Sēde notika mijkrēslī vēl nepabeigtajā Garina kabinetā. Piedalījās Cermaks, inženieris Sefers, Zoja. Šeļga un Rollings. Garins, kā vienmēr briesmu un garīga sprieguma brižos, runāja ar sminu. šūpodamies uz papēžiem, sabāzis rokas kabatās. Zoja vadīja apspriedi, turēdama roka āmurīti. Cermaks, sīciņš, nervozs, ar iekaisušām acīm. nokrekšķinājies teica:
— Otrs Zelta salas likums skan: neviens nedrīkst ielūkoties hiperboloida konstrukcijas noslēpumā. Ikviens, kas pieskāries kaut vai hiperboloida ārējam apvalkam, sodāms ar nāvi.
— Jā, — Garins apstiprināja, — tāds ir likums.
— Lai sekmīgi tiktu galā ar jūsu aprādītajiem pasākumiem, būs vienlaicīgi jāizmanto vismaz tris hiperboloīdi: viens naudas sagādei, otrs blokādes pārraušanai, trešais salas aizsardzībai. Jums vajadzēs piešķirt diviem saviem palīgiem izņēmuma stāvokli.
Iestājās klusums. Vīrieši sekoja cigāru dūmiem. Rollings citigi ostīja pīpi. Zoja pagrieza galvu pret Garinu. Viņš teica:
— Labi. (Vieglprātīgs žests.) Publicējiet. Otrais likums izņēmuma kārtā nav attiecināms uz diviem cilvēkiem šai salā: uz Lamola kundzi un …
Garins jautri pārliecās par galdu un uzsita Šeļgām uz pleca:
— Viņam, Šeļgām, kā otram uzticu aparāta noslēpumu …
— Jūs esat kļūdījies, biedri, — atbildēja Šeļga, noņemdams roku no pleca, — es atsakos.
—' Iemesls?
— Man nav jādod paskaidrojumi. Padomājiet — pats uzminēsiet.
— Es uzdodu jums iznīcināt amerikāņu floti.
— Jauks darbiņš, nav ko teikt. Nevaru.
— Kāpēc, velns parāvis?
— Kāpēc? . . . Tāpēc, ka ceļš slidens …
— Pielūkojiet, Šeļga.
— Lūkojos …
Garinam bārdiņa paslējās, pazibēja zobi. Viņš savaldījās. Klusi noprasīja:
— Jums ir kas aiz ādas?
— Mana līnija, Pjotr Petrovič, ir atklāta. Es neko neslēpju.
Šī īsā saruna norisa krieviski. Neviens, izņemot Zoju, to nesaprata.
Šeļga atsāka vilkt ķeburus uz papīra lapas. Garins teica:
— Tātad pie hiperboloīdiem norīkoju vienu palīgu — Lamola kundzi. Ja jums nekas nav pretī, cienītā kundze, «Arizona» gatava braucienam, no rīta jūs varat doties okeānā …
— Kas man jādara okeānā? — Zoja pavaicāja.
— Jāaplaupa visi kuģi, kurus sastapsiet uz Transpacifika līnijām. Pēc nedēļas mums jāmaksā strādniekiem.
98
īsi pirms divdesmit trim no Ziemeļamerikas flotes eskadras flagmaņa līnijkuģa tika pamanīts svešķermenis virs Dienvidu Krusta zvaigznāja.
Zilgani, līdzīgi komētu astēm, prožektoru staru kūļi, kas slaucīja zvaigžņoto debess jumu, sadurstījās un ietriecās svešķermenī. Tas iemirdzējās. Simtiem tālskatu pētīja metala gondolu, propelleru caurspīdīgos apļus un burtus P un G uz dirižabļa borta.
Iemirgojās gaismas signāli uz kuģiem. No flagmaņkuģa pacēlās četri hidroplāni un rēkdami strauji uzlidoja pret zvaigznēm. Eskadras kuģi, palielinādami ātrumu, virzījās ierindā cits aiz cita.
Lidmašīnu rēkoņa kļuva aizvien viedāka, aizvien klusāka. Un pēkšņi gaisa kuģis, uz kuru tās traucās, izgaisa no redzes loka. Daudzi tālskati tika izberzti ar mutautiem. Kuģis bija pazudis naksnīgajās debesīs, lai arī kā prožektori to meklēja.
Tad atskanēja apslāpēti ložmetēja tarkšķi — sataustījuši. Tarkšķēšana aprāvās. Pie debesīm, mezdams kūleņus, stāvus lejā drāzās spīdošs kukainis Vērotāji iekliedzās — tur krita hidroplāns un ietriecās kaut kur melnajos viļņos. Kas noticis?
Un atkal — tak-tak-tak-tak padebešos ietarkšķējās ložmetēji un atkal aprāvās, cita pēc citas visas trīs lidmašīnas kūleņodamas izdrāzās caur prožektoru staru kūļiem un, pārgājušas grīstē, ielikās okeānā. Uz flagmaņkuģa sāka ņirbēt gaismas signāli. Iemirgcjās ugunis līdz pašam horizontam: kas noticis?
Pēc tam visi ieraudzīja skrienam pretim vējam — šķērsām ķīļūdens līnijai — melnu, plūksnainu mākoni. Tur, ietinies dūmu aizsegā, nolaidās zemāk gaisa kuģis. Uz flagmaņa signalizēja: «Sargies, gāze Sargies, gāze.» Ierējās zenitlielgabali. Un tūdaļ uz klāja, uz tiltiņiem, uz bruņu sitējiem torņiem nokrita, eksplodēja gāzu bumbas.
Pirmais krita admirālis, divdesmit astoņus gadus vecs skaistulis, kas aiz lepnuma nebija uzlicis masku: sakampa kaklu un nogāzās zemē ar uztūkušu, zilu seju. Dažās sekundēs saindēti bija visi, kas atradās uz klāja, gāzmaskas, izrādījās, neko daudz nelīdzēja. Uz flagmaņkuģa bija nomesta nepazīstama gāze.
Komandēšanu uzņēmās viceadmirālis. Kreiseripagriezās uz labo halzi un atklāja zenītuguni Tris zalves satricināja nakti. Trīs uzliesmojumi, kas izrāvās no lielgabalu stobriem, pārlēja pār okeānu asiņainu gaismu. Trīs tērauda nezvēru spieti, kaukdami ar aklajām galvām, aizdrāzās velns zin kur un pārsprāguši apblāzmoja zvaigžņoto debesi.
Tūlīt pēc zalvēm no kreiseriem atrāvās seši hidroplāni — visas komandas maskās. Bija acīm redzams, ka pirmie četri aparāti aizgājuši bojā, uzdurdamies sa indētajam gaisa kuģa dūmu aizsegam. Tagad bija likts uz spēles amerikāņu flotes gods. Uz kuģiem nodzisa ugunis. Palika vienīgi zvaigznes. Tumsā varēja dzirdēt, ka šļakstēja viļņi pret tērauda bortiem un augstu gaisā zumēja lidmašīnas.
Beidzot! .. . Tak-tak-tak-tak — no Piena Ceļa sidrabainās miglas atplūda ložmetēju tarkšķi … Pēc tam — it kā paukšķētu pudeļu korķi. Tur sākās uzbrukums ar gra nātām. Zenītā iemirdzējās brūni melnā gaismā mutuļojošs mākonītis: no tā, noliecis strupo purnu, izslīdēja metala cigārs. Tā muguru apņēma liesmu mēlītes. Cigārs drāzās ieslīpi uz leju, atstādams aiz sevis mirguļojošu asti, un, viscaur liesmu apņemts, nokrita aiz horizonta.
Pēc pusstundas viens no hidroplāniem ziņoja, ka no
laidies virs degošā dirižabļa un apšāvis ar ložmeteju visu, kas bija palicis dzivs uz tā un pie tā.
Uzvara amerikāņu eskadrai bija dārgi maksajusi: gājušas bojā četras lidmašīnas ar visu ekipāžu. Noindēti ar gāzēm divdesmit astoņi virsnieki, tai skaitā eskadras admirālis, un simt trīsdesmit divi matroži. Smagos zaudējumus vēl smagākus darīja apziņa, ka lieliskie līnijkreiseri ar vareno artilēriju bija atradušies tūļīgu pingvīnu stāvoklī: pretinieks uzbruka (ar kādu līdz tam nepazīstamu gāzi) no augšas, kā gribēja. Vajadzēja revanšēties, parādīt jūras artilērijas patieso varenību.
Sādā garā kontradmirālis tai pašā naktī nosūtīja uz Vašingtonu ziņojumu par jūras kaujas norisi. Viņš bija par Neliešu salas bombardēšanu.
Jūras ministra atbilde pienāca pēc diennakts: doties uz minēto salu un nolīdzināt to ar okeāna viļņiem.
99
— Nu ko? — Garins izaicinoši iejautājās, nolikdams uz rakstāmgalda radiouztvērēja austiņas. (Sēde notika tai pašā sastāvā, izņemot Lamola kundzi.) — Nu ko, cienītie kungi? … Varu apsveikt… Blokāde vairs neeksistē … Amerikas flote saņēmusi pavēli par salas bombardēšanu.
Rollings sāka trīcēt, piecēlās no krēsla, pīpe izkrita viņam no mutes, violetās lūpas sašķiebās, it kā viņš gribētu, bet nevarētu izteikt kādu vārdu.
— Kas jums lēcies, vecais? — Garins noprasīja. — Vai jūs tā uztrauc tēvzemes flotes tuvošanās? Nevarat sagaidīt, kad mani varēs pakārt pie masta? Vai ari nobijāties no bombardēšanas? … Protams, tas būtu diezgan muļķīgi, ka amerikāņu lādiņš jūs sašķaidītu slapjos gabaliņos. Vai arī sirdsapziņa, velns parāvis, jums iekņudējusies … Kā nekā mēs karojām par jūsu naudiņu.