— Kad jūs bijāt jau pļaviņā un viņi apspriedās pie ozola, vai tiešām jūs nesapratāt? …
— Sapratu, ka esmu iekritis. Bet ko citu es būtu varējis iesākt? Bēgt? Nu, vai zināt, es tomēr esmu sportists … Turklāt man bija smalki izstrādāts plāns … Kabatā viltota pase Garinam ar desmit vīzām … Vai šādos apstākļos es varēju domāt par savu ādu? …
— Nu, labi… Viņi sapratās …
— Rollings parakstīja kādu papīru, tur, zem koka, es skaidri redzēju. Pēc tam dzirdu — viņš ieminas par ceturto liecinieku, tas ir, par mani. Es pusbalsi saku Zojai: «Klausieties, pirmīt mēs pabraucām garām policistam, viņš ievēroja mašīnas numuru. Ja mani tagad nogalinās, līdz rītam jums visiem trim uz rokām būs dzelži.» Vai zināt, ko viņa man atbildēja? Ir gan sieviete! … Pār plecu, neskatīdamās: «Es ņemšu to vērā.» Nu, labi. Garins un Rollings atgriezās pie mašīnas. Es — it kā nekas nebūtu noticis … Pirmā iekāpa Zoja. Izliecās laukā un pateica kaut ko angliski. Garins — man: «Biedri Šeļga, tagad vicojiet vaļā: pilnā gaitā pa šoseju uz rietumiem.» Es pietupos radiatora priekšā … Tā bija mana kļūda. Viņu rīcībā bija tikai šis brīdis… Kad mašīna brauktu, viņi vairs nebūtu man uzbrukuši, nebūtu uzdrošinājušies … Labi — kurbulēju mašīnu . .. Pēkšņi pakausī, smadzenēs — it kā māja uz galvas būtu sagruvusi, nokrakšķēja kauli, iebelza, apdedzināja ar gaismu, apgāza augšpēdu . . . Ieraudzīju tikai — pavīdēja Rollinga savaikstitais ģimis. Nolādētais suns! Četras lodes manī ietrieca … Pēc tam es atveru acis, šī te istaba.
Šeļga stāstot nogura. Ilgi klusēja. Hlinovs iejautājās:
— Kur pašlaik varētu būt Rollings?
— Kā — kur? Protams, Parizē. Dīda presi. Viņam tagad liels uzbrukums ķīmijas frontē. Naudu ar lāpstu rauš. Tur jau tas joks, ka es kuru katru brīdi gaidu lodi caur logu vai indi mērces trauciņā. Viņš tomēr mani nožmiegs, noteikti…
— Kāpēc jūs ciešat klusu? … Nekavējoties jāpaziņo policijas šefam.
— Dārgais biedri, jūs esat zaudējis prātu! Tikai tāpēc vēl esmu dzīvs, ka ciešu klusu.
49
— Tātad jūs, Šeļga, savām acīm redzējāt, kā darbojas aparāts?
— Redzēju un tagad zinu: lielgabali, gāzes, aeroplāni — tas viss ir bērnu paijiņas. Neaizmirstiet, Garins vairs nav viens … Garins un Rollings. Nāves mašīna un miljardi. Visu var gaidīt.
Hlinovs pacēla štoru un ilgi stāvēja pie loga, raudzīdamies uz smaragdzaļām lapām, uz veco dārznieku, kas ar grūtībām pārstiepa posmainas caurules dārza ēnainajā daļā, uz četriem melnajiem strazdiem; tie norūpējušies savā nodabā tekāja zem verbenas krūmiem, viika laukā no melnzemes sliekas. Debesis, zilas un daiļas, mūžīgā mierā klājās pār dārzu.
— Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāšņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ierunājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, noteikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudināts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdēdams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parāvis, cik tas bija cienījami!… Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas .. . Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tēviņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brīnum jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadzenes . . . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu . . .»
Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:
— Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā enerģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — brokastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Garinu neiesprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu . .. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Garina aparāts jāiegūst Padomju Savienībai . ..
— Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Šeļga.
— Ar ko sakt?
— Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.
— Kādā virzienā?
— Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.
— Būs vajadzīga nauda.
— Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunājieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapvaldītu fantāziju. Viņa Garinu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.
— Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.
— Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.
50
Zoja, ģērbusies baltā jūrnieku žaketē ar zelta pogām un baltos svārkos, izgāja uz klāja, kur ēnas pusē uz zema meldru galdiņa bija uzklātas brokastis.
Zoja apsēdās pie galda. Pārlauza maizes gabaliņu un nogrima vērošanā. Motorjahtas baltais, šaurais korpuss slīdēja pa spoguļgludo ūdeni; jūra bija dzidri zila, mazliet tumšāka par skaidrajām debesīm. Svaigi smaržoja tīri izmazgātais klājs. Uzvēdīja silts vējiņš, glāstīdams vaigus.
Uz viegli izliektā, zamšainā klāja, kas bija salikts no šauriem dēļiem, gar bortiem stāvēja pītie krēsli, bet vidū bija izklāts sudrabains turku tepiķis ar izmētātiem brokāta spilveniem. No kapteiņa tiltiņa līdz jahtas pakaļgalam bija pārstiepts zila zīda pajums ar bārkstīm un pušķiem.
Zoja nopūtās un sāka ēst.
Mīksti sperdams soļus, smaidīdams pienāca kapteinis Jansens, norvēģis, gludi noskuvies, sārts, līdzīgs pieaugušam bērnam. Nesteidzīgi pielika divus pirkstus pie cepures, kas bija uzlikta uz vienas auss.
— Labrīt, Lamola kundze. (Zoja ceļoja ar šo vārdu zem Francijas karoga.)
Kapteinis viscaur bija sniegbalts, izgludināts — kleinīgi, jūrnieciski elegants. Zoja noskatīja viņu no zelta ozollapām uz cepures naga līdz baltajām kurpēm ar virves pazolēm. Palika apmierināta.