Pils kreisajā spārnā atradās Lamola kundzes istabas,labajā — Garina un Rollinga. Vairāk te neviens nedzīvoja. Pils bija domāta tām dienām, kad mirstīgajam vislielākā laime būs saņemt ielūgumu uz Zelta salu un ieraudzit pasaules valdnieces žilbinošo vaigu.
Lamola kundze gatavojās šai lomai. Darba viņai bija līdz kaklam. Tika izstrādātas etiķetes rīta stundai, lielajām un mazajām pieņemšanām, pusdienām, vakariņam, maskarādēm un izpriecām. Plaši izvērsās viņas aktrises tempera-ments. Zojai patika daudzināt, ka viņa dzimusi pasaules skatuvei. Par etiķetes glabātāju bija izraudzīts slavenais baletu inscenētājs — krievu emigrants. Ar viņu Eiropā noslēdza kontraktu, viņš tika apbalvots ar briljantiem rotātu «Dievišķīgās Zojas» zelta ordeni baltā lentā un iecelts par gultzini (Chevalier de 1it).
Bez šiem iekšējiem — galma likumiem Lamola kundze kopā ar Garinu radīja «Zelta laikmeta baušļus» — nākamās cilvēces likumus. Tie bija tikai vispārēji projekti un pamatidejas, kas vēlāk būs jāapstrādā juristiem. Garins bija briesmīgi aizņemts, Zojai vajadzēja kaut kā izkombinēt laiku Dienu un nakti viņas kabinetā dežurēja divas stenografistes.
Garins nāca tieši no šahtas, nomocījies, netīrs, piesūcies ar zemes un mašīneļļas smaku Viņš steidzīgi ēda, nokrita ar zābakiem uz atlasa divāna un ietinās pīpes dūmos (viņš atradās ārpus etiķetes, viņa paradumi — svēti un neatdarināmi) Zoja soļoja pa paklāju, viļādama kalsnajos pirkstos milzīgas kaklarotas pērles, un vedināja Garinu uz sarunu.
Stenografistes pierakstīja domas. Pa nakti tās tika pārrakstītas uz mašīnas un no rīta pasniegtas Lamola kundzei gultā.
Ekspertīzei dažos jautājumos pieaicināja Rollingu. Viņš dzivoja lepnos, līdz galam nepabeigtos apartamentos. Iznāca no tiem tikai pie galda. Viņa griba un lepnums bija salauzti. Šai pusgadā viņš bija stipri sašļucis. No Garina viņš baidījās. Vairījās palikt ar Zoju divatā. Neviens nezināja (un arī neinteresējās), ko viņš dara augām dienam. Grāmatas viņš savu mūžu nebija lasījis. Dienasgrāmatu, likās, nerakstīja. Dzirdēja runājam, ka viņš aizrāvies ar pipju kolekcionēšanu.
Kādu vakaru Zoja pa logu redzēja Rollingu sēžam uz marmora kāpņu priekšbeidzamā pakāpiena un žēli raugāmies uz okeānu, no kurienes pirms simt miljoniem gadu bija iznācis viņa sencis cilvēkveidīgas ķirzakas izskatā. Tas bija viss, kas bija palicis pāri no varenā ķimijas karaļa.
Ne zaudētie trīs simti miljoni dolāru, ne gūstniecība Zelta salā, pat Zojas neuzticība nebūtu Rollingu salauzuši. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš pārdeva ielās zābaksmēri. Viņš prata, viņam patika cīnīties. Cik daudz pūlu, talanta un gribas bija izlietots, lai piespiestu cilvēkus maksāt viņam, Rollingam, zelta ripiņas! Eiropas karš, Eiropas izpostīšana — lūk, kādi spēki bija iekustināti, lai zelta straume plūstu «Aniline Rolling» kasēs.
Un pēkšņi šo zeltu, spēka un laimes ekvivalentu, smels no šahtas, kā mālus, kā dubļus, ar elevatora kausiem neierobežotā daudzumā. Te nu Rollinga pazoles palika karājamies tukšumā, viņš vairs nejutās dabas valdnieks — «homo sapiens»1 . Nekas cits vairs neatlika kā kolekcionēt pipes.
Bet viņš vēl aizvien, paklausīdams Garinam, diktēja pa radio savu gribu «Aniline Rolling» direktoriem. Viņu atbildes bija nenoteiktas. Nebija šaubu: direktori netic, ka Rollings labprātīgi dzīvotu vientulībā uz Zelta salas. Viņam jautāja:
Homo sapiens (latin. «domājošs cilvēks») — mūsdienu cilvēka tips.
«Ko darīt, lai jūs varētu atgriezties kontinentā?»
Rollings atbildēja:
«Nervu ārstēšanas kurss noris sekmīgi.»
Pēc viņa rīkojuma tika saņemti vēl pieci miljoni mārciņu sterliņu. Kad pēc divām nedēļām viņš atkal deva rikojumu izsniegt šādu summu, Garina aģenti, kas uzrādīja Rollinga čeku, tika arestēti. Tas bija pirmais signāls par kontinenta uzbrukumu Zelta salai. Astoņu līnijkuģu flote, kas kreisēja Klusajā okeānā, starp divdesmitotro dienvidu platuma grādu un simt trīsdesmito rietumu garuma grādu, gaidīja vienīgi kaujas pavēli uzbrukt Neliešu salai.
96
Seši tūkstoši Zelta salas strādnieku un kalpotāju bija savervēti visās pasaules malās. Garina pirmais palīgs, inženieris Cermaks, kuram bija piešķirts gubernatora tituls, izvietoja darbaspēku pēc nacionalitātēm piecpadsmit iecirkņos, kas bija norobežoti cits no cita ar dzeloņdrāšu žogu.
Katrā iecirknī bija uzceltas barakas un lūgšanas nami, pēc iespējas nacionālā gaumē. Konservi, biskvīti, marmelāde, muciņas ar kāpostiem, rīsu, marinētām medūzām, siļķēm, cīsiņiem un viss cits tika pasūtīts (Amerikas rūpnīcām) tāpat ar nacionālām etiķetēm.
Divreiz mēnesī tika izsniegtas darba drēbes, ieturētas nacionālā garā, un reizi pusgadā — nacionālie svētku tērpi: slāviem — krokoti uzsvārči un vestes, ķiniešiem — zīda jakas, vāciešiem — žaketes un cilindri, itāliešiem — zīda veļa un lakādas kurpes, nēģeriem — ar krokodilu zobiem un karuļiem izrotāti gurnu lakati un tā tālāk.
Lai attaisnotu iedzīvotāju acīs šis dzeloņainās robežas, inženieris Čermaks noorganizēja provokatoru štatu. Tādu provokatoru pavisam bija piecpadsmit. Viņi kurināja nacionālo naidu: darbdienās mēreni, svētkos — līdz pat kautiņiem.
Salas policija, bijušie Vrangeļa virsnieki, kas valkāja Zojas ordeņa, mundieri — īsu baltas vadmalas žaketi ar zelta izšuvumiem un apstieptas kanārijkrāsas bikses„ uzturēja kārtību, lai nacionalitātes neiznīcinātu cita citu.
Salīdzinot ar kontinentu, strādnieki saņēma milzīgu algu. Daži sūtīja naudu uz dzimteni ar pirmo tvaikoni, citi nodeva glabāšanā. Iztērēt nebija kur, tā kā tikai svētku dienās vientuļā aizā salas dienvidaustrumu krastā bija atvērtas dzertuves un Lunaparks.
Strādniekiem bija zināms, kādam nolūkam zemes dzīlēs tiek urbta milzīgā šahta. Garins visiem paziņoja, ka norēķina dienā viņš atjaus katram ņemt līdz tik daudz zelta, cik var panest uz muguras. Tāpēc salā nebija neviena cilvēka, kas ar satraukumu nevērotu, kā tērauda lentas aiznes uz okeānu zemes dzīļu iežus, kas nenoreibtu no dzeltenīgās dūmakas virs šahtas mutes.
97
— Kungi, mūsu darbā iestājies vissatraucošākais posms. Es gaidīju to un esmu sagatavojies, bet tas, protams, nemazina briesmas. Mēs tiekam bloķēti. Nupat saņēmu radiogramu: divus mūsu kuģus, kas veda veiddzelzi šahtas nostiprināšanai, konservus un saldētu jēra gaļu, aizturējis amerikāņu kreiseris un uzlicis prīzi. Tas nozīmē — sācies karš. Kuru katru brīdi gaidāms oficiāls pieteikums. Viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir karš. Taču tas sākas agrāk, nekā man vajadzīgs. Kontinentā pārāk nervozē. Es paredzu, kā viņi rīkosies: viņi baidās no mums, viņi centīsies mūs nomērdēt badā. Jūsu zināšanai: pārtikas salā pietiks divām nedēļām, nerēķinot ganāmpulkus. Sais četrpadsmit dienās mums vajadzēs pārraut blokādi un atvest konservus. Uzdevums ir grūts, bet izpildāms. Turklāt mani aģenti, kas uzrādīja Rollinga čekus, ir arestēti. Naudas kasē mums nav. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru iztērēti līdz pēdējam centam. Pēc nedēļas mums jāmaksā algas, ja norēķināsimies ar čekiem, strādnieki sadumposies un apstādinās hiperboloīdus. Tātad septiņu dienu laikā mums jāsadabū nauda.