Par astoto brīnumu, kā diendienā daudzināja Lamola kundze, bija uzskatāma šahta Zelta salā. Pie vakariņu galda nupat grezni iekārtotā pils zālē ar milzīgiem okeāna vēsmām pavērtiem logiem Lamola kundze pacēla kausu:
— Par brīnumu, par ģēniju, par drosmi.
Visa izmeklētā salas sabiedrība piecēlās un sumināja Lamola kundzi un Garinu Visus bija aizrāvis darba drudzis un fantastiskās ieceres Lai tur, kontinentos, vaimanā par tiesibu mīdīšanu kājām. Nospļauties. Te dienu un nakti dobjā pazemes balsī dūc šahta, šķind elevatoru kausi, lauzdamies aizvien dziļāk un dziļāk uz neizsmeļamajiem zelta krājumiem. Sibīrijas taiga, Kalifornijas gravas, Klondaikas sniega tuksneši — blēņas, sīkrūpnieciba. Zelts atrodas zem kājām jebkurā vietā, tikai jāizurbjas caur granītiem un verdošu olivīnu.
Nelaimigā Manceva dienasgrāmatās Garins atrada šādu ierakstu:
«Mūsu laikā, kad beidzas ceturtais ledus laikmets un ārkārtīgi strauji sāka attīstīties viena no dzīvnieku sugām, būtnes bez apspalvojuma, spējīgas pārvietoties uz pakaļkājām un apgādātas ar dažādu skaņu izteikšanai piemērotu mutes dobuma iekārtojumu, — zemeslode izskatās šādi:
Tās virskārta sastāv no sacietējušiem granītiem un dioritiem, kas izveido piecus līdz divdesmit piecus kilometrus biezu slāni. Sī garoziņa no ārpuses pārklāta ar jūras nogulām, bojā gājušu augu (akmeņogles) un bojā gājušu dzīvnieku (nafta) slāņiem. Garoza balstās uz otrā zemeslodes apvalka — izkusušiem metāliem — uz olivīna joslas.
Šķidrā olivīna josla vietumis, piemēram, dažos Klusā okeāna rajonos, pienāk tuvu zemes virspusei, līdz piecu kilometru dziļumam.
Šā otrā šķidrā apvalka biezums patlaban sasniedz vairāk nekā simt kilometru un palielinās par kilometru katros simt — tūkstoš gados.
Šķidrajā olivīna joslā jāizšķir trīs slāņi: zemes garozai tuvākais — vulkānu izmestie izdedži, lava; vidējais slānis — olivīns, dzelzs, niķelis, tas ir, elementi, no kuriem sastāv meteorīti, kas rudens naktīs zvaigžņu veidā krīt uz zemi, un, beidzot, trešais, apakšējais slānis — zelts, platīns, cirkonijs, svins, dzīvsudrabs.
Šie trīs olivīna joslas slāņi tikpat kā uz spilvena atdusas uz hēlija gāzes, kas sabiezināta līdz šķidram stāvoklim un rodas kā atomu sairšanas produkts.
Un, beidzot, zem šķidrās gāzes apvalka atrodas zemes kodols. Tas ir ciets, metālisks, tā temperatūra ir apmēram divi simti septiņdesmit trīs grādi zem nulles, tas ir, līdzinās pasaules izplatījuma temperatūrai.
Zemes kodols sastāv no smagiem radioaktīviem metāliem. Mums pazistami divi no tiem, kas atrodas Mendeļejeva tabulas beigās, tie ir urāns un torijs. Bet šie elementi paši rodas, sairstot līdz šim dabā nepazīstamam ultrasmagam pamatmetalam.
Es atradu tā pēdas vulkāniskajās gāzēs. Tas ir metāls M. Šis metāls ir vienpadsmit reižu smagāks par platīnu. Tam piemīt ārkārtīgi spēcīga radioaktivitāte. Ja vienu kilogramu šā metala izceltu virszemē, viss dzīvais vairāku kilometru attālumā būtu pagalam, visi priekšmeti, kas pārklāti ar tā emanāciju[31] , izstarotu gaismu.
Tā kā zemes kodola īpatsvaru veido pavisam astoņas vienības (dzelzs īpatsvars), kas vienmēr novedis pie aplamas domas, it kā kodols būtu no dzelzs, un tā kā nevar apgalvot, ka metāls M atrodas zemes kodolā, zem mil-jons atmosfēru spiediena, porainā stāvoklī, tad jānonāk pie vienigā secinājuma:
Zemes kodols ir tukša lode vai bumba no metala M, tā pildīta ar hēliju, kas milzīgā spiediena dēļ atrodas kristāliskā stāvoklī.
Šķērsgriezumā zemeslode izskatās šādi:
A zemes garoza, jūras nogulas
B olivīna josla
D-kodols no metala M
C-kristāliskais hēlijs
metals M, kas veido zemes kodolu, nemitīgi sairdams un pārvērzdamies citos vieglos metālos, atbrīvo kolosālu daudzumu siltuma. Zemes kodols sakarst. Pēc vairākiem miljardiem gadu sakarsīs visa zemeslode, uzsprāgs kā bumba, uzliesmos, pārvērtīsies gāzu lodē ar diametru līdz orbītai, kādu mēness apliec ap zemi, pamirdzēs kā maza zvaigzne un pēc tam sāks atdzist un atkal saruks lidz zemeslodes apmēriem. Tad atkal uz zemes radīsies dziviba, pēc miljardiem gadu parādīsies cilvēks, sāksies strauja cilvēces attistība, cīņa par augstāko pasaules sociālā iekārtojuma formu.
Tad zeme, sairstot atomiem, atkal nemitīgi sakarsīs, lai atkal uzliesmotu kā maza zvaigzne.
Tas ir zemes dzives riņķojums. Šādi riņķojumi notikuši neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes notiks nākotnē. Nāves nav. Ir mūžīga atjaunotne .. .»
To Garins izlasīja Manceva dienasgrāmatā.
94
Šahtas augšējās malas bija iekaltas tērauda bruņās. Masīvi cilindri no grūti kūstoša tērauda nolaidās aizvien dziļāk šahtā. Tie nonāca līdz vietai, kur temperatūra sasniedza trīssimt grādus. Tas notika negaidīti, lēcienveidīgi, piecu kilometru dziļumā.
Strādnieku maiņa un divi hiperboloīdi aizgāja bojā šahtas dibenā.
Garins bija neapmierināts. Cilindru nolaišana un kniedēšana aizkavēja darbus. Tagad, kad šahtas sienas bija nokaitētas, tās atdzesēja ar saspiestu gaisu, un sa
cietēdamas tās pašas izveidoja varenas bruņas. Sienas nostiprināja pa diagonālēm ar režģotām fermām.
Šahtas diametrs nebija liels — divdesmit metri. Tās iekšpusē sarežģītā sistēmā savijās gaisa pievadcaurules un izvadcaurules, stiegrojumi, vadu tīkli, dūralumīnija gredzeni, pa kuriem slīdēja elevatoru kausi; skriemeli, platformas elevatoru transmisijām un platformas, uz kurām stāvēja šķidrā gaisa mašīnas un hiperboloīdi.
Visu darbināja elektrība: cejamliftus, elevatorus, mašīnas. Šahtas sānos tika izdobtas alas mašīnu novietošanai un strādnieku atpūtai. Lai atslogotu galveno šahtu, Garins ierīkoja paralēli tai otru, sešus metrus diametrā, tā savienoja alas ar elektriskiem liftiem, kas šāvās ar pneimatiskā lādiņa ātrumu.
Svarīgākā darbu daļa — urbšana norisa, saskaņoti darbojoties hiperboloidu stariem, šķidrā gaisa iekārtai un elevatoru smeļamkausiem. Divpadsmit īpašas konstrukcijas hiperboloidi, kas saņēma enerģiju no volta lokiem ar šamota oglēm, urba un kausēja iežus, šķidra gaisa strūklas tos momentāli atdzesēja, un tie, sadrupdami sīkās daļiņās, nonāca elevatoru kausos. Degšanas produktus un tvaikus aizrāva ventilatori.
95
Pils Zelta salas ziemeļaustrumu daļā bija uzcelta pēc Lamola kundzes fantastiskajiem plāniem.
Tā bija milziga celtne no stikla, tērauda, tumšsarkana akmens un marmora. Tajā atradās piecsimt zāles un istabas. Galvenā fasāde ar divām platām marmora kāpnēm izauga no jūras. Viļņi sašķida pret pakāpieniem un cokoliem kāpņu malās, kur parasto statuju vai vāžu vietā stāvēja četri režģoti bronzas tornīši, kas turēja apzeltītas lodes; tajās atradās pielādēti hiperboloīdi, draudīgi apsargādami pieeju no okeāna.
Kāpnes pacēlās lidz atklātai terasei, no tās divas dziļas, kvadrātveidīgām kolonām nostiprinātas ieejas veda ēkas iekšienē. Visa akmens fasāde, mazliet slīpa kā senēģiptiešu būvēs, skopi rotāta, ar augstiem, šauriem logiem un plakanu jumtu, šķita skarba un drūma. Toties fasādes, kas izgāja uz iekšējo pagalmu, kur auga kāpelējošas rozes, verbenas, orhidejas, ziedoši ceriņi, mandeļkoki un lilijas, bija uzceltas grezni, pat draiskulīgi.
Divi bronzas vārti veda salas iekšienē. Tā bija pils — cietoksnis. Blakus tai uz klints simt piecdesmit metru augstumā pacēlās režģots tornis, kuru pazemes eja savienoja ar Garina guļamistabu. Torņa augšējā platformā bija novietoti spēcigi hiperboloidi. Bruņu lifts uzšāvās līdz tiem no zemes dažās sekundēs. Visiem, pat Lamola kundzei, bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu, tuvoties torņa pamatam. Tas bija pirmais Zelta salas likums.