Bet miljardieris atkal tikai ieņurdējās. Zoja nokāpa vestibilā un ar grūtībām atvēra augstās ārdurvis. Sēnas iela bija tukša. Šaurā spraugā starp mansardu jumtiem spīdēja blāvs, dzeltenīgs mēness. Zoju pārņēma skumjas. Viņa raudzījās uz šo mēness ripu virs snaudošās pilsētas … «Ak dievs, ak dievs, cik baigi, cik drūmi . ..» Ar abām rokām uzvilka cepurīti dziļāk uz pieres un aizsteidzās uz krastmalu.
31.
Vecais trīsstāvu nams Gobelēnu ielā numur sešdesmit trīs ar vienu sienu izgāja uz tukšu klajumu. No šīs puses logi bija tikai trešajā stāvā — mansardā. Otra akla siena pieslējās parkam. Pret ielu pavērstajā fasādē, pirmajā stāvā, ietves līmenī atradās kafejnīca ormaņiem un šoferiem. Otru stāvu aizņēma draņķīga viesnīca. Trešajā stāvā — mansardā tika izīrētas istabas pastāvīgiem mītniekiem. Tur varēja nokļūt pa vārtiem un garu tuneli.
Bija otrā nakts stunda. Gobelēnu ielā — neviena gaiša loga. Kafejnīca jau slēgta, visi krēsli sakrauti uz galdiem. Zoja apstājās pie vārtiem, kādu brīdi skatījās uz numuru sešdesmit trīs. Mugurai bija auksti. Izšķīrās. Piezvanīja. Nošvīkstēja aukla, vārti pavērās. Viņa ieslīdēja tumšajā vārtu telpā. Vārtniece pa gabalu nopukojās: «Naktī jāguļ, atgriezties vajag laikā.» Bet nepajautāja, kas atnācis.
Zoju pārņēma briesmīgs nemiers. Viņas priekšā stiepās zems, drūms tunelis. Gāzes radziņš apgaismoja grubuļainās sienas, kas bija nokrāsotas ar tumšu eļļas krāsu. Semjonovā norādījumi bija šādi: tuneļa galā — pa kreisi — vītņu kāpnes — trešais stāvs — pa kreisi — vienpadsmitā istaba.
Tuneļa vidū Zoja apstājās. Viņai likās, ka tālumā, pa kreisi, kāds aši pabāza galvu un nozuda. Vai negriezties atpakaļ? Viņa ieklausījās — ne skaņas. Viņa aizskrēja līdz pagriezienam un apstājās smirdošā laukumiņā. Šeit sākās šauras vītņu kāpnes, tik tikko apgaismotas kaut kur no augšas. Zoja sāka iet uz pirkstgaliem, baidīdamās pieskarties lipīgajām margām.
Visa māja gulēja. No otrā stāva laukumiņa aplupusi arka veda uz tumšu gaiteni. Kāpdama augstāk, Zoja atskatījās, un atkal viņai likās, ka aiz arkās kāds pabāza galvu un nozuda . . . Tikai tas nebija Gastons Pīļknābis… «Nē, nē, Gastons šeit vēl nav bijis, nav paguvis …»
Trešā stāva laukumiņā Zoja atvilka elpu. Ja Garins nebūs mājās, viņa gaidīs to šeit līdz rītam. Ja viņš būs mājās, gulēs, viņa neies prom, kamēr nebūs atdabūjusi papīra lapu, ko viņš paņēmis no galda Malzerbas bulvārī.
Zoja novilka cimdus, mazliet sakārtoja matus zem cepurītes un devās pa kreisi gaitenī, kas veidoja asu pagriezienu. Uz piektajām durvīm ar baltu krāsu bija uzvilkti lieli cipari — 11. Zoja nospieda rokturi, durvis viegli atvērās.
Nelielā istabā pa vaļā atstātu logu krita mēness gaisma. Uz grīdas rēgojās atvērts čemodāns. Spilgti baltoja izmētāti papīri. Pie sienas, starp mazgājamo galdiņu un kumodi, uz grīdas sēdēja cilvēks vienā kreklā,
kailie ceļgali bija pacelti, milzīgas izskatījās kailās pēdas… Mēness apgaismoja pusi sejas, spīdēja plaši ieplesta acs un baltoja zobi — cilvēks smaidīja. Pavērusi muti, bez elpas Zoja raudzījās uz nekustīgā smaidā sastingušo seju — tas bija Garins.
Šodien no rīta kafejnīcā «Globuss» viņa bija teikusi Gastonam Pīļknābim: «Nozodz Garinam plānus un aparātu un, ja iespējams, nogalini.» Šovakar viņa bija redzējusi cauri dūmakai virs šampanieša kausa Garina acis un sajutusi: ja tāds vīrietis pamestu ar pirkstu, viņa visu atstātu, aizmirstu, ietu viņam līdz. Naktī, aptvērusi draudošās briesmas un devusies meklēt Gastonu, lai viņu brīdinātu, Zoja vēl pati neapzinājās, kas viņu tādā satraukumā trenca pa naksnīgo Parīzi un beidzot noveda Gobelēnu ielā. Kādas jūtas piespieda šo gudro, salto, nežēlīgo sievieti ienākt istabā pie cilvēka, kuru viņa bija nolēmusi nāvei?
Zoja raudzījās uz Garina zobiem un izvalbīto aci. Klusi iekliedzās aizsmakušā balsī, pienāca klāt un noliecās pār inženieri. Viņš bija beigts. Seja zilgana. Uz kakla pietūkušas skrambas. Tā bija tā pati seja — novājējusi, aicinoša, mirdzošām acīm, ar konfetī mīkstajā bārdiņā … Zoja pieķērās pie mazgājamā galdiņa ledainā marmora, ar pūlēm piecēlās. Viņa vairs neatcerējās, kālab bija nākusi šurp. Rūgtas siekalas piepildīja muti. «Atliek vēl tikai zaudēt samaņu un nogāzties zemē.» Ar pēdējiem spēkiem viņa izrāva pogu no apkakles, kas viņu smacēja. Devās uz durvīm. Durvīs stāvēja Garins.
Tāpat kā tam tur — uz grīdas, viņam spīdēja zobi, atvērti sastingušā smaidā. Viņš pacēla pirkstu un padraudēja. Zoja saprata, aizlika mutei priekšā roku, lai neiekliegtos. Sirds dauzījās, it kā iznira no dzelmes … «Dzīvs, dzīvs . . .»
— Nogalināts neesmu es, — čukstēja Garins, vēl aizvien draudēdams, — jūs nogalinājāt Viktoru Lenuāru, manu palīgu … Rollingu sagaida giljotīna …
— Dzīvs, dzīvs, — viņa izdvesa.
— Kāpēc jūs esat šeit? …
— Es meklēju Gastonu …
— Ko, ko?
— Cilvēku, kam biju uzdevusi jus nonāvēt…
— Es to paredzēju, — Garins teica, vērdamies viņai acīs.
Zoja atbildēja kā sapnī:
— Ja Gastons būtu jūs nonāvējis, es padarītu sev galu …
— Nesaprotu …
Viņa atsaucās gluži kā nemaņā, maigā, dziestošā balsī:
— Es pati nesaprotu …
Šī saruna notika durvīs. Mēness logā slīga aiz grafīta jumta. Klīzdams ar skatienu istabā, Garins klusu ierunājās:
— Jūs atnācāt pēc Rollinga autografa?
— Jā. Apžēlojiet.
— Ko? Rollingu?
— Nē. Mani. Apžēlojiet, — viņa atkārtoja.
Pēkšņi Garins saspringa, ieklausījās. Ar strauju kustību izrāva Zoju aiz durvīm. Joprojām spiezdams viņas roku augšpus elkoņa, aizslēpās aiz arkas un pavērās uz kāpnēm …
— Ejam. Es izvedīšu jūs no šejienes caur parku … Klausaties, jūs esat apbrīnojama sieviete, — viņa acīs atplaiksņījās ārprāta humors, — mūsu ceļi savienojušies … Vai jūtat to? …
Garins ar Zoju skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Viņa nepretojās.
Apakšējā laukumiņā Garins nogriezās kaut kur tumsā, apstājās, uzrāva vaska sērkociņu[12] un ar pūlēm atslēdza ierūsējušas durvis, kas acīm redzot ilgus gadus nebija virinātas.
— Kā redzat, viss ir ieplānots.
Viņi izgāja zem tumšiem, mikliem parka kokiem. Šai brīdī no ielas pa vārtiem ienāca policijas grupa, kuru Garins pirms ceturtdaļstundas bija izsaucis pa telefonu.
Šeļga labi atcerējās «zaudēto bandinieku» Krestovkas salas vasarnīcā. Toreiz (Arodbiedrību bulvārī) viņš saprata, ka Pjankovs-Pitkevičs noteikti vēlreiz ieradīsies vasarnīcā pēc tā, ko viņš bija noglabājis pagrabā. Vakara krēslā (tai pašā dienā) Šeļga ielavījās vasarnīcā, neiztraucējis sargu, un ar kabatas lukturīti nokāpa pagrabā. «Bandinieks» tūdaļ bija zaudēts: virtuvē divu soļu attālumā no lūkas atradās Garins. Sekundi pirms Šeļgas parādīšanās viņš ar čemodānu rokā bija izlēcis no pagraba un stāvēja aiz durvīm, pieplacis pie sienas. Viņš ar troksni aizcirta aiz Šeļgas lūku un sāka sviest tai virsū ogļu maisus. Šeļga, pacēlis lukturīti, ar smaidu raudzījās, kā caur lūkas spraugām bira gruži. Viņš dzīrās uzsākt miera sarunas. Augšā negaidīti iestājās klusums. Dzirdēja kādu skrienam prom, pēc tam — norībēja šāvieni, pēc tam — mežonīgs kliedziens. Tā bija sadursme ar četrpirkstaino. Pēc stundas ieradās milicija.