Sniega vētra nerimās. Jau otru dienu milzīgais dirižablis karājās virs klajuma, pietauvots ar priekšgalu pie piestātnes masta. Masts liecās un čīkstēja. Cigārveidīgais ķermenis šūpojās, un, skatoties no apakšas, likās, ka gaisā pacēlusies metala liellaiva. Apkalpe tik tikko jaudāja attīrīt no sniega gaisa kuģa bortus.
Kapteinis, izliecies no gondolas, sauca Artūram Levī, kas stāvēja apakšā:
— Hallo! Artūr Artūrovič, kāda velna pēc! Vajag lidot prom . . . Cilvēkiem vairs nav spēka.
Levī atbildēja caur zobiem:
— Es vēlreiz runāju ar salu. Zēnu pavēlēts atvest, lai tas maksātu ko maksādāms.
— Masts neizturēs . ..
Levī tikai paraustīja plecus. Galvenais, protams, nebija zēns. Ivans šonakt bija pazudis. To neviens pat nepamanīja. Pietauvoja dirižabli, kas parādījās rītausmā un ilgi riņķoja sniega mākoņos virs klajuma. Izkrāva pārtiku (Artūra Levī ekspedīcijas strādnieki paziņoja, ka gadījumā, ja viņi nesaņems pietiekamu daudzumu pārtikas un naudas prēmijas, tad uzšķērdīs dirižablim vēderu ar piroksilīna spridzekli.) Uzzinājis, ka zēns ir pazudis, Artūrs Levī atmeta ar roku:
— Nav svarīgi.
Taču notikumi ņēma daudz nopietnāku virzienu.
Mancevs pirmais iekāpa gaisa kuģa gondolā. Pēc brīža, par kaut ko noraizējies, nokāpa zemē pa alumīnija kāpnītēm un aizkluburāja uz ziemas mītni. Tūdaļ no turienes atskanēja viņa izmisīgie bļāvieni. Mancevs kā plēsts izdrāzās no sniega mākoņiem, vicinādams rokas:
— Kur mana skārda kārba? Kas paņēmis manus papīrus? … Tu, tu nozagi, nelieti!
Viņš sagrāba Levī aiz apkakles, sapurināja ar tadu spēku, ka tam nolidoja cepure.
Šaubu nebija: nenovērtējamās formulas, to, pēc ka atlidojis šurp dirižablis, aiznesis nolādētais zeņķis. Mancevs plosījās kā ārprātīgs.
— Mani papīri! Manas formulas! Cilvēka smadzenes vairs nav spējīgas to atjaunot!…Ko es nodošu Garinam? Esmu visu aizmirsis! . ..
Levī nekavējoties lika dzīties paka] zēnam. Cilvēki kurnēja. Tomēr daži paklausīja. Mancevs aizveda viņus uz Šaitana akmens pusi. Levī palika pie gondolas, grauzdams nagus. Pagāja ilgs laiks. Divi gūstītāji atgriezās.
— Tur tā puteņo, ka ne soli paspert. ..
— Kur jūs likāt Mancevu? — iebrēcās Levī.
— Kas viņu zina … Noklīda …
— Sameklējiet Mancevu. Sameklējiet zēnu … Par katru desmit tūkstošus zeltā.
Mākoņi satumsa. Nāca virsū nakts. Vējš pieņēmās. Kapteinis atkal draudēja pārgriezt tauvas un aizlidot pie velna.
Beidzot no Šaitana akmens puses redzēja nākam garu vīru piesnigušā zvērādu kažokā. Viņš nesa uz rokām Ivanu Gusevu. Levī metās pie atnācēja, norāvis cimdu, iebāza roku zēnam zem kažociņa. Ivans likās aizmidzis, viņa sastingušās rokas cieši spieda pie krūtim nelielu skārda kārbu ar Manceva dārgajām formulām.
— Dzīvs, dzīvs, tikai mazliet sastindzis, — noteica garais virs, pašķirdams platā smaidā ar sniegu pieputināto bārdu. — Atdzīvosies. Vai nest augšā? — Un, nesagaidījis atbildi, aiznesa Ivanu uz gondolu.
— Nu, kas ir? — kapteinis sauca no augšas. — Lidojam?
Artūrs Levī nenoteikti pavērās uz viņu.
— Vai lidojumam viss sagatavots?
— Tieši tā, — kapteinis attrauca.
Levī vēlreiz pagriezās uz Šaitana akmens pusi, kur kā blīva siena no sadrūmušajiem mākoņiem gāzās, virpuļoja sniegs. Galu galā svarīgākais, lai dirižablī būtu formulas.
— Lidojam! — viņš uzsauca, uzlēkdams uz alumīnija kāpnītēm. — Zēni, laidiet vaļā galus …
Levī atvēra vēderainās durvis un iekāpa gondolā. Piestātnes mastā sāka griezt pušu kaņepāju trosi, kas turēja kuģi. Pakšķēdami ierūcās motori. Sāka griezties propelleri.
Šai brīdī, puteņa nests, no sniega virpuļiem izskrēja Mancevs. Vējš bija sacēlis stāvus viņa matus. Izstieptās rokas tvēra kuģa gaistošo apveidu …
— Pagaidiet! . . . Pagaidiet! … — Mancevs sauca ķērkstošā balsī. Kad gondolas alumīnija kāpnītes bija jau metru virs zemes, viņš ieķērās apakšējā pakāpienā. Vairāki strādnieki satvēra viņu aiz kažoka, lai atrautu nost. Mancevs atgrūda tos ar kājām. Kuģa metala grīda šūpojās. Pakšķēja motori. Nikni rēca propelleri. Kuģis cēlās augšup — mutuļojošos sniega mākoņos.
Mancevs iekrampējās kā ērce apakšējā pakāpienā. Viņu ātri cēla augšup … No lejas varēja redzēt, kā viņa izplestās kājas, plandošās kažoka stērbeles aiztrauca padebešos.
Cik tālu viņš aizlidoja, kādā augstumā atrāvās un nokrita — lejā stāvošie to vairs neredzēja.
92
Izliekusies pa alumīnija gondolas logu, Lamola kundze skatījās binoklī. Dirižablis tik tikko kustējās, apliekdams loku spožajās debesīs. Zem tā, tūkstoš metru dziļumā, neaptverami tālu pletās dzidrs, zilganzaļš okeāns. Tā centrā gulēja neregulāras formas sala. No augšas tās apveidi atgādināja Āfriku miniatūrā. Dienvidu, austrumu un ziemeļaustrumu pusē pie salas krastiem kā šļakatas melnoja putu iekļautas, akmeņainas saliņas un sēkļi. Rietumos okeāns bija klajš.
Te, dziļā līcī, netālu no piekrastes smilšu joslas stāvēja kravas kuģi. Zoja saskaitīja divdesmit četrus, tie atgādināja ūdenī gulošas vaboles.
Pa salu kā dzīpari stiepās ceļi, tie satecēja vienuviet salas klinšainajā ziemeļaustrumu daļā, kur laistījās stikla jumti. Tur beidza celt pili, kas ar trim terasēm noslīga pie maza, smilšaina līča viļņiem.
Salas dienvidu pusē varēja redzēt būves, kas no augšas bija līdzīgas rotaļkonstruktoram: fermas, stiegrojumi, režģoti celtņi, sliedes, ripojošas vagonetes. Griezās desmitiem vēja dzinēju. Kūpēja elektrostaciju un ūdenssūknētavu dūmeņi.
So būvju centrā melnoja šahtas apaļā mute. No tās uz krastmalu slīdēja plati dzelzs transportieri, kas aizgādāja prom izsmeltos iežus, un tālāk jūrā kā tārpi iesniedzās zemessmēlēju sarkanie pontoni. Tvaika mākonītis nemitīgi garoja virs šahtas mutes.
Dienu un nakti — sešās maiņās norisa darbi šahtā. Garins lauzās cauri zemes garozas granīta bruņām. Šā cilvēka pārgalvīgā drosme robežojās ar neprātu. Lamola kundze raudzījās uz mākonīti virs šahtas, binoklis trīcēja viņas zeltaini iedegušajā rokā.
Gar līča lēzeno krastu taisnās rindās stiepās noliktavu un dzīvojamo būvju jumti. Pa ceļiem kā skudras kustējās cilvēki. Ripoja automobiļi un motocikli. Salas centrā zilgmoja ezers, no tā dienvidu virzienā iztecēja līkumota upīte. Tās krastos atradās tīrumu un dārzu joslas. Visa austrumu nogāze zaļoja kā smaragda paklājs — tur aplokos ganījās ganāmpulki. Ziemeļaustrumos pils priekšā starp klintīm raiboja fantastiskas puķu lauku un koku stādījumu figūras.
Vēl pirms pusgada te bija tuksnesis — asa zāle, ar pelēku jūras sāli pārklāti akmeņi un nīkulīgi krūmi Kuģi izgāza salā tūkstošiem tonnu ķīmiskā mēslojuma, tika izraktas artēziskās akas, atvesti augi, veseli koki.
No gondolas augstumiem Zoja raudzījās uz okeānā iemestu zemes stūrīti, krāšņu un mirdzošu, sniegbaltu krasta bangu apskalotu, tīksminājās par salu kā sieviete, kas tur rokā dārglietu.
93
Pasaulē bija septiņi brīnumi. Tautu atmiņā līdz mūsu dienām saglabājušies tikai trīs: Efesas Diānas templis1 ,
'Efesas Diānas templis — seno romiešu rrēness un medību dievietes svētnīca Efesā. So templi, kas bija izdaudzināts arhitektonisko formu daiļuma dēļ, 856. gadā pirms m. e. nodedzināja grieķis Herostrats, lai padarītu sevi slavenu.