Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pilsonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespiedās viņam cieši klāt. Svešais teica:
— Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gusevs?
— Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.
— Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.
Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:
— Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?
Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī izvilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija atņēmis Garins.
— Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?
Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aizlavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.
— Fotogrāfiju man nodeva Šeļga. Man uzticēts slepens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?
— Mandātu? — Taraškins noprasīja.
Artūrs Levī parādija padomju vēstniecībā Parīzē izsniegtu mandātu ar visiem parakstiem un zīmogiem Taraškins ilgi to lasīja Nopūtās, salocīja četrām kārtām.
— Velns viņu sazin, it kā viss būtu pareizi. Varbūt viņa vietā var aizbraukt kāds cits? Zēnam jāmācās …
Artūrs Levī zobgalīgi iesmējās:
— Nebaidieties. Zēnam pie manis neklāsies slikti…
Taraškins piekodināja Ivanam pa ce]am rakstīt. Taraškina satraukums mazliet aprima, kad viņš saņēma no Ceļabinskas atklātni.
«Dārgais biedri Taraškin, slava darbam — braucam mēs tīri pieklājīgi, pirmajā kiasē. Ēdiens labs, arī apiešanās. Maskavā Artūrs Artūrovičs nopirka man cepuri, jaunus vatētus svārkus un zābakus. Tikai viena nelaime — garlaicība māc nost: Artūrs Artūrovičs cauru dienu klusē. Starp citu, Samaras stacijā sastapu vienu bezpajumtnieku, bijušo draugu. Es viņam iedevu, piedodiet, Jūsu adresi, droši vien atbrauks, gaidiet.»
87
Aleksandrs Ivanovičs Volšins ieradās Padomju Savienībā ar pasi uz Artūra Levī vārda un Francijas ģeogrāfu biedrības izsniegtajiem dokumentiem. Visi dokumenti bija kārtībā (savā laikā Garinam tas prasīja daudz pūlu), safabricēts bija vienīgi mandāts un apliecība no pārstāvniecības. Bet šos papīrus Volšins uzrādija vienīgi Taraškinam. Oficiāli Artūrs Levī bija ieradies pētīt Kamčatkas gigantisko uguns kalnu jeb — pēc vietējā nosaukuma — sopku vulkānisko darbību.
Septembra vidū viņš kopā ar Ivanu iebrauca Vladivostokā. Kastes ar ekspedīcijas instrumentiem un mantām jau bija atvestas tur pa jūru no Sanfrancisko. Artūrs Levī steidzās. Dažās dienās nolīga cilvēkus, un divdesmit astotajā septembrī ekspedīcija padomju tvaikonī izbrauca no Vladivostokas uz Petropavlovsku. Brauciens bija grūts. Ziemelis dzina tumšus mākoņus, kas izsēja sniega pārslas svina pelēkajos Ohotskas jūras viļņos. Tvaikonis smagi brakšķēja, nirdams bargajā ūdens tuksnesī. Petropavlovsku sasniedza tikai vienpadsmitajā dienā. Izkrāva kastes, zirgus un jau nākamajā dienā uzsāka gājienu caur mežiem un kalniem, pa takām, strautu gultnēm, caur purviem un meža biezokņiem.
Ekspedīciju veda Ivans: zēnam bija laba atmiņa un suņa oža. Artūrs Levī steidzās: ceļā devās mazā gais
mo
miņā un gāja, kamēr satumsa, bez atpūtas. Zirgi pagalam sagura, cilvēki kurnēja; Artūrs Levī bija nepielūdzams — viņš nesaudzēja nevienu, bet labi maksāja.
Laiks kļuva aizvien draņķīgāks. Drūmi šalca ciedru galotnes, reizumis varēja dzirdēt ar smagu krakšķi nogāžamies simtgadīgu koku vai akmens lavīnas dārdoņu. Akmeņi nosita divus zirgus, divi citi ar visām nastām noslīka purva staignājā.
Ivans parasti gāja pa priekšu, rāpdamies sopkās, kāpdams kokos, lai saskatītu vienigi viņam zināmās pazīmes. Reiz viņš iesaucās, šūpodamies ciedra zarā:
— Tas ir viņš! Artūr Artūrovič, tas ir viņš! …
Uz kraujas klints, kas bija pārkārusies pār kalnu upīti, varēja redzēt senu, akmenī izcirstu, laika zoba saēstu karavīra tēlu konusveidīgā cepurē, ar bultu un loku rokās …
— No šejienes tagad uz austrumiem, tieši bultas virzienā lidz Šaitana akmenim, turpat būs arī nometne! — kliedza Ivans.
Šai vietā apmetās uz naktsguļu. Pārsaiņoja nastas. Sakūra lielu ugunskuru. Nogurušie cilvēki iemiga. Tumsā ciedru šalkoņu pārskanēja tāli, dobji grāvieni, sadrebēja zeme. Kad ugunskurs jau sāka izplēnēt, austrumos zem padebešiem iekvēlojās blāzma, it kā tur kāds milzis starp kalniem pūstu ogles ēzē un to drūmā atblāzma plaiksnītos zem padebešiem …
Vēl puskrēslā Artūrs Levī, neatņemdams roku no mauzera maksts, ar dunkām modināja cilvēkus. Viņš neļāva iekurt uguni, uzvārīt tēju. «Uz priekšu, uz priekšu! . . .» Novārguši cilvēki aizvilkās pa akmens bluķiem pieblīvēto, neizbrienamo mežu. Koki te bija neparasti augsti. Papardēs zirgi pazuda ar visu galvu. Ļaudīm kājas bija asinīs. Vēl divus zirgus nācās pamest ceļā. Artūrs Levi soļoja nopakaļ, turēdams roku uz mauzera. Likās, vēl daži soļi un, sit vai nost, neviens vairs neizkustēsies no vietas . ..
Vējš atnesa Ivana skaņo balsi:
— Šurp, šurp, biedri, lūk, Šaitana akmens…
Tas bija milzīgs blāķis, pēc formas līdzigs cilvēka galvai, ietīts tvaika mutuļos. Tā pakājē no zemes pulsēdama šļāca karsta ūdens strūkla. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki, kas bija atstājuši ceļa zīmes uz klintīm, peldejas šai avotā, lai atgūtu spēkus. Tas bija tas pats «dzīvais ūdens», kuru pasakās atnes krauklis, — ūdens, piesātināts ar radioaktīviem sāļiem.
88
Augu dienu pūta ziemelis, padebeši slīdēja zemu virs meža. Skumji šalkoja augstās priedes, liecās ciedru tumšās virsotnes, birdināja skujas lapegles. Mākoņi kaisīja krusas graudus, smidzināja lietu. Taiga bija kā izmirusi. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm šalca skujas pār purviem, pār klinšainām sopkām. Ar katru dienu kļuva aukstāks, briesmīgāk dvašoja ziemelis no apvilktām debesim.
Likās, nekas cits šai tuksnesī nav saklausāms kā tikai galotņu svinīgā šalkoņa un vēja aurošana. Putni aizlaidušies, zvēri aizgājuši, noslēpušies. Cilvēks, ja nu vienīgi nāvi meklēdams, varētu iemaldīties šais vietās.
Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skrandains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus gadus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz pleciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbalstīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:
— Fuit, Maška, Maška . .. Fuit…
No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva noslīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:
— Maška, Maška .. .
Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo cerību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, varbūt pat lidz pavasarim.
Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju realizēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Garinu, kas uzbūra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laboratorija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidrostacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akmeņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.