nav domāts rūpniecībai, — Garins skarbi attrauca, — tas ir iznīcināšanas ierocis. Aparātu, tiesa, ar panākumiem var izmantot metalurģijā un kalnrūpniecībā. Bet pašlaik inženierim Garinam ir citi nodomi.
— Vai politiski?
— Ē … Politika inženieri Garinu maz interesē. Viņš cer nodibināt tieši tādu sociālo iekārtu, kas visvairāk atbilstu viņa gaumei.
— Kur nodibināt?
— Visur, proti, visos piecos kontinentos.
— Oho! — Rollings noteica.
— Inženieris Garins nav komunists, nomierinieties. Bet viņš nav arī gluži jūsējais. Atkārtoju — viņam ir visplašākie nodomi. Inženiera Garina aparāts dod viņam iespēju realizēt vispārdrošāko fantāziju. Aparāts jau uzbūvēts, to var demonstrēt kaut vai šodien.
— Hm! — Rollings noteica.
— Garins sekoja jūsu darbībai, mister Rolling, un uzskata, ka jums ir krietns vēriens, taču jums trūkst lielas idejas. Nu — ķīmiskais koncerns. Nu — ķīmiskais gaisa karš. Nu — Eiropas pārvēršana par Amerikas tirgu… Tas viss ir sekli, nav centrālās idejas. Inženieris Garins piedāvā jums sadarboties.
— Kurš no jums ir jucis? — Rollings noprasīja.
Garins sāka smieties, spēcīgi paberzēja ar pirkstu
degunu.
— Redziet, — jau tas ir labi, ka jūs klausāties mani nevis divas, bet deviņarpus minūtes.
— Esmu ar mieru piedāvāt inženierim Garinam piecdesmit tūkstošus franku par viņa izgudrojuma patentu, — teica Rollings, atkal ķerdamies pie rakstīšanas.
— Priekšlikums jāsaprot tā: ar spēku vai viltību jūs esat nolēmuši iegūt aparātu, bet ar Garinu izrēķināties tāpat kā ar viņa palīgu Krestovkas salā?
Rollings strauji nolika spalvu, tikai divi sarkani plankumi uz viņa vaigu kauliem nodevīgi liecināja par satraukumu. Viņš paņēma no pelnu trauka kūpošu cigāru, atgāzās krēslā un pavērās Garinā ar neko neizteicošām, miglainām acīm.
— Ja pieņemam, ka esmu nodomājis tieši tā rīkoties ar inženieri Garinu, tad kas no tā izriet?
— Izriet, ka Garins acim redzot ir kļūdījies.
— Kāpēc?
— Uzskatīdams, ka jūs esat lielāka mēroga nelietis, — Garins noskaldīja lēnām, pa balsienam, jautri un izaicinoši raudzīdamies Rollingā.
Tas tikai izpūta zilu dūmu mutuli un uzmanīgi pavicināja cigāru gar degunu.
— Būtu muļķīgi dalities peļņā ar inženieri Garinu, kad es varu paņemt visus simt procentus, — viņš teica. — Tātad, lai pieliktu punktu, es piedāvāju simt tūkstošus franku un ne santīma vairāk.