— Saprotu, stāstiet vien tālāk …
— Domāju, ka tu tomēr saproti vairāk nekā āzis Maška . . . Kādu dienu, kad vulkāns darbojās īpaši brāzmaini, kad tas spļāva un krēpoja no milzu dziļumiem, man, riskējot ar dzīvību, izdevās savākt retortē mazliet gāzes . .. Kad es kāpu lejā, uz apmetni, vulkāns sāka mest padebešos pelnus un akmeņus mucas lielumā. Zeme drebēja, gluži kā uzmodināta nezvēra mugura. Nepievērsdams uzmanību šiem sīkumiem, es skrēju uz laboratoriju un paliku gāzi zem spektroskopa .. . Ivan un tu, Maška, klausieties …
Acis Mancevam spīdēja, bezzobainā mute šķobījās:
— Es atradu smagu metālu, kāda nav Mendeļejeva tabulā Pēc dažām stundām kolbā sākās tā sairšana — kolba sāka izstarot dzeltenu gaismu, pēc tam zilu un, beidzot, griezīgi sarkanu . .. Aiz piesardzības es atgāju sāņus — atskanēja sprādziens, kolba un puse no manas laboratorijas aizlidoja pie visiem velniem… Es apzīmēju šo noslēpumaino metālu ar burtu M, jo mans uzvārds sākas ar M un šā āža vārds arī sākas ar M. Atklājuma lauri pieder mums abiem — āzim un man … Vai tu kaut ko saproti?
— Stāstiet vien tālāk, Nikolaj Hristoforovič . ..
— Metals M atrodas visdziļākajos olivīna joslas slāņos. Tas sairst un atbrivo milzīgus siltuma krājumus… Es apgalvoju: zemes kodols sastāv no metala M. Bet, tā kā zemes kodola vidējais blīvums pavisam ir tikai astoņas vienības, kas aptuveni līdzinās dzelzs blīvumam, bet metāls M ir divreiz smagāks par to, tad pašā zemes centrā jābūt tukšumam.
Mancevs pacēla pirkstu un, paskatījies uz Ivanu un āzi, mežonīgi iesmējās.
— Iesim, palūkosimies …
Viņi trijatā nokāpa no klinšainās kores uz metāliskā ezera un, slidinādamies pa metala plāceņiem, tuvojās kūpošajam konusam. Caur plaisām lauzās laukā karsts gaiss. Vietumis zem kājām melnoja spraugas bez dibena.
— Maška jāatstāj apakšā, — teica Mancevs, uzsitis knipi āzim pa degunu, un kopā ar Ivanu sāka rāpties konusā, ķerdamies pie karstām akmens šķembām, kas bruka zemē.
— Gulies uz vēdera un skaties.
Viņi apgulās konusa malā, tai pusē, no kurienes vējš dzina prom dūmu mutuļus, un nolieca galvas. Konusa iekšpusē bija padziļinājums un tā vidū — ovāls caurums, apmēram septiņus metrus diametrā. No turienes atplūda smagi vaidi, attāla dārdoņa, it kā kaut kur, velns viņu zina kādā dziļumā, veltos akmeņi.
Ielūkojies Ivans samanīja sarkanīgu gaismu, tā nāca no neaptverama dziļuma. Gaisma, brīžiem satumsdama, brižiem atkal uzplaiksnīdama, iedegās aizvien spilgtāk, kļuva aveņsarkana, griezīga… Smagāk vaidēja zeme, draudīgāk dārdēja akmeņi.
— Sākas uzplūdi, jāiet prom, — ieminējās Mancevs. — Sī gaisma nāk no septiņtūkstoš metru dziļuma Tur sairst metāls M, tur vārās un iztvaiko zelts un dzīvsudrabs.
Viņš satvēra Ivanu aiz jostas, vilka lejā. Konuss drebēja, nobruka akmeņi, biezi dūmu mutuļi tagad lauzās laukā kā tvaiki no pārsprāguša katla, žilbinoši sarkana gaisma izstaroja no bezdibeņa, nokrāsodama zemos mākoņus …
Mancevs paķēra auklu no Maškas kakla siksnas.
— Skrienam, skrienam, bērni!… Tūlīt lidos akmeņi …
Atskanēja dobja dārdoņa, kas atbalsojās visā klinšainajā amfiteātri, — vulkāns izšāva akmens blāķi.. . Mancevs un Ivans skrēja, aizklājuši galvas ar rokām, pa priekšu lēkšoja āzis, vilkdams auklu …
91
Piestātnes masts bija gatavs. No Zelta salas ziņoja, ka dirižablis izlidojis, neraugoties uz barometra draudīgo prognozi.
Visas šis pēdējās dienas Artūrs vedināja Mancevu uz vaļsirdīgu sarunu par viņa izcilajiem atklājumiem. Apsēdies uz lāvas tālāk no strādniekiem, viņš izvilka blašķi ar spirtu un lēja Mancevam klāt pie tējas.
Strādnieki gulēja uz grīdas, uz skuju cisām. Lāgu lāgiem kāds no viņiem piecēlās un piemeta pavardā ciedru stublājus. Liesmas apspīdēja nokvēpušās sienas, nogurušās, bārdainās sejas. Vējš auroja virs jumta.
Artūrs Levī centās runāt klusi, glāstaini, nomierinoši. Bet Mancevs, šķiet, bija galīgi zaudējis prātu…
— Klausieties, Artūr Artūrovič, liekas, tā jūs sauca . .. Beidziet vērpt viltu. Mani dokumenti, manas formulas, mani dziļurbumu projekti, manas dienasgrāmatas ielodētas skārda kārbā un noslēptas drošā vietā . .. Es aizlidošu, tie paliks šeit, tos nedabūs neviens, pat Garins. Neatdošu, pat uzvilkts uz moku sola …
— Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič, jums ir darīšanas ar godīgiem cilvēkiem.
— Es nemaz neesmu tāds muļķis. Garinam vajadzīgas manas formulas … Bet man vajadzīga mana dzīvība. Es gribu katru dienu mazgāties smaržīgā vannā, smēķēt dārgu tabaku, dzert labu vīnu … Es ielikšu zo
bu§ un košļāšu trifeļus … Es arī alkstu slavas! Es esmu to pelnījis! … Lai nelabais jūs parauj ar visu Garinu …
— Nikolaj Hristoforovič, Zelta salā jūs dzīvosiet kā ķeizars . ..
— Nemelsiet niekus. Es pazīstu Garinu … Viņš mani neieredz, tāpēc ka Garins pats ir mana izdoma . .. Bez manis no viņa būtu iznācis vienkārši sīks blēdis .. . Jūs vedīsiet ar dirižabli manas dzīvās smadzenes, nevis burtnīcas ar manām formulām.
Ivans Gusevs, sasprindzinājis dzirdi, klausījās šo sarunu fragmentus. Naktī, kad bija pabeigts piestātnes masts, viņš aizrāpoja pa lāvu pie Manceva, kas gulēja ar vaļējām acīm, un čukstēja viņam pie pašas auss:
— Nikolaj Hristoforovič, spļauj viņiem virsū. Brauksim labāk uz Ļeņingradu … Mēs ar Taraškinu lutināsim jūs kā mazu bērnu … Zobus ieliksim.. . Dabūsim labu dzivojamo platību, — kāpēc jums jāpiņķējas ar buržujiem …
— Nē, Vaņka, es esmu pazudis cilvēks, mani moka pārāk neapvaldītas vēlēšanās, — atbildēja Mancevs, vērdamies griestos, kur no baļķu starpām nokarājās nokvēpušu sūnu kušķi. — Septiņus gadus zem šā nolādētā jumta plosījās mana fantāzija … Es negribu gaidīt vairs nevienu dienu …
Ivans Gusevs jau sen noskārta, kas tā par «franču ekspedīciju», viņš uzmanīgi klausījās, vēroja un izdarija savus secinājumus.
No Manceva viņš tagad neatkāpās ne soli un šai pēdējā naktī negulēja: kad acis sāka lipt ciet, viņš bāza degunā putna spalvu vai knieba sev, kur vairāk sāp.
Gaismai austot, Artūrs Levī sapicis uzvilka puskažoku, aptina ap kaklu šalli un aizgāja uz radiostaciju, tā atradās turpat blakus, zemnīcā. Ivans nenovērsa acu no Manceva. Tiklīdz Artūrs Levī bija izgājis, Mancevs aplaida skatienu visapkārt — vai visi aizmiguši — piesardzīgi nolīda no lāvas, aizlavījās uz mājokļa tumšo kaktu, pacēla galvu. Bet laikam viņa acis labi nerādīja, viņš atgriezās, iemeta pavardā darvēkšņus. Kad uguns iedegās, atkal devās uz kaktu.
Ivans atskārta, uz ko Mancevs skatās, — kaktā, tur, kur krustojās guļbūves baļķi, griestos starp pārseguma
sijām melnoja sprauga, sūnas bija izplēstas. Tas arī darīja Mancevu nemierīgu … Pastiepies uz pirkstgaliem, viņš norāva no zemajiem griestiem melno sūnu kušķus un krekšķinādams aizbāza ar tiem spraugu.
Ivans aizmeta spalviņu, ar kuru bija kutinājis degunu, pagriezās uz sāniem, pārvilka pār galvu segu un tūdaļ aizmiga …