Garins aizcirta vāku un uzlika roku uz magneto sviriņas, kas automātiski aizdedzināja piramīdas. Viņš trī cēja no galvas līdz kājām. Tā nebija sirdsapziņa (kāda gan var būt sirdsapziņa pēc pasaules kara!), bailes (viņš bija pārāk vieglprātīgs) vai žēlums pret nāvei nolemtajiem, kas lika skriet pār viņa ķermeni saltiem drebuļiem un karstuma viļņiem. Viņš ar šausminošu skaidrību saprata, ka pietiek nospiest šo kloķiti un viņš ir cilvēces ienaidnieks.
Viņš pat noņēma roku no sviriņas un dzīrās izvilkt no kabatas papirosus. Tad viņa satrauktās smadzenes atbildēja uz rokas kustību: «Tu vilcinies, tu tīksminies, tas ir ārprāts …»
Garins nospieda magneto. Aparātā iedegās un iešņācās liesma. Viņš sāka lēnām griezt mikrometrisko skrūvi.
70
Hlinovs pirmais ievēroja dīvaino gaismas kamolīti augstu pie debesīm.
— Rau, vēl viens, — viņš klusi teica.
Viņi apstājās pusceļā virs kraujas un skatījās, atgāzuši galvas. Zemāk par pirmo virs koku apveidiem parādījās otrs ugunīgs kamols un, šķiezdams dzirkstis, kā degoša raķete sāka krist lejup …
— Putni deg, — čukstēja Volfs, — skatieties.
Virs meža debess gaišajā joslā steidzīgi, nevienmērīgā skrējienā lidoja droši vien vakarlēpis, kas pirmīt bija kliedzis: «Guļu — guļu.» Viņš uzliesmoja un griezdamies nokrita zemē.
— Viņi pieskaras vadam.
— Kādam vadam?
— Vai tiešām jūs neredzat, Volf?
Hlinovs norādīja uz mirdzošu vadu, taisnu kā adatu. Tas stiepās pa augšu no pilsdrupām Anilīna kompānijas rūpnīcas virzienā. Tā ceļu iezīmēja uzliesmojušas lapiņas, degoši putnu kamoli. Tagad tas mirdzēja jo spoži — garš vada gabals urbās cauri melnai priežu sienai.
— Tas nāk zemē! — Volfs iekliedzās un nepabeidza.
Abi saprata, kas bija šis vads. Pēkšņā apmātībā viņi spēja sekot vienīgi tā virzienam. Pirmo stara triecienu saņēma rūpnīcas dūmenis, tas salīgojās, pārlūza vidū pušu un nogāzās. Taču tas notika ļoti tālu, un krišanas troksnis nebija dzirdams.
Gandrīz tai pašā mirklī pa kreisi no dūmeņa virs garas ēkas jumta pacēlās tvaiku stabs, iekrāsojās rožaini sārts, sajaucās ar melniem dūmiem. Vēl vairāk pa kreisi slējās piecstāvu korpuss. Pēkšņi visi tā logi satumsa.
No augšas uz leju pa visu fasadi parskreja ugunigi līčloči, vēl un vēl…
Hlinovs iebrēcās kā zaķis … Ēka sašķobījās un sagāzās, tās skelets ietinās dūmu mākoņos.
Tikai tad Volfs un Hlinovs metās atpakaļ kalnā, uz pilsdrupām. Šķērsodami līkumoto ceļu, kāpa stāvās nogāzēs caur lazdu krūmiem un smalci. Klupa, slīdēja lejup. Rēca, lamājās — viens krieviski, otrs — vāciski. Tad viņus sasniedza dobja skaņa, gluži kā zemes vaids.
Viņi atskatījās. Tagad bija redzama visa rūpnīcas teritorija, kas pletās daudzus kilometrus tālu. Puse rūpnīcas ēku liesmoja kā sērkociņu kastītes. Lejā, pie pašas pilsētas, sēņveidīgi pacēlās pelēkdzelteni dūmi. Hiperboloīda stars mežonīgā ātrumā šaudījās šai postāžā, pūlēdamies sataustīt galveno — sprāgstošo pusfabrikātu noliktavas. Blāzma plaiksnījās pār visu debesi. Dūmu mākoņi, dzelteni, rūsgani, sudrabaini balti dzirksteļu kūļi kāpa pāri kalniem.
— Ak, par vēlu! — iekliedzās Volfs.
Varēja redzēt, kā plūst pa krītaini baltām ceļu lentām kaut kāda dzīva putra. Upes josla, kas atspoguļoja visu milzīgo ugunsgrēku, šķita mūsaina no melniem punktiem. Tur glābās iedzīvotāji — cilvēki bēga uz līdzenumu.
— Par vēlu, par vēlu! — kliedza Volfs. Putas un asinis tecēja pa viņa zodu.
Glābties bija par vēlu. Zāļainais laukums starp pilsētu un rūpnīcu, pārklāts ar garām dakstiņu jumtu rindām, pēkšņi pacēlās. Zeme uzrūga. Tas bija pirmais, ko ieraudzīja acis. Tai pašā mirklī no pazemes pa plaisām izlauzās alkanas liesmu mēles. Un tūdaļ no liesmām uzšāvās žilbinošs, neredzēti spilgts uguns un kvēlojošas gāzes stabs. Padebeši it kā uzlidoja gaisā virs visa līdzenuma. Apkārtne piepildījās ar zaļgani sārtu gaismu. Tajā skaidri, gluži kā saules aptumsumā, izdalījās katrs zariņš, katrs zāles cers, akmens un divas sastingušas, baltas cilvēku sejas.
Nogranda. Grāviens sekoja grāvienam. Gaisu tricināja atvērušās zemes rēkoņa. Sadrebēja kalni. Viesuļvētra sapurināja un nolieca pie zemes kokus. Gaisā lidoja akmeņi un apdeguši koku gabali. Dūmu mākoņi pārklāja līdzenumu.
Kļuva tumšs, un tumsā nogranda ātrs, vēl baismīgāks sprādziens. Viss piedūmotais gaiss piestrāvoja ar drūmi rūsainu puveklainu gaismu.
Vējš, akmeņu šķembas, zari notrieca no kājām un aizrāva pa krauju lejā Hlinovu un Vollu.
71
— Kapteini Jansen, es gribu izkāpt krastā.
— Klausos.
— Es gribu, lai jūs brauktu man līdz.
Jansens aiz labpatikas nosarka. Pēc minūtes lakota sešairu laiva viegli nokrita no «Arizonas» borta dzidrajā ūdenī. Trīs sārti, melnīgsnēji matroži nolaidās pa tauvu uz airētāju soliem. Pacēla airus, sastinga.
Jansens gaidīja pie kāpnēm. Zoja vilcinājās, aizvien vēl ar izklaidīgu skatienu raudzījās uz tveicē trīsmojošo Neapoles panorāmu ar augšup kāpjošām terasēm, uz sena cietokšņa terakota[21] mūriem un torņiem virs pilsētas, uz laiski dūmojošo Vezuva virsotni. Nepūta ne vēsma, un jūra laistījās kā spogulis.
Daudzas laivas gausi slīdēja pa līci. Kādā no tām, kājās stāvēdams, ar stūres airi īrās garš vecis, kas šķita kā izkāpis no Mikelandželo zīmējumiem. Sirmā bārda krita uz sadriskāta, aplāpīta, tumša mēteļa, sirmās matu pinkas kā kupls vainags apņēma galvu. Pār plecu — linaudekla soma.
Tas bija visā pasaulē pazīstamais Pepo, ubags.
Viņš izbrauca pats savā laivā lūgt dāvanas. Vakar Zoja bija nometusi viņam no borta solīdu papīrīti. Šodien viņš atkal stūrēja laivu uz «Arizonu». Pepo bija pēdējais vecās Itālijas romantiķis, dievu un mūzu mīlulis. Tas viss aizgāja uz neatgriešanos. Neviens vairs neraudēja, laimīgām acīm vērdamies uz vecajiem akmeņiem. Karalaukos trūdēja tie mākslinieki, kas kādreiz bija maksājuši skanošu zelta gabalu, kad gleznoja Pepo starp Cecīlija Jukundusa mājas drupām Pompejā. Pasaule bija tapusi garlaicīga.
Lēni vilkdams airi, Pepo slīdēja pa «Arizonas» borta atspulga zalgmojošo ūdeni, pacēla majestātisko, kā medaļā iekalto, krunkaino seju ar pinkainām uzacim un izstiepa roku. Viņš pieprasīja ziedojumu. Zoja, pārliekusies pār margām, pavaicāja viņam itāliski:
— Pepo, uzmini, — pāris vai nepāris?
— Pāris, sinjora.
Zoja iemeta viņam laivā žūksni jaunu asignāciju.
— Pateicos, daiļā sinjora, — cēli teica Pepo.
Ilgāk vairs nebija ko kavēties. Zoja bija zīlējusi uz
Pepo: atbrauks laivā vecais ubags, atbildēs «pāris» — viss būs labi.
Tomēr viņu tirdīja nelāgas priekšnojautas: ja nu pēkšņi hotelī «Splendid» ierīkots policijas slēpnis? Bet ausīs skanēja pavēloša balss: «…Ja jums dārga jūsu drauga dzivība .. .» Citas izejas nebija.