— Ar ko tad sāksiet? Kalsiet naudu ar bārdiņu?
Vai tu redzējies, kā šī bārdiņa jums ķērusies
kaulā. Nē. Es sākšu ar aizsardzību. Nostiprināšu salu. Un vienlaicīgi trakā ātrumā lauzīšos caur olivīna joslu. Pār pasauli pirmoreiz savilksies draudīgi mākoņi, kad es nogāzīšu zelta paritētu.[28] es varēšu iegūt zeltu neierobežotā daudzumā. Pēc tam pāriešu uzbrukumā. Būs karš — drausmāks par četrpadsmitā gada karu. Mana uzvara ir droša. Pēc tam — pēc kara un manas uzvaras notiks pāri palikušo iedzīvotāju atlase, nederīgo elementu iznīcināšana, un mana izredzētā rase sāks dzīvot kā dievi, bet darba rūķi sāks strādāt nevis aiz bailēm, bet pēc sirdsapziņas, apmierināti kā pirmie cilvēki paradīzē. Veikli? Ko? Nepatīk?
Garins atkal sāka smieties. Šeļga aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās uz viņu. Arodbiedrību bulvārī sāktā spēle izvērtās par nopietnu partiju. Šeļga gulēja un domāja. Bija atlicis bīstams, bet vienīgi iespējamais gājiens, kas varēja novest pie uzvaras. Vismaz patlaban būtu gluži aplami noraidīt Garina priekšlikumu.
Šeļga pasniedzās pēc papirosa, Garins ar smīnu viņu novēroja.
— Vai izšķīrāties?
— Jā, izšķīros.
— Jauki. Es atklāju kārtis: jūs man esat vajadzigs kā krams uguns uzšķilšanai. Šeļga, man apkārt truli zvēri. Cilvēki bez fantāzijas. Mēs ar jums strīdēsimies, bet es panākšu, ka jūs strādāsiet kopā ar mani. Kaut vai pirmajā posmā, kad mēs sitīsim Rollingus … Starp citu, brīdinu, sargieties no Rollinga, viņš ir stūrgalvīgs: ja reiz nolēmis jūs nogalināt, tad nogalinās.
— Es jau sen brīnos, kāpēc jūs neesat viņu atdevis par ēsmu haizivīm.
— Man vajadzīgs ķīlnieks … Bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka «pirmā tūkstoša» sarakstā viņš neiekļūs… Nu, ģērbieties, ejam vakariņās.
82
Negaisa mākoņi nogrima ziemeļaustrumos. Zilais okeāns bija neparasti glāstains. Viļņu mīkstās galotnes stiklaini laistījās. Nopakaļ jahtai pa ūdenī ievilkto vagu dzinās delfīni, steidzās cits citam priekšā, meta kūleņus, eļļaini spīdīgi un jautri. Ķērkstoši klaigāja lielas kaijas, lidinādamās virs burām. Tālumā no okeāna kā zilgana mirāža cēlās klinšainas salas kontūras.
Augšā, no mucas, matrozis sauca: «Zeme!» Uz klāja stāvošie nodrebēja. Tā bija nezināmas nākotnes zeme. Tā atgādināja garenu mākonīti, kas gulēja pie horizonta. «Arizonu» uz salu dzina pilnas buras.
Matroži mazgāja klāju, slampādami basām kājām. Plūksnaina saule kvēloja debess un okeāna bezgalīgajos dziļumos. Garins, plūkādams bārdiņu, pūlējās ielūkoties aiz nākotnes plīvura, kas ietina salu. Ak, ja zinātu! …
83
Vasiļjevas salas tālajās perspektīvās liesmoja rudens saulriets. Asinssarkana un drūma gaisma apspīdēja liellaivas ar malku, velkoņus zvejnieku laivas, starp celiņu režģotajiem celtņiem sapinušos dūmus. Kā ugunsgrēks dega tukšo piļu logi.
No dūmakā tītiem rietumiem pa violeti melno Ņevu
pienāca tvaikonis. Tas iesvilpās, apsveikdams Ļeņingradu un sasniegto ceļamērķi. Tā iluminatoru ugunis meta atblāzmu uz Kalnrūpniecības institūta un Jūrskolas kolonām, uz gājēju sejām; tvaikonis sāka pietauvoties pie sarkanas, peldošas muitnicas ar baltām koloniņām. Kā parasti pirms apskates valdīja kņada.
Pirmās klases pasažieris, melnīgsnējs vīrietis ar platiem vaigu kauliem, pēc pases datiem, Francijas ģeogrāfu biedrības zinātniskais līdzstrādnieks, stāvēja pie borta. Viņš raudzījās uz vakara dūmakā tinušos pilsētu. Riets vēl kvēloja Izāka kupolā, Admiralitātes un Petropavlovskas katedrāles zelta smailēs. Šķita, ka šo smaili, kas dūrās debesis, Pēteris bija iecerējis kā draudīgu zobenu uz Krievijas jūras robežām.
Vīrietis ar platajiem vaigu kauliem izstiepa kaklu, vērdamies uz katedrāles smaili. Likās, viņš bija satraukts un aizgrābts kā ceļinieks, kas pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem ieraudzījis dzimtās mājas jumtu. Tad pār tumšo Ņevu no cietokšņa atplūda svinīgas skaņas: Petropavlovskas katedrāles tornī, kur pēdējā gaisma dzisa aiz smailā zobena, pār imperatoru kapiem kuranti spēlēja «Internacionāli».
Vīrietis iekrampējās margās, no rīkles viņam izlauzās kas lidzigs rēcienam, viņš pagriezās ar muguru pret cietoksni.
Muitnīcā viņš uzrādīja pasi ar Artūra Levī vārdu un visu apskates laiku stāvēja, drūmi nodūris galvu, lai cilvēki neievērotu viņa acu nikno dzalkstījumu.
Pēc tam, pārmetis rūtaino pledu pār plecu, ar nelielu čemodānu rokā viņš izkāpa Vasiļjevas salas krastmalā. Mirdzēja rudens zvaigznes. Viņš izslējās ar ilgi aizturētu nopūtu. Pārlaida skatienu snaudošajiem namiem, tvaikonim, uz kura dega divas mastu ugunis un klusi dūca dinamo motors, un aizsoļoja uz tilta pusi.
Kāds garš virs buraudekla blūzē lēni nāca pretim. Iedams garām, ieskatījās sejā, nočukstēja: «Dieviņ tētiņ!» — un pēkšņi pasauca nopakaļ:
— Volšins Aleksandrs Ivanovičs?
Vīrietis, kas muitnicā bija uzdevies par Artūru Levī, sadurstljās, tad neatskatīdamies vēl ātrāk aizsoļoja uz tilta pusi.
Ivans Gusevs dzīvoja pie Taraškina, bija viņam pa pusei dēls, pa pusei jaunākais brālis. Taraškins mācīja zēnam lasīt un rakstīt, pieņemties prātā un gudrībā.
Zēns izrādījās tik saprātīgs un neatlaidīgs, ka prieks. Vakaros, sadzēries tēju ar baltmaizi un tējas desu, Taraškins jau grasās vilkt laukā no kabatas papirosus, bet atceras kluba kolektīvam doto solījumu nesmēķēt, — nokrekšķinās, sabužina matus un uzsāk sarunu:
— Vai zini, kas ir kapitālisms?
— Nē, Vasilij Ivanovič, nezinu.
— Izskaidrošu tev visvienkāršākajā formā. Deviņi cilvēki strādā, desmitais viņiem visu atņem, viņi cieš badu, desmitais aiz treknuma plīst vai pušu. Tas ir kapitālisms. Vai saprati?
— Nē, Vasilij Ivanovič, nesapratu.
— Ko tu nesaprati?
— Kāpēc viņi tam desmitajam visu atdod? .
— Desmitais piespiež, desmitais ir ekspluatators …
— Kā piespiež? Viņi ir deviņi, desmitais viens…
— Desmitais ir apbruņots, viņi bez ieročiem . ..
— Ieročus vienmēr var atņemt, Vasilij Ivanovič. Tas nozīmē, ka viņi ir tūļas …
Taraškins ar sajūsmu, pavēris muti, raudzījās uz Ivanu.
— Pareizi, puis … Tu spried kā boļševiks … Mēs Padomju Krievijā tā arī izdarījām — ieročus atņēmām, ekspluatatorus padzinām, un pie mums visi desmit cilvēki strādā un visi paēduši. ..
— Visi aiz treknuma plīst vai pušu …
— Nē, puis, plīst aiz treknuma nevajag, mēs neesam cūkas, bet cilvēki. Mums treknums jāpārvērš garigajā enerģijā.
— Ko tas nozīmē?
— To, ka mums visīsākajā laikā jākļūst par pasaulē visgudrāko un visizglītotāko tautu … Saprotams? Tagad padod šurp aritmētiku …
— Tiešitā, aritmētiku, — attrauca Ivans, ņemdams burtnīcu un zīmuli.
-T Ķīmisko zimuli nedrīkst siekaiot — tas nav kulturāli … Saprotams?
Tā viņi nodarbojās katru vakaru, tālu pāri pusnaktij, kamēr abiem acis krita ciet.
85