Sameklēja brīvu galdiņu. Uzsmēķēja papirosu. Lika viesmīlim atnest litru sarkanvīna un nosēdās pie pilnas glāzes, iespiedusi vaigus dūrēs.
— Nav labi, maziņā, tu sāc nodzerties, — teica vecs aktieris, kas, iedams garām, papliķēja Zojai pa muguru.
Viņa izsmēķēja jau trīs papirosus. Beidzot nesteidzīgi pienāca tas, ko viņa gaidīja, — drūms, plecīgs vīrietis ar šauru, matiem noaugušu pieri un saltām acīm. Ūsas viņam bija uzskrullētas, krāsainā apkakle iespiedusies spēcīgajā kaklā. Viņš bija nevainojami ģērbies — bez lieka šika. Apsēdās. Strupi sasveicinājās ar Zoju. Pārlaida skatienu visapkārt, un viens otrs nodūra acis. Tas bija Gastons Pīļknābis, pagātnē — zaglis, pēc tam laupītājs no slavenā Bono bandas. Karā viņš uzdienēja līdz apakšvirsniekam un pēc demobilizācijas pārgāja mierīgajā komisijas darbā — izpildīja starpnieka lomu dažādos slepenos un tumšos darījumos.
Pret Zoju Monrozu Gastons izturējās ar vislielāko cieņu. Sastapies ar viņu nakts restorānos, godbijīgi aicināja dejot un skūpstīja roku, ko darīja vienīgai sievietei Parīzē. Zoja uzturēja ar viņu draudzību, un viņš lāgu lāgiem izpildīja viskutelīgākos skaistās sievietes uzdevumus.
Sūkdams skābo vīnu, piemiedzis acis no pīpes dūmiem, Gastons nīgri klausījās, ko viņam stāstīja Zoja. Beigusi viņa noknikšķināja pirkstus. Gastons teica:
— Tas ir bīstami.
— Gaston, ja tas izdosies, jūs esat nodrošināts uz visiem laikiem.
— Ne par kādu naudu, godātā kundze, ne slapju, ne sausu darbiņu es tagad neuzņemšos: nav vairs tie laiki. Šodien bandīti uzskata par labāku strādāt policijā, bet profesionāli zagļi — izdot avīzes un nodarboties ar politiku. Ja jūs gribat nolīgt mani par naudu, es atteikšos. Cita lieta — izdarīt to priekš jums. Tad es riskētu nolauzt sev sprandu.
Zoja izlaida dūmu no košsarkano lūpu kaktiņa, maigi pasmaidīja un uzlika skaisto roku uz Pīļknābja piedurknes.
— Labi, izdariet to priekš manis …
30.
Rollinga mašīna apstājās Monmartrā, šaurā ieliņā, ko apgaismoja kāds desmits nakts restorāna logu.
Zemā, ar spoguļstikliem un spoguļsienām, karstā un piesmēķētā zālē, ciešā burzmā, starp serpentīnu, lidojošiem baloniņiem un konfetī šūpojās dejotāju pāri, apvīti ar papīra lentām.
Klaudzēja klavieres. Gaudoja, spiedza vijoles, trīs nēģeri, mirkdami sviedros, dauzīja pa bļodām, rēca automobiļu taurēs, klabināja dēlīšus, zvanīja, dārdināja šķīvjus, zvetēja pa turku bungām.
— Ceļu, mani bērni, ceļu ķīmijas karalim! — aizgūtnēm kliedza restorāna saimnieks, ar grūtībām sameklēja vietu pie šaura galdiņa un nosēdināja Zoju un Rollingu. Pār viņiem nolija baloniņi, konfetī, serpentīns.
— Jums pievērš uzmanību, — Rollings ierunājās.
Zoja, pusnolaidusi plakstus, dzēra šampanieti.
Viņa lēnām pagrieza galvu — kādas tumšas, it kā ar ogli apvilktas vīrieša acis raudzījās uz viņu drūmā sajūsmā. Kas viņš tāds? Ne francūzis, ne anglis. Šķita, ka viņa šo vīrieti jau būtu kur redzējusi.
Viesmīlis, izspraucies caur dejotājiem, pasniedza Zojai zīmīti. Viņa izbrīnījās, atlaidās pret dīvāna atzveltni. Pašķielēja uz Rollingu, kas sūca cigāru, izlasīja:
«Zoja, tas, uz ko jūs skatāties ar tādu maigumu, ir Garins. Skūpstu rociņu. Semjonovs.»
Viņa laikam tik briesmīgi nobāla, ka turpat tuvumā kāda balss pārskanēja troksni: «Skatieties, dāmai slikti.» Tad Zoja pastiepa tukšu kausu un viesmīlis ielēja šampanieti.
Rollings pajautāja:
— Ko jums raksta Semjonovs?
— Pateikšu vēlāk.
— Vai viņš neraksta jums par kungu, kas jūs nekaunīgi pēta? Tas ir tas pats, kas vakar bija pie manis. Es viņu izdzinu.
— Rolling, vai jūs viņu nepazīstat? … Atcerieties, Zvaigznes laukumā … Tas ir Garins.
Rollings tikai nosēcās. Izņēma cigāru: «Ahā.» Pēkšņi viņa sejā parādījās tā pati izteiksme, kāda bija toreiz, kad viņš skraidīja pa kabineta sudrabaino paklāju, apdomādams visas iespējamās cīņas kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Toreiz viņš skaļi izsita knipi. Tagad viņš pavērsa pret Zoju savaikstītu muti:
— Braucam, mums nopietni jāparunā.
Durvīs Zoja atskatījās. Caur dūmiem un serpentīna tīmekļiem viņa atkal ieraudzīja Garina mirdzošās acis. Pēc tam — neizprotami kā reibonī — Garina seja dubultojās: kāds vīrietis, kas sēdēja pretī inženierim, ar muguru pret dejotājiem, pievirzījās viņam blakus, un viņi abi raudzījās uz Zoju. Vai arī tā bija spoguļu rotaļa! …
Uz mirkli Zoja aizvēra acis un tad skriešus devās pa nobružāto kroga paklāju lejā pie automobiļa. Rollings viņu gaidīja. Aizcirtis durvis, miljardieris pieskārās viņas rokai.
— Es neesmu jums visu izstāstījis par tikšanos ar šo viltus Pjankovu-Pitkeviču… Šis tas man nav saprotams: kāpēc viņam ievajadzējās tēlot histēriju? Viņš taču nevarēja lolot cerības, ka manī atradīsies kaut kripatiņa žēluma . .. Visa viņa izturēšanās ir aizdomīga. Kāpēc viņš pie manis nāca?… Kāpēc uzgāzās virsū galdam? …
— Rolling, to jūs neesat stāstījis …
— Jā, jā … Apgāza pulksteni … Saburzīja manus papīrus…
— Viņš mēģināja nozagt jūsu papīrus?
— Ko? Nozagt? — Rollings brīdi klusēja. — Nē, tā tas nebija. Viņš zaudēja līdzsvaru un atsitās ar roku pret mapi… Tur atradās dažas lapas…
— Jūs esat pārliecināts, ka nekas nav pazudis?
— Tās bija pavisam nesvarīgas piezīmes. Tās izrādījās saburzītas, vēlāk es iemetu tās papīrkurvī.
— Es jūs lūdzu, pacentieties atcerēties sarunu visos sīkumos …
Limuzīns apstājās Sēnas ielā. Rollings un Zoja ienāca guļamistabā, Zoja ātri nometa drēbes un apgulās zem brokāta baldahīna platā, skulptūrām rotātā gultā ar ērgļa kājām — vienā no īstajām imperatora Napoleona Pirmā gultām. Rollings, lēnām izģērbdamies, staigāja pa paklāju un, atstādams apģērba gabalus uz apzeltītiem krēsliem, uz galdiņiem, uz kamīna dzegas, sīki jo sīki stāstīja par Garina vakardienas apmeklējumu.
Zoja klausījās, atspiedusies uz elkoņa, Rollings vilka nost bikses, lēkādams uz vienas kājas. Šai brīdī viņš nebija līdzīgs karalim. Pēc tam viņš apgulās, noteica: «Tas nu ir pilnīgi viss,» — un uzvilka atlasa segu līdz degu
nam. Gaišzila naktslampiņa apgaismoja grezno guļamistabu, izsvaidītos drēbju gabalus, zelta amorus uz gultas stabiņiem un segā iegrimušo Rollinga gaļīgo degunu. Viņa galya ieslīga spilvenā, mute pa pusei atvērās, ķīmijas karalis aizmiga.
Sis sēcošais deguns traucēja Zojai it īpaši. Viņa uzlika roku uz acīm. Viņai acu priekšā neatvairāmi rēgojās Garina bālā, izaicinošā, skaistā, enerģiskā seja. Zoja papurināja galvu, lai aizdzītu rēgu, — nē, seja cieši raudzījās viņā caur papīra lentu līgano tīklu … «Bezmiegs garantēts,» — nodomāja Zoja, un pēkšņi skaudra doma it kā izdūrās viņai cauri no galvas līdz papēžiem: «Gastons tagad pie viņa …»
Zoja izslīdēja no segas apakšas, steidzīgi uzvilka zeķes. Rollings ieņurdējās miegā, bet apgriezās tikai uz otriem sāniem.
Zoja aizsteidzās uz garderobi. Uzvilka lietusmēteli, cieši savilka jostu. Atgriezās guļamistabā pēc somiņas, kurā glabājās nauda …
— Rolling, — viņa klusu pasauca, — Rolling … Mēs esam pagalam …