Šodien Garins pretēji ieradumam izgāja nopakaļ Šeļgam uz tiltiņa un uzsāka ar viņu draudzigu sarunu, it kā nekas nebūtu noticis kopš tās dienas, kad viņi Leņingradā bija sēdējuši uz soliņa Arodbiedrību bulvāri. Šeļga kļuva uzmanīgs. Garins apjūsmoja jahtu, pats sevi, okeānu, bet acīm redzot viņam bija kas aiz ādas.
Ar smaidu pateica, nopurinādams no bārdiņas šļakatas:
— Man ir kāds priekšlikums, Šeļga.
— Tas būtu?
— Atceraties, mēs norunājām spēlēt partiju godīgi?
— Jā.
— Starp citu … Ai-ai… Vai jūsu aģents mani pacienāja no krūmiem? Par mata tiesu tuvāk — un pauris būtu sašķīdis gabalos.
— Neko nezinu …
Garins pastāstīja par šāvienu Stufera vasarnīcā. Šeļga papurināja galvu.
— Man tur nav nekādu nopelnu. Bet žēl, ka nošāva garām …
— Tātad — liktenis?
— Jā, liktenis.
— Šeļga, piedāvāju jums izvēlēties, — Garina acis, nepielūdzamas un dzeļošas, atradās pavisam tuvu, seja uzreiz kļuva ļauna: — Vai nu jūs beigsiet tēlot principiālu cilvēku … Vai arī es jūs izmetīšu pār bortu. Sapratāt?
— Sapratu.
— Jūs man esat vajadzīgs. Jūs man esat vajadzīgs lieliem mērķiem … Mēs varam saprasties … Vienīgais cilvēks, kam es ticu, tas esat jūs.
Garins neizrunāja līdz galam — milzīga viļņa galotne, augstāka par iepriekšējām, nogruva pār jahtu. Mutuļojošas putas pārklāja kapteiņa tiltiņu. Šeļgu trieca pret margām, viņa izvalbītās acis, atvērtā mute, roka ar izplestiem pirkstiem parādījās un pazuda zem ūdens … Garins metās ūdens virpulī.
81
Šeļga pēcdienās ne reizi vien atcerējās šo gadījumu.
Riskēdams ar dzīvību, Garins saķēra viņu aiz mēteļa stūra un cīnījās ar viļņiem, kamēr tie nebija pārvēlušies pāri jahtai. Šeļga palika karājamies aiz tiltiņa margām. Viņa plaušas bija pilnas ūdens. Viņš smagi nokrita uz klāja. Matroži ar grūtībām viņu atdzīvināja un aiznesa uz kajīti.
Tur drīz vien ienāca Garins, pārģērbies un jautrs. Lika pasniegt divas glāzes groka un, aizsmēķējis pīpi, turpināja pārtraukto sarunu.
Šeļga pētīja viņa zobgalīgo seju, vingro augumu, kas bija atlaidies ādas krēslā. Dīvains, pretrunīgs cilvēks. Bandīts, nelietis, tumšs avantūrists… Bet vai nu tur bija vainojams groks, vai arī pārciestais nervu satricinājums, taču Šeļgām bija patīkami, kad Garins tā sēž viņam pretim, pārmetis kāju pār ceļgalu, un pīpē, un spriež par dažādām lietām, it kā viļņu gāzmas nemaz netriektos pret «Arizonas» sāniem, aiz iluminatoru stikliem neplūstu putojošas Ūdens šaltis un nepaceltos kā šūpolēs uz augšu un lejtr brīžam Šeļga gultā, brīžam Garins krēslā …
Garins bija stipri izmainījies pēc Ļeņingradas, kļuvis pašpajāvīgs, jautrs, vēlīgs un labsirdīgs, tāds, kādi mēdz būt vienigi loti gudri, pašpārliecināti egoisti.
— Kāpēc jūs palaidāt garām izdevīgu gadījumu? — Šeļga viņam noprasīja. — Vai jums tiešām tik traki vajadzīga mana dziviba? Nesaprotu.
Garins atmeta galvu un jautri iesmējās.
— Esat gan jūs, Šeļga, savādnieks… Kālab man jārīkojas loģiski? … Es neesmu matemātikas skolotājs … Cik gan tālu esam nogājuši… Vienkārša cilvēciskuma izpausme — un nesaprotami.
— Kad uzlaidāt gaisā anilīna rūpnīcas, tad, šķiet, nedomājāt par cilvēciskumu.
— Nē! — Garins iekliedzās. — Nē! Nedomāju . .. Jūs vēl aizvien nevarat izrāpties no morāles gruvešiem . .. Cilvēciskums! Nu gan aizrunājāties! Ak Šeļga, Šeļga … Kas tie par plauktiņiem: šai plauktiņā — labais, tai plauktiņā — sliktais … To vēl var saprast, degustators nomēģina, spļauj, košļā garoziņu — šis vīns, saka, ir labs, tas — slikts. Vadās viņš pēc garšas, pēc kārpiņām uz mēles. Tā ir realitāte. Bet kur ir jūsu morāles marku degustators? Ar kādām kārpiņām viņš tās nomēģina?
— Viss, kas veicina padomju varas nodibināšanos uz zemeslodes, ir labs, — attrauca Šeļga, — viss, kas to kavē, — slikts.
— Lieliski, jauki, zinu … Bet kāda jums tur daļa? Kas jūs saista ar Padomju Republiku? Ekonomiskie apstākļi? Blēņas … Es jums piedāvāju algu — piecdesmit tūkstošus dolāru … To es piedāvāju pavisam nopietni. Nāksiet?
— Nē, — Šeļga mierīgi atteica.
— Protams, nē… Tātad jūs saista nevis ekonomiskie apstākļi, bet ideja, godīgums, vārdu sakot, augstākas kategorijas matērija. Un jūs esat nelabojams morālists, ko es arī gribēju jums pierādīt. .. Vai gribat pasauli apgriezt otrādi… Attīriet no tūkstošgadīgiem sārņiem ekonomiskos likumus, uzspridziniet imperiālisma cietokšņus. Labi. Es ari gribu apgriezt pasauli otrādi, bet pec sava prāta. Un apgriezīšu vienigi ar sava ģēnija spēku.
— Oho!
— Par spīti visam, ielāgojiet, Šeļga. Klausieties, kas tad ir cilvēks galu galā? Niecigs mikroorganisms, kas neizsakāmās nāves bailēs ieķēries malainajā zemeslodītē un kopā ar to joņo ledainā tumsā? Vai arī tās ir smadzenes, dievišķīgs aparāts, kas izstrādā īpašu noslēpumainu matēriju — domu, matēriju, kuras viens mikrons ietver sevī visu izplatījumu … Nu? Redz kā …
Garins iesēdās dziļāk, pievilka kājas. Viņa allaž bālie vaigi sāka sārtoties.
— Es piedāvāju ko citu. Mans naidniek, klausieties… Es sakoncentrēšu savās rokās absolūti visu varu uz zemeslodes. Neviens dūmenis nesāks kūpēt bez manas pavēles, neviens kuģis neatstās ostu, neviens āmurs nedimdēs. Viss pakļauts — līdz pat tiesībām elpot — centram. Centrā — es. Man pieder viss. Es lieku izkalt savu profilu uz zelta ripiņām: ar bārdiņu, vainagā, bet otrajā pusē Lamola kundzes profilu. Pēc tam es atlasu «pirmo tūkstoti» — teiksim, kādus divus trīs miljonus pāru. Tie būs patricieši. Viņi nodosies augstākām baudām un jaunradei. Pēc tam mēs aprēķināsim, cik darba roku vajag kultūras pilnīgai apkalpošanai. Arī te izdarīsim atlasi. Sos pieklājības pēc nosauksim par darba rūķiem . ..
— Nu, protams …
— Irgoties, mans draugs, varēsiet pēc sarunas beigām … Viņi nedumposies, nē, dārgais biedri. Revolūciju iespējamība būs iznīcināta jau iedīglī. Katram darba rūķim pēc klasifikācijas un pirms darba grāmatiņas izsniegšanas tiks izdarīta maza operācija. Pilnīgi nemanāmi, zem nejaušas narkozes… Niecīgs dūriens galvaskausā. Nu, vienkārši noreiba galva — atģidās, un viņš jau ir vergs. Un, beidzot, atsevišķu grupu mēs izolēsim kaut kur dāsnā salā vienīgi vairošanās nolūkā. Visus pārējos nāksies novākt kā nederīgus. Tāda ir nākamās cilvēces struktūra pēc Pjotra Garina projekta. Sie darba rūķi strādā un kalpo bez kurnēšanas par vēderu kā zirgi. Viņi vairs nav cilvēki, viņiem nav citu rūpju, izņemot badu. Viņi jutīsies laimīgi, gremodami barību. Bet izredzētie patricieši — tie jau būs pusdievi.
Lai gan es cilvēkus vispār nicinu, tomēr patīkamāk uzturēties labā sabiedrībā. Ticiet, draudziņ, tas būs visīstākais zelta laikmets, par kuru sapņojuši dzejnieki. Šausmas, kas tiks pieredzētas, attīrot zemeslodi no liekiem iedzīvotājiem, aizmirsīsies loti ātri.
— Fašisma utopija, diezgan interesanti, — noteica Šeļga. — Vai Rollingam par to stāstījāt?
— Nav utopija — tur jau tas joks. Esmu tikai loģisks … Rollingam es, protams, neko neesmu stāstījis, jo viņš ir vienkārši dzīvnieks … Lai gan Rollings un visas pasaules Rollingi akli dara to, ko es veidoju par pabeigtu un skaidru programu. Bet dara to barbariski, smagi un gausi. Rīt, ceru, mēs būsim jau uz salas… Redzēsiet, es nedzenu jokus …