Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kalsnas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.
— Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad palika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?
— Nezinu, ko lai dara, — Šeļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maskavieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vienmēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.
— Atkal kaut kas par bandītiem?
— Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mērogā.
— Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.
Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spēlējas saules zaķīši, Šeļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.
— Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?
— Dažās dzīvo klaidoņi.
— Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?
Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.
— Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.
— Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?
— Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.
Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rītausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.
šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.
— Iesim, parādi vasarnīcu, — viņš teica un pieskārās revolvera makstij, kas karājās mugurpusē pie siksnas.
5.
Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzīvota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dēļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notekcauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.
— Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, aplūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te noticis kas nelāgs!
Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zābaku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga miklās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šauras, ar purngaliem uz iekšu.
— Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Šeļga sacīja.
Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:
— Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!
Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda nepatīkama saldena smaka.
Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka revolveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Taraškins.
Pirmā istaba bija tukša, zem kājām mētājās sadauzīti ķieģeļi, apmetuma gabali, avīžu driskas. Puspievērtas durvis veda uz virtuvi. Te uz plīts, zem aprūsējuša dūmtvera, uz galdiem un ķebļiem stāvēja prīmusi, porcelāna tīģeļi, stikla un metala retortes, bundžas un cinka kastes. Viens no prīmusiem izdegdams vēl šņāca.
Šeļga atkal pasauca: «Hei, onkulīt!» Pašūpoja galvu un piesardzīgi pavēra durvis uz pustumšu istabu, kuru, spiezdamies caur slēģu spraugām, pāršķēla plakani saules stari.
— Lūk, viņš! — Šeļga iesaucās.
Istabas dzijumā uz dzelzs gultas augšpēdu gulēja apģērbies cilvēks. Viņa rokas bija atvilktas aiz galvas un stingri piesietas pie gultas stieņiem. Kājas aptītas ar virvi. Žakete un krekls uz krūtīm pārplēsti. Galva nedabiski atliekta atpakaļ, asi rēgojās bārdiņa.
— Redz, kā tie viņu, — Šeļga teica, aplūkodams zem noslepkavotā krūšu galiņa līdz rokturim ietriekto somu dunci. — Spīdzinājuši… Skatieties …
— Vasilij Vitaļjevič, tas ir tas pats, kas atbrauca ar laivu. Viņš nogalināts ilgākais pirms pusotras stundas.
— Palieciet šeit, sargājiet, neko neaiztieciet, nevienu nelaidiet iekšā, — vai dzirdat, Taraškin?
Pēc dažām minūtēm Šeļga no kluba runāja pa telefonu:
— Norīkojiet cilvēkus uz stacijām . . . Pārbaudiet visus pasažierus … Kontroli visās viesnīcās. Pārbaudiet visus, kas atgriezušies starp sešiem un astoņiem no rīta. Aģentu un suni manā rīcībā.
6.
Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.
Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu driskas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatāmas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču maizīti un tējas desas gabalu.
Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Šeļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.
Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot dažas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku[1] .
Tāds prāta slēdziens iedzina Šeļgu strupceļā. Viņš vēlreiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika atrasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.
Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pretestību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.
Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzējis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cilvēku vasarnīcā.
Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vienkārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkāršāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slepkavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.
Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu vasarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu noslēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.
Tādā veidā domu gaita ierosināja Šeļgu vēlreiz pārmeklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Šeļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvušām, slidenām kāpnēm.
— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.
Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …