— Jūs pūlaties mani apvainot?
— Piķis un zēvele! Lai gan — tiesa kas tiesa. — Hlinovs īsti krieviski, ko uzreiz ievēroja Volfs, pastūma cepuri uz sāniem un pakasīja aiz auss. — Vai tad pēc tam kad mēs viens otram ^sam apkāvuši septiņus miljonus cilvēku, var vēl apvajfloties par vārdiem? … Jūs esat vācietis no galvas līdz Kājām, bruņotais kājnieks, mašīnu ražotājs, jums pat nervi, manuprāt, ir no citas vielas. Klausieties, Volf, ja Garina aparāts nokļūtu rokās tādiem kā jums, ko tikai jūs neizstrādātu …
— Vācija nekad nesamierināsies ar pazemojumu.
Viņi nonāca pie mājas, kur pirmajā stāvā Hlinovs
īrēja istabu. Klusēdami atvadījās. Hlinovs iegāja vārtos. Volfs stāvēja, lēni viļādams zobos apdzisušo cigāru. Pēkšņi pirmajā stāvā atvērās logs, pa to satraukts izliecās Hlinovs:
— Ā … Jūs vēl šeit? … Paldies dievam. Volf, telegrama no Parīzes, no Šeļgas … Klausieties: «Noziedznieks aizmucis. Esmu ievainots, tik drīz necelšos. Pasaulei draud lielas, neizmērojamas briesmas. Nepieciešama jūsu klātbūtne.»
— Es braucu jums līdz, — noteica Volfs.
46
Uz baltas miglas vēsmas šūpotas štoras ņirbēja lapotnes ēnas. Aiz štoras bija dzirdama nerimtīga urdzēšana. Tur slimnīcas dārza mauriņā no pārnesamām caurulēm izsmidzināja ūdeni, tas mirdzēja starp varavīksnēm, pilēja no platana lapām loga priekšā.
Šeļga snauda baltā, augstā istabā, kurā gaisma lauzās iekšā caur štoru.
Iztālēm atplūda Parīzes troksnis. Tuvas bija skaņas — koku šalkoņa, putnu balsis un vienmuļā ūdens guldzoņa.
Tuvumā iesprauslājās automobilis vai atskanēja gaitenī soļi. Šeļga ātri atvēra acis, asi, tramīgi skatījās uz durvīm. Pakustēties viņš nevarēja. Abas rokas viņam bija iemūrētas ģipsī, krūtis un galva sabindēti. Aizsardzībai — vienīgi acis. Un atkal saldas skaņas no dārza uzvēdīja miegu.
Uzmodināja māsa karmelite[15] , visa baltā, uzmanīgi ar pilnigām rokām pielika pie Šeļgas lūpām porcelāna mērces trauciņu ar tēju. Kad aizgāja, palika lavandas smarža.
Miegā un satraukumā pagājaldiena. Tā bija jau septītā diennakts pēc tam, kad Šeļgu bez samaņas, noasiņojušu atrada Fonteneblo mežā. Viņu jau divas reizes bija pratinājis izmeklētājs. Šeļga deva šādu liecību:
— īsi pirms pusnakts man uzbruka divi. Es aizstāvējos ar spieķi un dūrēm. Saņēmu četras lodes, neko vairāk neatceros.
— Vai jūs ielāgojāt uzbrucēju sejas?
— Viņu sejas, visa apakšējā daļa, bija aizsegtas ar lakatiem.
— Jūs aizstāvējāties arī ar spieķi?
— Tas bija tikai zariņš, es pacēlu to mežā.
— Kāpēc tik vēlā stundā jūs atradāties Fonteneblo mežā?
— Pastaigājos, apskatīju pili, atpakaļ gāju caur mežu, apmaldījos.
— Kā jūs varat izskaidrot to, ka netālu no uzbrukuma vietas konstatētas svaigas automobiļa riepu sliedes?
— Tātad noziedznieki atbraukuši automobilī.
— Lai aplaupītu jūs? Vai arī lai nogalinātu?
— Manuprāt, ne viens, ne otrs nolūks viņiem nav bijis. Parizē mani neviens nepazīst. Vēstniecībā nestrādāju. Politisku misiju nepildu. Naudas līdz nav daudz.
— Iznāk, ka noziedznieki nav gaidījuši jūs, kad viņi stāvēja pļaviņā pie divstumbrainā ozola, kur viens smēķēja, otrs pazaudēja aproces pogu ar vērtīgu pērli?
— Visticamāk, ka tie bijuši augstāko aprindu jaunekļi, kas paspēlējuši jāšanas sacīkstēs vai kazino Viņi meklējuši izdevību glābt stāvokli. Fonteneblo mežā varējis gadīties cilvēks, kam kabatas piebāztas ar tūkstošfranku biļetēm.
Otrajā nopratināšanā, kad izmeklētājs parādīja kopiju no telegramas, kas nosūtīta Hlinovam uz Berlīni (izmeklētājam to bija nodevusi māsa karmelite), Šeļga atbildēja:
— Tas ir šifrs. Runa ir par bīstamu noziedznieku, kas aizmucis no Krievijas.
— Jūs varētu būt ar mani atklātāks?
— Nē. Tas ir mans noslēpums.
Uz jautājumiem Šeļga atbildēja precīzi un skaidri, raudzījās acīs godīgi un pat vientiesīgi. Izmeklētājam bija vien jānotic viņa vaļsirdībai.
Taču briesmas nebija garām. Briesmas slēpās laikrakstu slejās, kas bija pilnas ar sīkumiem par «baismīgo noziegumu Vildaurā», briesmas bija aiz durvīm, aiz baltās štoras, ko kustināja vējš, porcelāna mērces trauciņā, ko lika pie lūpām māsas karmelites pilnīgās rokas.
Glābt var tikai viens: iespējami ātrāk noņemt ģipsi un apsējus. Un Šeļga sastinga, bez kustībām, pussnaudā.
47
… Pussnaudā viņu apciemoja atmiņas:
Prožektori nodzēsti. Automobilis samazināja ātrumu … Pa mašīnas logu izliecās Garins un — skaļā čukstā:
— Šeļga, grieziet iekšā. Tūliņ būs pļaviņa. Tur. ..
Smagi sakratījies šosejas grāvī, automobilis izbrauca
starp kokiem, pagriezās un apstājās.
Zem zvaigznēm snauda nelīdzena pļaviņa. Koku ēnā neskaidri blīvējās klintis.
Motors izslēgts. Asi smaržoja zāle. Miegaini guldzēja strauts, virs tā vijās migla, izplūdušiem palagiem klādamās pļaviņas dziļumā.
Garins izlēca rasotajā zālē. Pastiepa roku. No automobiļa izkāpa Zoja Monroza dziļi uzvilktā cepurītē, pacēla galvu pret zvaigznēm. Paraustīja plecus.
— Nu, kāpiet laukā! — asi uzsauca Garins.
Tad no automobiļa ar galvu pa priekšu izlīda Rollings. Katliņa ēnā spīdēja zelta zobi.
Čaloja, tērgāja ūdens starp akmeņiem. Rollings izvilka no kabatas roku, acīm redzot jau sen sažņaugtu dūrē, un ierunājās piesmakušā balsī:
— Ja šeit gatavo nāves spriedumu, es protestēju. Tiesību vārdā. Cilvēcības vārdā … Es protestēju kā amerikānis … Kā kristietis … Es piedāvāju par savu dzīvību jebkuru izpirkšanas naudu …
Zoja stāvēja ar muguru pret viņu. Garins nicinoši noteica:
— Nonāvēt jūs varēju arī tur …
— Izpirkšanas nauda? — aši noprasīja Rollings.
— Nē.
— Līdzdalība jūsu … — Rollings sapurinaja vaigus, — jūsu dīvainajos pasākumos?
— Jā. Jums tas jāsaprot… Malzerbas bulvārī… Es jums piedāvāju …
— Labi, — Rollings atbildēja, — rīt es jūs pieņemšu … Man no jauna jāpārdomā jūsu priekšlikumi.
Zoja klusi pateica:
— Rolling, nerunājiet blēņas.
— Jaunkundzi — Rollings salēcās, katliņš noslīdēja uz deguna, — jaunkundz … Jūsu izturēšanās ir nedzirdēta … Nodeviba … Līdzdalība slepkavībās …
Tikpat klusi Zoja atbildēja:
— Ejiet ratā! Runājiet ar Garinu.
Tad Rollings un Garins aizgāja pie divstumbrainā ozola. Tur iemirdzējās elektriskais lukturītis. Noliecās divas galvas. Dažas sekundes varēja dzirdēt vienīgi strautu čalojam starp akmeņiem.
— … Mēs neesam tris, bet četri… Seit ir liecinieks, — Šeļgu sasniedza Rollinga spalgā balss.
— Vai šeit kāds ir? — sadrebēdams Šeļga pussnaudā nomurmināja. Viņa redzokļi izpletās visā acs platumā.
Pie gultas uz balta krēsliņa — ar platmali uz ceļgaliem sēdēja Hlinovs.
— Sādu gājienu nebiju gaidījis… Domāt neatlika laika, — viņam stāstīja Šeļga. — Izdarīju tādu muļķību, ka ne aptvert.
— Jums nevajadzēja ņemt automobilī Rollingu, — ieminējās Hlinovs.
— Kāda velna pēc es būtu viņu ņēmis … Kad viesnīcā sākās šaušana un griešana, Rollings kā žurka tupēja automobilī — izslējis divus koltus… Man ieroča nebija. Es uzkāpu uz balkona un redzēju, kā Garins izrēķinājās ar bandītiem … Paziņoju par to Rollingam . .. Viņš nobijās, iešņācās, kategoriski atteicās izkāpt no mašīnas … Pēc tam viņš mēģināja šaut uz Zoju Monrozu. Bet mēs ar Garinu izgriezām viņam rokas … Ilgi ķēpāties nebija laika, es ielēcu pie stūres un — aiziet…