89
Garins nosūtīja Vecās un Jaunās Pasaules laikrakstiem radiogramas par to, ka viņš, Pjers Garri, Klusajā okeānā, starp trīsdesmit grādiem rietumu garuma un divdesmit četriem grādiem dienvidu platuma, ieņēmis piecdesmit piecus kvadrātkilometrus lielu salu ar visām tuvākajām saliņām un sēkļiem, ka šo salu viņš uzskata par savu īpašumu un gatavs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt savas suverēnās tiesības.
Efekts bija smieklīgi niecīgs. Saliņa Klusā okeāna dienvidu platumos bija neapdzīvota un, izņemot gleznaino dabu, ne ar ko citu nevarēja lepoties Izcēlās pat apjukums — kam īsti tā pieder: Amerikai, Holandei vai Spānijai? Taču ar amerikāņiem ilgi nestrīdējās, parūca un piekāpās.
Sala nebija vērta to akmeņogļu, kuras vajadzēja sadedzināt, lai līdz tai aizbrauktu, bet princips ir pirmajā vietā, un Sanfrancisko ostu atstāja vieglais kreiseris, lai arestētu šo Pjeru Garri un salā uz mūžīgiem laikiem uzstādītu dzelzs mastu ar gumizētu Savienoto Valstu zvaigžņoto karogu.
Kreiseris aizbrauca. Par smieklīgo notikumu ar Garinu tika sacerēts fokstrots «Nabaga Garri», kur bija stāstīts par to, kā mazais nabaga Pjers Garri iemīlējis kreolieti, tik ļoti iemīlējis, ka nolēmis padarīt viņu par karalieni. Garri aizvedis savu mīļoto uz mazu saliņu, un tur viņi dejojuši fokstrotu, karalis ar karalieni divatā. Un karaliene teikusi: «Nabaga Garri, es gribu ēst, esmu izsalkusi.» Bet Garri tikai nopūties un turpinājis dejot — ak vai, izņemot gliemežnīcas un puķes, viņam nekā cita nav bijis. Tad ieradies kuģis. Skaistulis kapteinis pasniedzis karalienei roku un aizvedis viņu uz lepnām brokastīm Karaliene smējusies un ēdusi. Bet nabaga Garri turpinājis dejot viens pats, nekas cits viņam nav atlicis … Un tā tālāk . .. Vārdu sakot, tas viss bija tikai joku dzīšana.
Pēc desmit dienām no kreisera pienāca radiograma:
«Stāvam tiešā salas tuvumā Krastā neizkāpām, jo saņēmu brīdinājumu, ka sala ir nocietināta. Nosūtīju ultimātu Pjeram Garri, kas sevi dēvē par salas īpašnieku. Atbildes termiņš rīt, pulksten septiņos. Pēc tam izcelsim desantu.»
Tas jau bija uzjautrinoši — nabaga Garri draud ar dūrīti sešcollu lielgabaliem . .. Taču ne rītā, ne tuvākajās dienas nekādas vēstis no kreisera vairs nepienāca.
Uz pēdējo izsaukumu kreiseris neatbildēja. Oho! Kara ministrijā dažs labs sarauca uzacis.
Pēc tam laikrakstā parādījās sensacionāla intervija ar Maku Linneju. Viņš apgalvoja, ka Pjers Garri esot tas pats daudzinātais krievu avantūrists inženieris Garins, ar kura vārdu saistās vesela virkne noziegumu, tai skaitā mīklainā slepkavība Vildaurā, Parīzes tuvumā. Salas sagrābšana Maku Linneju jo vairāk pārsteigusi tāpēc, ka uz jahtas, kas nogādāja Garinu uz salas, atradies pats Rollings, tresta «Aniline Rolling» vadītājs un rīkotājs. Par viņa līdzekļiem Amerikā un Eiropā izdarīti milzīgi iepirkumi un nofraktēti kuģi materiālu pārvešanai uz salu. Kamēr viss noticis likumīgi, Maks Linnejs klusējis, bet tagad viņš atgādina, ka ķīmijas karaļa Rollinga raksturīgākā īpašība ir ārkārtīga cieņa pret likumiem. Tāpēc neesot šaubu, ka nekaunīgā salas sagrābšana notikusi pret Rollinga gribu un pierāda vienīgi to, ka Rollings salā tiekot turēts gūstā un ka miljardieri izmantojot nedzirdētas šantāžas nolūkā.
Joku dzīšana nu bija galā. Tika midīts kājām lielākais svētums. Policijas aģenti savāca ziņas par Garina iepirkumiem augustā. Iznāca galvu reibinoši skaitļi. Tai pašā laikā Kara ministrija veltīgi meklēja kreiseri — tas bija pazudis. Turklāt avīzēs parādījās anilīna rūpnīcu bojā ejas apraksts, kura autors bija katastrofas liecinieks — krievu zinātnieks Hlinovs.
Sākās skandāls. Tiešām, valdības degungalā kāds avantūrists izdarījis kolosālus karamateriālu iepirkumus, sagrābis salu, laupījis brīvību lielākajam Amerikas pilsonim un turklāt vēl bija netikumīgs nelietis, masu slepkava, neķītrs izdzimtenis.
Telegrāfs atnesa vēl vienu pārsteidzošu vēsti: noslēpumains jaunākā tipa dirižablis lidojis pāri Havaju salām, nolaidies Hilo ostā, uzņēmis benzīnu un ūdeni, redzēts virs Kuriļu salām, tuvojoties zemei virs Sahalīnas, Aleksandrovskas ostā uzņēmis benzīnu un ūdeni, pēc tam nozudis ziemeļrietumu virzienā. Uz gaisa kuģa metala borta ievēroti burti «P» un «G».
Tad visiem kļuva skaidrs: Garins ir Maskavas aģents. Te tev nu bija «nabaga Garri». Parlaments balsoja par visradikālākajiem pasākumiem. Flote astoņu līnijkuģu sastāvā izbrauca uz «Neliešu salu», kā tagad to dēvēja amerikāņu avīzes.
Tai dienā visas pasaules radiostacijas uztvēra īsviļņu radiogramu, pagalam izaicinošu un nekaunīgu:
«Hallo! Hallo! Runā raidstacija no Zelta salas, ko nezināšanas dēļ sauc par Neliešu salu. Hallo! Pjers Garrī no visas sirds iesaka visu valstu valdībām nebāzt degunu viņa iekšējās lietās. Pjers Garrī aizstāvēsies, un jebkuru karakuģi vai floti, kas ienāks Zelta salas ūdeņos, piemeklēs tas pats liktenis, kādu piedzīvoja amerikāņu vieglais kreiseris, kas nogāja dibenā ātrāk nekā piecpadsmit sekundēs. Pjers Garrī no visas sirds iesaka visas zemeslodes iedzīvotājiem neiejaukties politikā un un bezrūpīgi dejot viņam veltīto fokstrotu.»
90
Aizsprosts gravā pie ziemas mītnes tika atjaunots. Elektrostacija sāka strādāt. Artūrs Levī katru dienu saņēma nepacietīgu jautājumu no Zelta salas: vai piestātnes masts ir gatavs?
Elektromagnētiskie viļņi, vienaldzīgi pret tiem, kas tos izrāvuši no kosmiskā miera, traucās ēterā, lai nonāktu radiouztvērējos un tur mikrofonā ierēktos Garina satracinātajā balsī: «Ja pēc nedēļas piestātne nebūs gatava, es aizsūtīšu dirižabli un pavēlēšu jūs nošaut, vai dzirdat, Volšin?» Norēkuši to, elektromagnētiskie viļņi pa iezemojuma vadiem atgriezās sākotnējā mierā.
Ziemas mītnē pie vulkāna pakājes norisa steidzīgs darbs: attīrija no brikšņiem lielu laukumu, gāza zemē mastu priedes, būvēja divdesmit piecus metrus augstu piramīdveidīgu torni uz trim dziļi zemē ieraktiem stabiem.
Strādāja visi, kamēr krita no kājām nost, bet visvairāk rosījās un uztraucās Mancevs. Pa šo laiku viņš bija atēdies, mazliet atkopies, taču viņa smadzenes acfm redzot bija skāris ārprāts. Daždien viņš, liekas, aizmirsis par visu, vienaldzīgs, iespiedis rokās ķeraino galvu, sēdēja uz lāvas. Vai, paņēmis pie saites āzi Mašku, teica Ivanam:
— Gribi, es parādīšu tev to, ko neviens cilvēks vēl nekad nav redzējis?
Turēdams āzi Mašku pie saites (āzis palīdzēja viņam rāpties klintīs), Mancevs un aiz viņa Ivans sāka kāpt uz vulkāna krāteri.
Mastu mežs izbeidzās, augstāk, starp akmens blāķiem, auga kropli krūmi, vēl augstāk — vienīgi melni akmeņi, pārklāti ar ķērpjiem un vietumis ar sniegu.
Krātera malas slējās augšup stāvas un robotas, it kā pussagruvušās gigantiska cirka sienas. Bet Mancevs zinaia te katru spraugu un krekšķinādams, bieži apsēzdamies līčločiem kāpa aizvien augstāk un augstāk. Tomēr tikai vienreiz, klusā, saulainā dienā, viņiem izdevās uzrāpties uz pašas krātera malas. Tās, fantastiski izrobotas, ietvēra rūsganu sastingušas lavas ezeru. Zemu noslīgusī saule no robotās sienas mota asas ēnas uz metāliski spīdošajiem lavas plāceņiem. Tuvāk rietumu pusei virs lavas pacēlās konuss, tā virsotne kūpināja bālganus dūmus.
— Tur, — teica Mancevs, norādīdams ar līkiem pirkstiem uz kūpošu konusu, — tur — sprauga vai, ja vēlies, bezdibenis, kas iesniecas zemes dzīlēs, kur neviens cilvēks vēl nav ielūkojies… Es tur metu piroksilina spridzekļus, kad dibenā atskanēja sprādziens, ieslēdzu hronometru un aprēķināju dziļumu pēc skaņas ātruma. Es izpētīju izplūstošās gāzes, savācu tās stikla retortē, laidu tai cauri elektriskās spuldzes gaismu, caur gāzi izgājušos starus sadaliju spektroskopa prizmā .. . Vulkāniskās gāzes spektrā es atradu antimona, dzīvsudraba, zelta un vēl daudzu smago metālu līnijas… Vai tu maz saproti, Ivan?