Zoja atkal apsēdās uz gultas malas. Ļauns smīns sašķobīja viņas lūpas. Stass Tiklinskis izgāzās krēslā istabas vidū, skrullēja ūsas, pētīja savas lakādas kurpes. Smēķēt viņš tomēr neuzdrīkstējās — Zoja kategoriski aizliedza, bet Rollings bija stingri piekodinājis izturēties pret dāmu pieklājīgi.
Bija jau apmēram pulksten pieci no rīta. Visi Zojas mēģinājumi atbrīvoties, piemānīt nebija devuši nekādus panākumus.
— Vienalga, — Zoja noteica, — tā vai citādi es darīšu to zināmu policijai.
— Viesnīcas kalpotāji uzpirkti, samaksāta liela nauda.
— Es izdauzīšu logu un kliegšu, kad iela būs pilna
ļaužu.
— Arī tas ir paredzēts. Pat ārsts nolīgts, lai konstatētu jūsu nervu lēkmes. Jums heviens nepalīdzēs un nenoticēs. Sēdiet mierigi.
Zoja nokrikšķināja pirkstus un pateica krieviski:
— Neģēlis. Roklaiža. Nekauņa.
Tiklinskis sāka bozties, ūsas saslējās stāvus. Taču lamāties nebija pavēlēts. Viņš norūca:
— Ē, zinām, jau zinām, kā sievišķi lamājas. Man žēl jūs, kundze. Taču diennakti, bet varbūt arī divas mums būs šeit jānosēž tete-a-tete. Labāk apgulieties, nomieriniet savus nervus … Aijā žū-žū, kundze.
Viņam par pārsteigumu Zoja šoreiz paklausīja. Nometa kurpītes, apgulās, ierīkojās uz spilveniem, aizvēra acis.
Caur skropstām viņa redzēja Tiklinska apaļo, nikno seju, kas viņu uzmanīgi vēroja. Viņa nožāvājās vienreiz, otrreiz, palika roku zem vaiga.
— Noguru, lai nāk kas nākdams, — viņa klusu piebilda un atkal nožāvājās.
Tiklinskis ērtāk ierīkojās krēslā. Zoja rāmi elpoja. Pēc kāda laika viņš sāka berzēt acis. Piecēlās, pagājās, atspiedās pret stenderi. Acīm redzot bija nolēmis cīnīties ar miegu, stāvot kājās.
Tiklinskis bija muļķis. Zoja izvilināja no viņa visu, kas bija vajadzīgs, un tagad gaidīja, kad viņš iemigs. Stutēt stenderi bija grūti. Viņš vēlreiz apskatīja atslēgu un atgriezās pie krēsla.
Pēc brīža noslīga viņa tuklais žoklis. Tad Zoja izlēca no gultas. Ar ātru kustību izvilka no Tiklinska vestes kabatas slēdzeni. Paķēra kurpītes. Iebāza slēdzeni — stingrā atslēga negaidīti noskrapstēja.
Tiklinskis iekliedzās kā murgos: «Kas? Kas?» Izsprāga no krēsla. Zoja atgrūda durvis. Taču Tiklinskis jau satvēra viņu aiz pleciem. Nogāza zemē. Grūzdams ar kāju viņu dziļāk istabā, pūlējās aizvērt durvis. Bet — kaut kas traucēja. Zoja redzēja, ka viņas uzrauga kakls pieplūst ar asinīm.
— Kas tur? — Tiklinskis gārdzoši noprasīja, uzguldamies ar plecu durvīm.
Bet viņa kurpes turpināja slīdēt pa parketu — durvis lēnām vērās vaļā. Viņš steidzīgi vilka laukā no pakalējās kabatas revolveri un pēkšņi atsprāga istabas vidū.
Durvīs stāvēja kapteinis Jansens. Viņa muskuļaino augumu apkļāva slapjas drēbes. Vienu mirkli viņš raudzījās Tikiinskim acis. Brazmaini, gluži kā kritienā, metās uz priekšu. Rollingam domātais sitiens nogruva pār poli: dubultsitiens, ar korpusa smagumu un izstieptu kreiso — starp uzacīm, ar plecā atvēzētu labo roku no apakšas pa žokli. Tiklinskis pat neiekliedzies nogāzās uz paklāja. Viņa seja bija sadauzita un sadragāta.
Ar trešo kustību Jansens pagriezās pret Lamola kundzi. Visi viņa muskuļi lēkāja.
— Esmu jūsu rīcībā, Lamola kundze.
— Jansen, cik ātri vien iespējams, — uz jahtu.
— Tieši tā, uz jahtu.
Viņa aplika roku kā vakar restorānā Jansenam ap kaklu. Pieliecās pie viņa sejas.
— Cīņa tikai nupat kā sākusies, Jansen. Bistamākais vēl priekšā.
— Tieši tā, bīstamākais vēl priekšā!
74
— Ormani, dzen, dzen, cik jaudas… Klausos, Lamola kundze … Tātad … Kamēr es gaidīju smēķētavā …
— Es uzkāpu savā istabā. Nometu cepuri un mēteli. Es neievēroju, ka skapis, kas bija aizlikts priekšā durvīm uz blakusnumuru, stāvēja atvilkts sāņus. Nebiju vēl paguvusi pieiet pie spoguļa, kad atvērās durvis — un manā priekšā Rollings… Bet es zināju, ka vēl vakar viņš atradās Parizē. Es zināju, ka viņš briesmīgi baidās lidot pa gaisu … Bet, ja viņš tomēr ieradies, tad tas tiešām viņam ir dzīvības vai nāves jautājums … Tagad es sapratu, kas viņam padomā … Bet tobrīd es vienkārši iedegos dusmās. Ievilināt, izlikt man slazdus… Es viņam sarunā ju velns zin ko … Viņš aizspieda ausis un izgāja laukā …
— Viņš nokāpa smēķētavā un aizsūtīja mani uz jahtu …
— Skaidrs … Esmu gan es muļķe!… Bet visas šīs dejas, vīns, blēņas … Jā, jā, mīļais draugs, kad uzsākta ciņa — blēņas jāmet pie malas .. . Pēc divām trim minūtēm viņš atgriezās. Es piedāvāju: izskaidrosimies .. Viņš — nekaunigā balsī, kādā nekad agrak nebija uzdrīkstējies ar mani runāt: «Man nav ko skaidrot, jūs tupēsiet šai istabā, kamēr es jūs neatbrīvošu …» Tad cirtu viņam pļaukas …
— Jūs esat ista sieviete, — jūsmīgi noteica Jansens.
— Ak mīļais draugs, tā bija mana otrā muļķība. Bet ir gan zaķapastala! … Pacieta četrus pliķus . .. Stāvēja ar trīcošām lūpām… Tikai mēģināja atvairīt manu roku, bet tas viņam dārgi maksāja. Un, beidzot, trešā muļķība: es sāku raudāt…
— O, nelietis, nelietis! …
— Pagaidiet, Jansen . .. Rollings nepanes asaras, tās viņu padara vai traku … Viņš labāk paciestu vēl četrdesmit pļaukas… Tad viņš pasauca poli, tas stāvēja aiz durvīm. Viņiem viss bija norunāts. Polis iesēdās krēslā. Rollings man pateica: «Vajadzības gadījumā viņam pavēlēts šaut.» Un aizgāja. Es ņēmos apstrādāt poli. Pēc stundas Rollinga nodevīgais plāns man bija skaidrs visos sīkumos. Jansen, mīļais, uz svariem likta mana laime… Ja jūs man nepalīdzēsiet, viss pagalam . .. Dzeniet, dzeniet ormani …
Kariete aiztraucās pa krastmalu, kas šai stundā pirms rītausmas bija tukša, un apstājās pie granīta kāpnēm, kur lejā, eļļaini melnā ūdeni, zvalstījās dažas laivas.
Mazliet vēlāk Jansens, turēdams uz rokām Lamola kundzi, nedzirdami uzkāpa pa nolaistām virvju kāpnēm uz «Arizonas» borta.
75
Rollings uzmodās, sajutis rīta vēsumu. Klājs bija slapjš. Ugunis mastos nobālušas. Līcis un pilsēta atradās vēl ēnā, bet dūmi virs Vezuva jau sārtojās.
Rollings pārlaida skatienu sardzes ugunīm, kuģu apveidiem. Piegāja pie sardzes matroža, pastāvēja viņam blakus. Nosprauslājās. Uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa. Tūdaļ no kajītes iznāca Jansens, spirgts, nomazgājies, izgludinātām drēbēm. Novēlēja labu ritu. Rollings nospraustajās — mazliet laipnāk nekā sardzes matrozim.
Pēc tam viņš ilgi klusēja, viļāja pirkstos žaketes pogu. Tas bija nelāgs ieradums, no kura Zoļa kādreiz bija pūlējusies viņu atradinat. Bet tagad viņam bija vienalga. Turklāt nakamaja sezonā Parize droši vien nāks modē pogu vīļāšana. Drēbnieki šim nolūkam izgudros pat īpašas pogas.
Rollings strupi noprasīja:
— Vai slīkoņi uzpeld?
— Ja nepiesien smagumu, — mierīgi atbildēja Jansens.
— Es jautāju: ja cilvēks noslīkst jūrā, tad viņš ir noslīcis?
— Liktenīga var būt neuzmanīga kustība, pār klāju pārvēlies vilnis vai arī kāda cita nejaušība — tas viss pieder pie slīkoņu kategorijas. Varas iestādes parasti nebāž degunu.
Rollings paraustīja plecu.
— Tas ir viss, ko es gribēju zināt par slīkoņiem. Es aizeju uz savu kajīti. Ja piebrauks laiva, atkartoju. nestāstiet, ka esmu uz borta. Pieņemiet atbraucēju un paziņojiet man.