— Labrīt, Jansen.
— Man ir tas gods ziņot, kurss — ziemeļrietumirietumi, platums un garums (tāds un tāds), pie horizonta kūp Vezuvs. Neapole parādīsies pēc nepilnas stundas.
— Sēdieties, Jansen.
Ar rokas mājienu Zoja uzaicināja kapteini piedalīties brokastīs. Jansens apsēdās uz meldru sola, kas noņirkstēja zem viņa spēcīgā auguma. No brokastīm atteicās: viņš jau bija ēdis deviņos no rīta. Aiz pieklājības paņēma tasi kafijas.
Zoja pētīja kapteiņa iedegušo seju ar gaišajām skropstām, tā pamazām piesarka. Neiedzēris ne malka, viņš uzlika tasi uz galdauta.
— Jāapmaina dzeramūdens un jāpaņem benzīns motoriem, — viņš teica, nepaceldams acu.
— Kā — piestāt Neapolē? Kāda garlaicība! Mēs noenkurosimies ārējā reidā, ja mums tik ļoti vajadzīgs ūdens un benzīns.
— Tieši tā, noenkuroties ārējā reidā, — klusi atsaucās kapteinis.
— Jansen, vai jūsu senči bija jūras laupītāji?
— Jā, kundze.
— Cik tas bija interesanti! Piedzīvojumi, briesmas, trakas dzīres, skaistu sieviešu nolaupīšana … Vai jums nav žēl, ka neesat jūras laupītājs?
Jansens klusēja. Viņa rudās skropstas mirkšķinājās. Piere raucās grumbās.
— Nu?
— Esmu baudījis labu izglītību, kundze.
— Ticu.
— Vai kaut kas manī pavedina jūs domāt, ka esmu spējīgs rīkoties nelikumīgi un nelojāli?
— Fui, — noteica Zoja, — tāds spēcīgs, drosmīgs, brašs vīrietis, jūras laupītāju pēctecis, un tas viss tikai tāpēc, lai vizinātu untumainu sievišķi pa siltu, garlaicīgu peļķi. Fui!
— Bet kundze …
— Izdariet kādu muļķību, Jansen. Man garlaicīgi…
— Tieši tā, izdarīt muļķību.
— Kad piosisies briesmīga vētra, uzsēdiniet jahtu uz klintīm …
— Tieši tā, uzsēdināt jahtu uz klintīm…
— Vai jūs nopietni domājat to darīt?
— Ja jūs pavēlat.. .
Viņš palūkojās uz Zoju. Viņa acīs bija aizvainojums un apvaldīta jūsma. Zoja pasniecās un uzlika roku uz viņa baltās piedurknes.
— Es nejokoju ar jums, Jansen. Es pazīstu jūs tikai trīs nedēļas, bet man liekas, ka jūs esat no tiem, kas spēj būt uzticīgi ar sirdi un dvēseli. (Kapteinis sakoda žokļus.) Man liekas, jūs esat spējīgs izdarit ko tādu, kas iet pāri likumības ietvariem, ja vien tas ļauj noreibt no dzīves .. .
Šai brīdī uz lakotajām, bronzā mirdzošajām kāpnēm, kas veda uz kapteiņa tiltiņu, parādījās lejup skrejošas kājas. Jansens steidzīgi noteica:
— Ir laiks, kundze …
Lejā nonāca kapteiņa palīgs. Pielika roku pie cepures:
— Lamola kundze, bez trim minūtēm divpadsmit, tūlīt jūs izsauks pa radio . ..
51
Vējš plandīja baltos svārkus. Zoja uzkāpa augšējā klājā, kur atradās radiotelegrafa kabīne. Piemiedza acis, ieelpoja sāļo gaisu. No augšas, no kapteiņa tiltiņa, neaptverama šķita saules gaisma, kas krita uz stiklaini ņirbošo ūdeni.
Zoja raudzījās un raudzījās, turēdamās pie margām. Jahtas šaurais korpuss ar puspaceltu bugšpritu traucās starp vēsmām šai ūdeņainajā gaismā.
Visa mokoši tumšā Zojas pagātne atkāpās, izstrāvoja šai saules gaismā …
«Esmu jauna, jauna,» tā viņai šķita uz kuģa ar saulei pretim paceltu bugšpritu, «esmu skaista, esmu laba.»
Vējš glāstīja kaklu, seju. Zoja aizgrābtīgi alka pēc laimes. Aizvien vēl nespēdama atrauties no gaismas, debesīm, jūras, viņa nospieda vēso durvju rokturi, iegāja kristālā kabinē, kurai saules pusē bija aizvilkti aizkariņi. Paņēma klausāmās austiņas. Uzlika elkoņus uz galda, aizsedza acis ar pirkstiem.
Hronometra dubultie sitieni kā kuģa zvans nozvanīja divpadsmit. Bija pagājušas tikai trīs minūtes, kopš Zoja bija piecēlusies no krēsla zem pajūma.
Viņa uzlika pirkstus uz kloķīša un, pabīdījusi to pa kreisi, ieslēdza aparātu uz vilni trīsdesmit seši ar pusi metru. Tad no klausules melnā tukšuma atskanēja Rollinga gausā un griezīgā balss:
— Lamola kundze, Lamola kundze, Lamola kundze … Klausieties, klausieties, klausieties . ..
— Klausos, jau klausos, apmierinies, — nočukstēja Zoja.
— … Vai pie jums viss kartība? Vai nedraud briesmas? Vai neciešat trūkumu? Šodien, tai pašā laikā kā parasti, būšu laimīgs dzirdēt jūsu balsi … Vilni raidiet tāda paša garuma kā parasti . . . Lamola kundze, nenovirzieties pārāk tālu no vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma. Iespējams, ka drīz tiksimies. Pie mums viss kārtībā. Veicas spīdoši. Tas, kam jāklusē, klusē. Varat būt mierīga, laimīga — labu ceļavēju .. .
Zoja noņēma klausāmās austiņas. Grumba pāršķēla viņas pieri. Raudzīdamās uz hronometra rādītāju, viņa izgrūda caur zobiem: «Apnicis!» Šīs katru dienu dzirdētās radioatzīšanās mīlestībā Zoju briesmīgi kaitināja. Rollings nevar, negrib likt viņu mierā … Galu galā ir gatavs izdarīt jebkuru noziegumu, lai tikai ļautu viņam katru dienu gārgt mikrofonā: «…varat būt mierīga, laimīga, labu ceļavēju».
52
Pēc slepkavības Vildaurā un Fonteneblo un tad pēc trakā brauciena ar Garinu pa mēnesgaismas apspīdētām, vientulīgām šosejām uz Havru Žoja un Rollings vairs nebija tikušies. Viņš šāva uz Zoju tai naktī, pūlējās apvainot un aprima. Liekas, viņš toreiz pat klusi raudāja, saknupis automobilī.
Havrā Zoja iekāpa Rollinga jahtā «Arizona» un, gaismai austot, iebrauca Biskajas līci. Lisabonā viņa saņēma dokumentus ar Lamola kundzes vārdu — viņas īpašumā pārgāja viena no visgreznākajām jahtām visos Rietumos. No Lisabonas devās uz Vidusjūru, tur «Arizona» kreisēja gar Itālijas krastiem, turēdamās rajonā starp vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma.
Nekavējoties tika nodibināti sakari starp jahtu un Rollinga privāto radiostaciju Medonā pie Parīzes. Kapteinis Jansens ziņoja Rollingam par visiem ceļojuma sīkumiem. Rollings katru dienu izsauca Zoju. Viņa katru vakaru ziņoja miljardierim par savu «noskaņojumu». Šai vienmuļībā pagāja kādas desmit dienas, un pēkšņi «Arizonas» aparāti, kas taustīja ēteru, uztvēra īsviļņus nesaprotamā valodā. Pasauca Zoju, un viņa saklausīja balsi, kas lika pamirt sirdij.
— Zoja, Zoja, Zoja, Zoja …
Gluži kā milzīga muša uz rūts austiņās džinkstēja Garina balss. Viņš atkārtoja Zojas vārdu un tad pēc noteiktiem starpbrīžiem:
— … Atbildi naktī no vieniem līdz trim …
Un atkaclass="underline"
— … Zoja, Zoja, Zoja … Esi piesardzīga, esi piesardzīga …
Tai pašā naktī virs tumšās jūras, virs snaudošās Eiropas, virs Mazāzijas senajām krāsmatām, virs Āfrikas līdzenumiem, pārklātiem ar nokaltušu augu adatām un putekļiem, pārskrēja sievietes balss viļņi:
— … Tam, kas lika atbildēt no vieniem līdz trim …
Šo izsaukumu Zoja atkārtoja daudzas reizes. Pēc
tam runāja:
— … Vēlos tevi redzēt. Lai arī tas nav saprātīgi. Norādi jebkuru Itālijas ostu … Vārdā mani nesauc, pazīstu tevi pēc balss …
Tai pašā naktī, tai pašā brīdī, kad Zoja spītīgi atkārtoja izsaukumu, cerēdama, ka Garins kaut kur — Eiropā, Āzijā, Āfrikā uztvers «Arizonas» elektromagnētu viļņus, divtūkstoš kilometru attālajā Parīzē uz naktsgaldiņa pie gultas, kur, iebāzis degunu segā, gulēja Rollings, ietinkšķējās telefona zvans.