Viesmīlis atnesa ceptas olas un alus kausus. Iznāca saimnieks, tumši sārts resnvēderis.
— Labrīt, kungi! — Duseļa mocīts, viņš svelpjoši elpoja un ar norūpējušos izskatu gaidīja, kad viesi remdēs izsalkumu. Pēc tam pastiepa roku pret ieleju, kas vēl tinās zilgā dūmakā un mirdzēja rasā: — Divdesmit gadus es vēroju … Viss iet uz galu, tā nu tas ir, mani dārgie kungi … Es redzēju mobilizāciju. Vei, pa to ceļu gāja karaspēks. Tās bija brašās vācu kolonas. (Saimnieks kā atsperi pašāva virs galvas tuklo rādāmo pirkstu ) Tie bija zigfrīdi1 — tie paši, par kuriem rakstīja Tacits2 , — spēcīgi, draudīgi, ķiverēs ar spārniņiem. Viesmīli, vēl divus kausus alus kungiem! Četrpadsmitajā gadā zigfrīdi devās iekarot pasauli. Viņiem trūka vienīgi vairogu, jūs atceraties seno vācu paražu — raidīt kareivīgus kliedzienus, pieliekot pie mutes vairogu, lai balss liktos briesmīgāka. Jā, es redzēju kavalēristus stingri
1 Zigfrīds — vācu mitoloģijas varonis, nācijas un tās dievu glābējs.
Tacits (55.—120. g. mūsu ērā) — slavenais senās Romas vēsturnieks, un viens no izcilākajiem pasaules literatūras pārstāvjiem.
sēžam zirgos … Kas noticis, es jautāju. Vai mēs vairs neprotam mirt asins kaujā? Es redzēju, kā karaspēks devās atpakaļ. Kavalēristi aizvien vēl stingri, velns parāvis, sēdēja sedlos … Vācieši nebija sakauti karalaukā. Viņus caurdūra ar zobeniem gultās, pie pavardiem …
Saimnieks izvalbītām acīm pavērās viesos, pagriezās pret pilsdrupām, viņa seja kļuva sarkana kā ķieģelis. Lēni izvilka no kabatas atklātņu žūksni un uzsita ar to pa plaukstu:
— Jūs bijāt pilsētā, es atļaušos vaicāt: vai redzējāt tur kaut vienu vācieti, garāku par piecarpus pēdām? Un, kad šie proletārieši atgriežas no rūpnīcām, vai esat dzirdējuši, ka kaut vienam no tiem pietiktu drosmes skaļi pateikt — «Deutschland»? Bet par sociālismu šie proletārieši pie alus kausiem gvelž vienā gvelšanā.
Saimnieks veikli uzmeta uz galda atklātņu žūksni, kas izklājās kā vēdeklis… Uz atklātnēm bija attēlots ģindenis — vienkārši ģindenis un vācietis ar spārniņiem, ģindenis un četrpadsmitā gada karavīrs pilnā apbruņojumā.
— Divdesmit pieci feniņi gabalā, divas markas piecdesmit feniņi par duci, — ar nicīgu lepnumu noteica saimnieks, — lētāk neviens nepārdos, tas ir solīds pirmskara darbs — krāsainā fotogrāfijā, acīs ielikta folija, tas atstāj neizdzēšamu iespaidu … Jūs domājat — šie mīkstčaulīgie buržuji, šie piecarpus pēdas garie proletārieši pērk manas atklātnes? Fui … Viņi grib, lai es blakus ģindenim nofotografēju Kārli Lībknehtu . ..
Saimnieks atkal piepūtās tumši sarkans un pēkšņi ierēcās smieklos:
— Lika pagaidīt! .. . Viesmīli, ielieciet kungiem mūsu oriģinālajās aploksnēs pa ducim atklātņu … Jā, jā, kaut kā jāsitas cauri… Es parādīšu jums savu patentu… Viesnīca «Pie piekaltā ģindeņa» tos pārdos simtiem … Sai gadījumā es eju kopsolī ar mūsu laiku un neatkāpjos no principiem.
Saimnieks izgāja un tūdaļ atgriezās ar nelielu kastīti, līdzīgu cigāru kārbai. Uz tās vāka bija iededzināts kokā tas pats ģindenis.
— Vēlaties izmēģināt? Darbojas ne sliktāk par katodlampu aparātu. — Viņš veikli pievienoja vadu un klausāmās austiņas, pieslēdza radiouztvērēju rozetei, kas bija ierīkota zem galda. — Maksā trīs markas septiņdesmit pieci feniņi bez austiņām, protams. — Viņš pasniedza klausāmās austiņas Hlinovam. — Var klausīties Berlīni, Hamburgu, Parīzi, ja tas jums sagādā patikšanu. Es pieslēgšu jūs Ķelnes katedrālei, pašreiz tur dievkalpojums, jūs dzirdēsiet ērģeles, tas ir kolosāli … Pagrieziet kloķiti pa kreisi … Kas ir? Vai jau atkal traucē nolādētais Štufers? Nē?
— Kas traucē? — vaicāja Volfs, noliekdamies pie aparāta.
— Izputējušais rakstāmmašīnu fabrikants Stufers, dzērājs un ārprātīgais … Pirms diviem gadiem viņš uzstādīja savā villā radiostaciju. Tad izputēja. Bet nupat stacija atkal sākusi raidīt…
Hlinovs, divaini spīdošām acīm, nolika austiņas:
— Volf, maksājiet un ejam!
Kad pēc dažām minūtēm, tikuši vajā no pļāpīgā saimnieka, viņi izgāja uz restorāna lieveņa, Hlinovs no visa spēka saspieda Volfa roku:
— Es dzirdēju, es pazinu Garina balsi…
64
Sai pašā rītā, stundu agrāk, Stufera villā, kas atrodas kalnu rietumu nogāzē, pustumšā ēdamistabā pie galda sēdēja Štufers un sarunājās ar kādu neredzamu personu. Pareizāk, varēja dzirdēt tikai teikumus un lamu drumslas. Uz pelniem nobārstīta galda mētājās tukšas pudeles, cigāru gali, Štufera apkaklīte un kravate. Viņš bija tikai veļā, kasīja šļaganās krūtis, blenza uz elektrisko spuldzi, kas viena pati dega milzigā metala lustrā, un, pūlēdamies aizturēt atraugas, visnekaunigākajiem vārdiem pusbalsī lamāja cilvēku tēlus, kas uzpeldēja viņa skurbajā atmiņā.
Svinigi un dobji galda pulkstenis nosita septiņi. Gandrīz tai pašā mirklī dzirdēja piebraucam automobili. Ēdamistabā ienāca Garins. rīta vēja appūsts, draisks, zobi atņirgti smaidā, ādas naģene uz pakauša:
— Atkal cauru nakti žūpojāt?
Stufers pašķielēja asiņu pieplūdušām acīm. Garins viņam patika. Viņš bagātīgi maksāja par visu. Bez kaulēšanās noīrēja uz vasaras mēnešiem villu kopā ar vīna pagrabu, atvēlēdams Stuferam pašam tikt galā ar veciem Reinas vīniem, franču šampanieti un liķieriem. Ar ko viņš nodarbojās, nelabais viņu zina, acīm redzot ar spekulāciju, bet viņš gānīt gānīja amerikāņus, kas pirms diviem gadiem bija izputinājuši Stuferu, viņš nicināja valdību un cilvēkus vispār sauca par neliešiem — tas arī bija labi.
— It kā jūs visu nakti būtu lūdzis dievu, — nosvepstēja Stufers.
Garins īsi iesmējās. Paplikšķināja pa Stufera tuklo muguru.
— Katrs no mums izklaidējas savā vīzē. Starp citu, vai pa manas prombūtnes laiku te nav bijuši divi vīri vai neviens nav jautājis pēc manis?
— Nē…
— Jauki. Dodiet šķūņa atslēgu …
Griezdams aiz ķēdītes atslēgu, Garins izgāja dārzā, kur zem antenu mastiem atradās neliels stiklots šķūnis. Sur tur starp nolajstām puķu dobēm stāvēja putnu apķēzīti keramikas rūķīši. Garins atslēdza stikla durvis, iegāja iekšā, atvēra logus. Atspiedās uz palodzes un tā stāvēja kādu laiku, ieelpodams rīta spirgtumu. Turpat divdesmit stundas viņš bija pavadījis automobilī, kārtodams beidzamos rēķinus ar bankām un rūpnīcām. Tagad, pirms divdesmit astotā datuma, viss bija kārtībā.
Viņš neatcerējās, cik ilgi bija tā nostāvējis pie loga. Izstaipījās, uzsmēķēja cigāru, ieslēdza dinamo, pārbaudīja un noregulēja aparātus. Tad nostājās mikrofona priekšā un sāka runāt skaļi un skaidri:
— Zoja, Zoja, Zoja, Zoja … Klausieties, klausieties, klausieties. .. Viss būs tā, kā tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas. Tuvākajās dienās būšu Neapolē. Datumu paziņošu rīt. Neraizējies ne par ko. Visi apstākļi mums labvēlīgi . ..
Garins uz mirkli apklusa, ievilka dūmu un atsāka: «Zoja, Zoja, Zoja …» Aizvēra acis. Mīksti dūca dinamo, un neredzami zibeņi cits pēc cita atrāvās no antenas.
Ja šai brīdī garām brauktu artilērijas kolona — Garins droši vien nebūtu sadzirdējis troksni. Un viņš nedzirdēja, kā zālāja viņā galā noripoja lejup akmeņi. Pēc tam piecu soļu attālumā no paviljona pašķīrās krūmi, un tajos cilvēka acu augstumā pacēlās kolta zilganais stobrs.