Rollings uztrukas, paķēra klausuli. Semjonovā balss steidzīgi nobēra:
— Rolling. Viņa sarunājas.
— Ar ko?
— Slikti dzirdams, vārdā nesauc.
— Labi, turpiniet klausīties. A-tskaite rit.
Rollings nolika klausuli, atkal apgulās, taču miegs
viņu jau bija atstājis.
Uzdevums nebija viegls: starp fokstrotiem, reklāmu ķērcieniem, baznīcas korāļiem, pārskatiem par starptautisko politiku, operām, simfonijām, biržas biļeteniem, slavenu humoristu jociņiem, starp visu šo skaņu viesuļvētru, kas brāzās virs Eiropas, — notvert Zojas vāro balsi.
Dienu un nakti Medonā pie uztvērēja sēdēja Semjonovs. Viņam izdevās sadzirdēt dažas frāzes, ko teica Zojas balss. Bet arī ar to pietika, lai uzkurinātu Rollinga greizsirdīgo iztēli.
Pēc nakts Fonteneblo mežā Rollings jutās riebīgi. Šeļga bija palicis dzīvs — rēgojās kā briesmīgs bieds. Ar Garinu, kuru Rollings ar baudu būtu pakāris kā nēģeri pie pirmā zara, bija parakstīts līgums. Varbūt Rollings toreiz būtu iespītējies — labāk nāve, ešafots nekā savienība, bet viņa gribu salauza Zoja. Vienojies ar Garinu, viņš ieguva laiku, neprātīgā sieviete varbūt apdomāsies, lūgs piedošanu, atgriezīsies… Kā vienu no līguma noteikumiem viņš izvirzīja ilgstošu Zojas ceļojumu ar jahtu. (Tas bija vajadzīgs, lai sajauktu pēdas.) Viņš cerēja pārliecināt, nokaunināt, aizraut viņu ar regulārām sarunām pa radio. Sīs cerības laikam bija vislielākā aplamība Rollinga mūžā.
Pēc vienošanās ar Garinu Rollings nekavējoties sāka «vispārēju uzbrukumu ķīmijas frontē». Tai dienā, kad Zoja Havrā uzkāpa uz «Arizonas», Rollings vilcienā atgriezās uz Parīzi. Viņš paziņoja policijai, ka bijis Havrā un atpakaļceļā naktī viņam uzbrukuši bandīti (trīs gabali ar aizklātām sejām). Bandīti atņēmuši viņam naudu un automobili. (Garins šai laikā, kā bija norunāts, šķērsoja Franciju no rietumiem uz austrumiem, pārbrauca Luksemburgas robežu un pirmajā kanālā noslīcināja Rollinga automobili.)
«Uzbrukums ķīmijas frontē» bija sācies. Parīzes laikraksti sacēla grandiozu traci. «Mīklainā traģēdija Vildaurā», «Noslēpumainais uzbrukums krievam Fonteneblo parkā», «Ķīmijas karaļa nekaunīgā aplaupīšana», «Amerikas miljardi Eiropā», «Vācijas nacionālās industrijas bojā eja», «Rollings vai Maskava» — tas viss bija gudri un veikli sarežģīts vienā kamolā, kas, protams, iestrēga mietpilsoņu — sīko noguldītāju rīklē. Birža sadrebēja līdz pamatiem. Starp tās pelēkajām kolonām pie melnām tāfelēm, kur histēriskas rokas rakstīja, dzēsa nost un atkal rakstīja kritošo vērtspapīru baltos skaitļus, skraidīja, rēca līdz ārprātam satracināti cilvēki ar acīm, kas kuru katru mirkli draudēja pārsprāgt, ar lūpām brūnās putās.
Tur gāja bojā sīkās zivteles — tas viss bija niekošanās. Lielie rūpnieki un bankas, sakoduši zobus, turējās pie akciju žūkšņiem. Tos nevarēja tik viegli notriekt zemē pat Rollinga ragi.
Sai visnopietnākajā operācijā tika gatavots trieciens no Garina puses.
Garins «trakā steigā», kā jau Šeļga bija paredzējis, būvēja Vācijā aparātu pēc sava modeļa. Viņš braukāja no pilsētas uz pilsētu, pasūtīdams rūpnīcām dažādas daļas. Sakaru uzturēšanai ar Parīzi izmantoja privāto sludinājumu nodaļu Ķelnes laikrakstā. Rollings savukārt ievietoja vienā no Parīzes bulvāru avīzēm divas trīs rindiņas: «Visu uzmanību pievērsiet anilīnam. . .», «Dārga katra diena, nežēlojiet naudu . . .», un tā tālāk.
Garins atbildēja: «Pabeigšu ātrāk, nekā biju domājis .. .», «Vietu atradu . . .», «Sāku …», «Neparedzēts šķērslis …».
Rollings: «Nervozēju, norādiet dienu .. .»
Garins atbildēja: «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma parakstīšanas dienas…»
Aptuveni ar šo ziņojumu sakrita nakts telefonograma Rollingam no Semjonovā. Rollings iedegās dusmās — viņu vazā aiz deguna. Slepenā sazināšanās ar «Arizonu» turklāt bija bīstama. Taču Rollings ne ar vārdu sevi nenodeva, kad nākamajā dienā runāja ar Lamola kundzi.
Tagad, bezmiega stundās, Rollings sāka no jauna «pārdomāt» savu «partiju» ar nāvīgo ienaidnieku. Viņš
atrada kļūdas. Garins nebija nemaz tik labi aizsargāts. Viņš izdarīja kļūdu, piekrizdams Zojas ceļojumam: partijas beigas jau iepriekš bija izšķirtas viņam par sliktu Mats tika pateikts uz «Arizonas» borta.
53
Taču uz «Arizonas» borta notikumi risinājās ne gluži tā, kā domāja Rollings. Viņš atcerējās Zoju gudru, mierīgi apdomīgu, vēsu. uzticīgu. Viņš zināja, ar kādu nicinājumu Zoja izturējās pret sievišķīgām vājībām. Viņa saprāts nevarēja pieļaut, ka varētu ieilgt Zojas aizraušanās ar šo nabadzīgo klaidoni, bandītu Garinu. Izklaidēšanās braucienam pa Vidusjūru jāapskaidro viņas prāts.
Zoja tiešām bija kā murgos, kad Havrā uzkāpa uz jahtas. Dažas dienas okeāna vientulībā viņu nomierināja. Viņa atmodās, dzīvoja un iemiga, zilas gaismas apņemta, visapkārt šļakstēja ūdens, mierīgi kā pati mūžība šalkoja viļņi. Sadrebēdama aiz riebuma, viņa atcerējās netīro istabu un Lenuāra līķi ar atņirgtiem zobiem, stiklainām acīm, verdoši dūmaino joslu pār Pīļknābja krūtīm, miklo pļaviņu Fonteneblo mežā un Rollinga negaidītos šāvienus, it kā viņš šautu uz traku suni . ..
Tomēr viņas prāts neapskaidrojās. kā bija cerējis Rollings. Nomodā un miegā viņai plaiksnījās brīnišķīgas salas, marmora pilis, kuru kāpnes iesniecās okeānā … Skaistu cilvēku pūlis, muziķa, plivojoši karogi… Un viņa — šis fantastiskās pasaules pavēlniece …
Sapņi un vīzijas zvilni zem zilā nojūma bija turpinājums sarunai ar Garinu Vildatirā (stundu pirms slepkavības). Visā pasaulē tikai viens cilvēks, Garins, tagad viņu saprastu. Bet ar Garinu saistījās arī Lenuāra stiklainās acis un Gastona Pīļknābja plati atplestā, briesmīgā mute.
Tāpēc Zojai pamira sirds, kad radioaustiņās pēkšņi iesprakšķējās Garina balss… Kopš tā laika viņa katru dienu izsauca Garinu, lūdzās, draudēja. Viņa gribēja redzēt to un baidījās. Tas rēgojās viņai kā melns plankums jūras un debess spodrajā zilgmē . .. Viņai vajadzēja pastāstīt Garinam par nomoda sapņiem. Pavaicāt, kur ir
apsolītā olivīna josla? Zoja skraidīja pa jahtu, dzīdama izmisumā kapteini Jansenu un viņa palīgu.
Garins atbildēja:
«… Gaidi. Būs viss, ko tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Iekāro, plosies neprātā — tas ir labi. Tāda tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas.»
Tāds bija Garina pēdējais radioziņojums, kuru tāpat uztvēra Rollings. Šodien Zoja gaidīja atbildi uz pieprasījumu — tieši kurā dienā Garins jāgaida uz jahtas? Viņa izgāja uz klāja un atbalstījās ar elkoņiem pret margām. Jahta tikko kustējās. Vējš aprima. Austrumos kāpa augšup vēl neredzamās zemes garojumi, un virs Vezuva stāvēja pelēks dūmu stabs.
Uz komandtiltiņa Jansens nolaida roku ar binokli-, un Zoja juta, ka kapteinis kā apburts raugās uz viņu. Un kā lai tas neraudzītos, kad visi debess un ūdens brīnumi bija radīti vienīgi tāpēc, lai par tiem tīksminātos Lamola kundze — pie margām virs pienaini zilga bezdibeņa.
— Panāciet šurp, Jansen.
Kapteinis pienāca, mīksti un plati sperdams soļus pa karsto klāju.
— Jansen, vai jūs nedomājat, ka esmu ārprātīga?
— Tā es nedomāju, Lamola kundze, un nekad nedomāšu, lai ko jūs man pavēlētu.
— Pateicos. Es ieceļu jūs par dievišķīgās Zojas ordeņa komandoru.