Pēc tam «Arizona» sāka kreisēt tuksnesīgajā Karaību jūrā. Garins braukāja pa Ameriku, pa rūpnīcām, nofraktēja tvaikoņus, iepirka mašīnas, aparātus, darba rīkus, tēraudu, cementu, stiklu. Sanfrancisko norisa iekraušana. Garina pilnvarotais noslēdza kontraktus ar inženieriem, tehniķiem, strādniekiem. Otrs pilnvarotais izbrauca uz Eiropu un vervēja starp krievu baltās armijas atliekām piecsimt cilvēkus policijas dienestam.
Tā pagāja apmēram mēnesis. Rollings katru dienu runāja pa radio ar Ņujorku, Parīzi, Berlīni. Viņa pavēles bija skarbas un nepielūdzamas. Pēc anilīna rūpnīcu bojā ejas Eiropas ķīmiskā rūpniecība mitējās pretoties. «Aniline Rolling» rēgojās uz visiem fabrikātiem. Tas bija spiedogs — dzeltens aplis ar trim melnām svītriņām un uzrakstu: augšā — «Pasaule», apakšā — «Aniline Rolling companv». Radās iespaids, ka itin visiem eiropiešiem jābūt apzīmogotiem ar šo dzelteno aplīti. Tā «Aniline Rolling» gāja uzbrukumā pāri Anilīna kompānijas rūpnīcu kūpošajiem gruvešiem.
Baisma koloniāla smaciņa vējoja pa visu Eiropu. Dzisa cerības. Neatgriezās jautrība un prieks. Trūdēja neskaitāmas gara bagātības putekļainās bibliotēkās. Dzeltena saule ar trim melnām svītriņām apmirdzēja ar nedzivu gaismu pilsētu kolosus, dūmeņus un dūmus, reklāmas, reklāmas, reklāmas, kas izsūca cilvēkiem asinis, un piespļaudītās, akmeņainās ielās un šķērsielās starp vitrīnām, reklāmām, dzelteniem apļiem un aplīšiem — cilvēku sejas, savaikstītas bada, garlaicības un izmisuma grimasē.
Valūtas zaudēja vērtību. Nodokļi palielinājās. Parādi auga augumā. Un svētai likumībai, kas pavēl cienīt pienākumu un tiesības, ietriecās pierē dzeltenais spiedogs. Maksā.
Nauda plūda tērcēm, strautiem, upēm uz «Aniline Rolling» kasēm. «Aniline Rolling» direktori iejaucās valstu iekšējās lietās, starptautiskajā politikā. Viņi izveidoja ko lidzigu slepenu valdoņu ordenim.
Garins krustām šķērsām joņoja pa Savienotajām Valstīm ar diviem sekretāriem, inženieriem, mašīnrakstītājām un veselu Baru kurjeru. Viņš strādāja divdesmit stundas diennaktī. Nekad neinteresējās par cenām un nekaulējās.
Maks Linnejs ar bažām un izbrīnu sekoja Garina darbībai. Viņš nesaprata, kālab tas viss tiek pirkts un iekrauts kuģos un kālab tik bezprātīgi uz visām pusēm tiek šķiesti Rollinga miljoni. Garina sekretārs, viena mašīnrakstītāja un divi kurjeri bija Maka Linneja aģenti. Viņi katru dienu sūtīja tam uz Ņujorku sīku pārskatu. Tomēr bija grūti tikt gudram šai pirkumu, pasūtījumu un kontraktu virpulī.
Septembra sākumā «Arizona» atkal parādījās Panamas kanālā, uzņēma uz borta Garinu un, izbraukusi Klusajā okeānā, nozuda dienvidrietumu virzienā.
Tai pašā virzienā divas nedēļas vēlāk devās desmit piekrauti kuģi ar aizzīmogotam pavēlēm.
80
Okeāns bija nemierīgs. «Arizonu» dzina buras. Bija uzvilktas grotzēģeles un klīveri — visas buras, izņemot marsburu. Jahtas šaurais korpuss — čaumala ar vēja piepūstām burām, ar skanošām, dziedošām vantīm — brīžam līdz mastu galiem ienira starp viļņiem, brīžam uzšāvās viļņa galotnē, nokratidama putas.
Pajums bija novākts. Lūkas cieši aizvērtas. Laivas paceltas uz klāja un nostiprinātas. Visgarām abiem bortiem novietoti smilšu maisi, piesieti ar stiepli. ^Jz bakborda un grīduma uzstādīti divi režģoti torņi ar katliem līdzīgām apaļām kamerām uz augšējām platformām. Sie torņi, pārklāti ar brezentiem, piešķīra «Arizonai» dīvainu karakuģa profīlu.
Uz kapteiņa tiltiņa, kuru sasniedza vienīgi viļņu šļakatas, stāvēja Garins un Šeļga. Abiem — ādas mēteļi un platmales. Šeļgas roka bija atbrīvota no ģipša, bet pagaidām ar to varēja vienīgi paņemt sērkociņu kārbiņu vai dakšiņu pie galda.
— Rau, okeāns, — ierunājās Garins, — un niecīgs kuģelis, cilvēka ģēnija un gribas kristaliņš … Traucamies, biedri Šeļga, lai vai kas … Cīnāmies . .. Kādi viļņi… Skatieties — kalni.
Milzīgs vilnis gāzās no labā borta. Tā mutuļojošā galotne auga augumā un putojās. Zem tās aizvien stāvāk izliecās stiklaini zaļa, iedobta virsma ar putu grīstēm. Vijņa galotne sarotījās. «Arizona» nosvērās uz kreisā borta. Starp burām dziedāja mežonīgs vējš, iznesdams kuģi no bezdibeņa. Un tas, galīgi sasvēries, rādīdams sarkano zemūdens daļu līdz ķīlim, iešķībi pa iedobto virsmu izšāvās vi]ņa galotnģ un pagaisa mutuļojošās putās. Nozuda klājs un laivas, līdz kupolam ienira režģotais tornis uz bakborda. Ūdens vārījās visapkārt kapteiņa tiltiņam.
— Vareni! — iesaucās Garins.
«Arizona» izlīdzinājās, ūdens aizplūda no klāja, klīveri noplīkšķēja, un jahta aiztraucās pa viļņa nokāri.
— Tāpat ari cilvēks, biedri Šeļga, tāpat ari cilvēks cilvēces okeānā . .. Esmu kaislīgi iemīlējis šo kuģeli… Vai mēs neesam līdzīgi? … Abiem krūtis pilnas vēja … Ko?
Šeļga paraustīja plecu, neatbildēja. Nav ko strīdēties ar cilvēku, kas iemīlējies pats sevi lidz dievināšanai … Lai nododas paštīksmei — pārcilvēks, nekas vairāk. Ne velti viņš un Rollings uz šās zemes atraduši viens otiu: nāvīgi ienaidnieki, bet viens bez otra pat elpot nevar. Ķīmijas karalis no savām miesām izrada šo noziedzīgām idejām sakairināto cilvēku, tas savukārt apaugļo ar traku fantāziju Rollinga tuksnesi. Abiem ar mietu rīklē!
Tiešafn, grūti bija saprast, kāpēc Rollingu vēl nav aprijušas haizivis. Savu darbu viņš padarījis — lai arī ne miljardu, bet savus trīssimt miljonus dolāru Garins ir saņēmis. Tagad gali būtu jānoslēpj ūdenī. Bet nē, šos cilvēkus saistīja vēl kas spēcīgāks.
Tāpat Šeļga nesaprata, kāpēc arī viņš nav izmests pār bortu Klusajā okeānā. Toreiz Neapolē viņš bija Garinam vajadzigs kā trešā persona un liecinieks. Ja Garins Neapolē uzkāptu uz «Arizonas» viens pats, tad varētu sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Novākt pie malas uzreiz divus Rollingam būtu krietni grūtāk. Tas viss ir skaidrs. Garins vinnējis partiju.
Kāpēc gan viņam vēl vajadzīgs Šeļga? Kad jahta kursēja Karaību jūrā, bija uzraudzība. Turpretī šeit, uz okeāna, Šeļgu neviens neuzmanīja un viņš darīja, ko pats vēlējās. Noskatījās. Ieklausījās. Un viņam sāka likties, ka arī šai nelāgajā stāvokli var gūt kādu labumu.
Brauciens pa okeānu bija līdzīgs izpriecai. Brokastis, pusdienas un vakariņas tika pasniegtas karaliski. Pie galda sēdās Garins, Lamola kundze, Rollings, kapteinis Jansens, kapteiņa palīgs, Šeļga, inženieris Cermaks — čehs (Garina palīgs), sīks, izspūris cilvēks ar bālganām, pētošām acīm un plānu bārdiņu, un otrs palīgs — ķīmiķis, vācietis Sefers, kaulains, kautrs jauns cilvēks, kas vēl necik sen Sanfrancisko bija kāvies ar badu.
Šai dīvainajā nāvīgu ienaidnieku kompānijā starp slepkavām, laupītājiem, avantūristiem un bada izvārdzinātiem zinātniekiem, — frakās, ar ziediem pogcaurumā — Šeļga, tāpat kā visi — frakā, ar ziediem, mierīgi klusēja, ēda un dzēra ar baudu.
Galda biedrs pa labi kādreiz bija ietriecis viņa ķermeni četras lodes, galda biedrs pa kreisi — trīstūkstoš cilvēku slepkava, pretim sēdēja visbīstamākā no sievietem, kādas vien pasaulē bijušas.
Pēc vakariņām Šufers sēdās pie pianīno, Lamola kundze dejoja ar Jansenu. Rollings parasti palika pie galda un raudzījās uz dejotājiem. Pārējie pārgāja uz smēķējamo salonu. Šeļga gāja smēķēt pipi uz klaja. Viņu neviens neaizturēja, neviens neievēroja. Dienas ritēja vienmuļi. Skarbajam okeānam nebija gala. Viļņi vēlās tāpat kā pirms miljoniem gadu.