Garins aprauti iesmējās, novērsās no veča. Rollings, tā arī neko nepateicis, noslīga atpakaļ krēslā, aizklaja zemes pelēko seju ar trīcošām rokām.
— Nē, kungi… Bez riska var nopelnīt tikai trīs centus uz dolāru. Mēs tagad briesmīgi riskējam. Mūsu
izlūkošanas dirižablis teicami izpildīja uzdevumu … Lūdzu piecelties kāj as, godājot divpadsmit kritušos, tai skaitā dirižabja komandieri Aleksandru Ivanoviču Volšinu. Dirižablis paguva notelefonēt sīkas ziņas par eskadras sastāvu. Astoņi jaunākā tipa līnijkreiseri apbruņoti ar četriem torņiem, pa trim lielgabaliem katrā. Pēc kaujas viņiem būs palikuši pāri vismaz divpadsmit hidroplāni. Tad vēl vieglie kreiseri, mīnukuģi un zemūdenes. Ja katra šāviņa triecienu pieņemam par septiņdesmit pieciem miljoniem kilogramu dzīvā spēka, tad visas eskadras zalve pa salu apaļos skaitļos būs vienlīdziga miljardam kilogramu dzīvā spēka.
— Jo labāk, jo labāk, — Rollings nočukstēja.
— Beidziet činkstēt, vectētiņ, kauns… Biju pavisam piemirsis, kungi, mums jāpateicas misteram Rollingam, ka viņš mums laipni atvēlējis visjaunāko un pagaidām slepenībā turēto izgudrojumu — gāzi ar nosaukumu «Melnais krusts». Ar tās palīdzību mūsu piloti notrieca ūdeni četrus hidroplānus un izsita no ierindas flagmaņkuģi. ..
— Nē, es neesmu jums laipni atvēlējis «Melno krustu», mister Garin! — Rollings gārdzoši iekliedzās. — Ar revolveri rokā jūs izspiedāt no manis pavēli atsūtīt uz salu balonus ar «Melno krustu».
Viņš palika bez elpas un ļodzīdamies izgāja. Garins sāka izstrādāt salas aizsardzības plānu. Eskadras uzbrukums bija gaidāms pēc divām dienam.
100
«Arizona» pacēla pirātu karogu.
Tas nebūt nenozīmēja, ka virs tās plīvoja romantiskais jūras laupitāju melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem. Tagad ja nu vienīgi uz sublimētu pudelēm tika attēlotas tamlīdzīgas šausmas.
Nekāds karogs, patiesību sakot, uz «Arizonas» netika uzvilkts. Divi režģoti torņi ar hiperboloīdiem pārāk atšķīra tās profilu no visas pasaules kuģiem. Jahtu komandēja Jansens, kas bija padots Lamola kundzei.
Zojas elegantās telpas — guļamistaba, vannas un
tualetes istabas, salons bija aizslēgtas. Zoja iekārtojās augšā, kapteiņa kabinē. kopā ar Jansenu Agrāka greznība — zilie zida pajumi, paklāji, spilveni, krēsli — viss bija novākts. Vēl Marseļā nolīgtā komanda bija apbruņota ar koltiem un īsām šautenēm. Komandai tika paziņots brauciena mērķis un apsolītas prēmijas par katru aplaupīto kuģi.
Visas brivās telpas uz jahtas bija piekrautas ar ben zina un dzeramā ūdens kannām. Pūšot sānu vējam visās burās, ar pilnu jaudu strādājot brīnišķīgajiem rolsroisa motoriem, «Arizona» traucās kā albatross — no galotnes uz galotni pa saviļņoto okeānu.
101
— Vējš tuvojas septiņām ballēm, kaptein.
— Novākt marsburas!
— Klausos, kaptein.
— Sardzi nomainīt katru stundu. Novērotāju mucā uz grotmasta.
— Klausos, kaptein.
— Tiklīdz pamanīsiet ugunis, nekavējoties modiniet mani augšā.
Jansens piemiegtām acīm ielūkojās okeāna drūmajā tuksnesī. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes aizklāja dūmakains plīvurs. Visas šīs piecas diennaktis, kamēr jahta traucās uz ziemeļrietumiem, Jansens nemitīgi visā ķermenī sajuta vieglas aizgrābtības trisas. Neko darīt — arī tēvutēvi pārtika no laupīšanas. Ar galvas mājienu viņš atvadījās no palīga un iegāja kajītē.
Zemo, komfortablo, ar ādu un lakotu koku apdarināto kapteiņa kajiti — vientuļa jūrnieka atturīgo mitni piestrāvoja jaunas sievietes klātbūtne.
Vispirms te dvesmoja smaržas… Pirātu vadone tā smaržojās, ka pat mironim kutētu nāsis. Uz krēsla atzveltnes pa roku galam uzmeta flaneļa svārkus un zeltainu svīteri.
Lamola kundze gulēja viņa gultā. (Jansens visas šīs piecas dienas neizģērbies atlaidās uz ādas dīvāna.) Viņa gulēja uz sāniem. Viņas lūpas bija puspievērtas. Seja —
jūras vēju nobrūnināta. Kailā roka atmesta aiz galvas. Vaigos sārtums no miega. Pirāte!
Smags pārbaudījums Jansenam bija Lamola kundzes kareivīgais lēmums apmesties kopā ar viņu kapteiņa kajītē. No kaujas taktikas viedokļa — pareizi. Devās laupīt varbūt — uz nāvi. Ja viņus noķertu, katrā ziņā abus pakārtu pie masta vienu otram blakus.
Stāvēdams smaržām piesātinātajā kajītē, viņš ar izmisumu un sajūsmu raudzījās uz jauko seju, uz savu mīlestību.
Varbūt iemesls tam visam bija vikingi[32] , jūras laupītāji, Jansena senči, — tie, kas no dzimtajiem krastiem devās tālos braucienos pa jūrām sarkanās laivās ar augstu pakaļgalu un pīķi gaiļa sekstes veidā, ar vairogiem gar bortiem, ar taisnu buru oškoka mastā. Pie tāda masta Jansena sencis dziedāja par ziliem viļņiem, par negaisa mākoņiem, par gaišmataino meiteni, kas gaida jūras krastā un veras tālē, — paiet gadi un viņas acis kā zilā jūra, kā negaisa mākoņi. Lūk, cik senu dienu sapņi apņēma Jansenu.
Viņš baidījās uzmodināt Zoju. Nedzirdami piegāja pie dīvāna, apgūlās. Aizvēra acis. Aiz borta šalca viļņi. Šalca okeāns — dziedāja seno dziesmu par brīnum daiļo meiteni. Jansens aizlika rokas aiz pakauša, viņu apsedza sapņi un laime.
102
— Kapteini… (Klauvējiens pie durvīm.) Kaptein!
— Jansen! — Lamola kundzes satrauktā balss kā adata izdūrās caur smadzenēm.
Kapteinis Jansens uztrūkās kājās, iznira no sapņu straumes ar mežonīgi zibošām acīm. Lamola kundze steidzīgi vilka mugurā svīteri.
— Trauksme, — teica Lamola kundze, — bet jūs guļat…
Pie durvīm atkal pieklauveja, un — palīga balss:
— Kaptein, ugunis no kreisā borta.
Jansens atgrūda durvis. Mitrs vējš ielaužas viņam plaušās. Viņš noklepojās, izgāja uz tiltiņa. Nakts bija melna. No kreisā borta, tālumā, virs viļņiem šūpojās divas ugunis.
Neizlaizdams no acīm ugunis, Jansens sataustīja uz krūtīm svilpi. Iesvilpās. Atbildēja bocmaņi Jansens skali nokomandēja:
— Visi uz klāja! Novākt buras!
Atskanēja svilpieni, komandu saucieni. No baka, no pūpes izbira matroži. Viņi kā kaķi kāpa mastos, šūpojās rājās. Iečīkstējās bloki. Atgāzis galvu, bocmanis lamāja visu, kas vien uz zemes ir svēts. Buras nokrita. Jansens komandēja:
— Stūri pa labi! Uz priekšu — pilnu gaitu! Nodzēst ugunis!
Tagad, vienīgi motoru dzīta, «Arizona» izdarīja asu pagriezienu. No labā borta uzbangoja viļņa galotne un nogruva pār klāju. Ugunis nodzisa. Pilnīgā tumsā jahtas korpuss sāka trīcēt, attīstīdams vislielāko ātrumu.
Pamanītās ugunis ātri izauga no horizonta. Drīz vien kā tumši apveidi parādījās pasta kuģis ar diviem skursteņiem, kas stipri dūmoja.
Lamola kundze iznāca uz kapteiņa tiltiņa. Galvā viņa bija uzvilkusi adītu micīti ar bumbulīti galā, ap kaklu — bārkstaina šalle, kas plīvoja aiz muguras. Jansens pasniedza viņai binokli. Viņa pielika to pie acīm, bet, tā kā spēcīgi šūpoja, vajadzēja uzlikt roku ar binokli uz Jansena pleca. Kapteinis klausījās, kā sitas viņas sirds zem siltā svītera.
— Uzbrūkam! — Zoja teica un tuvu, stingri ielūkojās Jansenam acīs.
«Arizonu» no pasta kuģa pamanīja, kad abus kuģus šķīra apmēram piecsimt metri. Uz pasta kuģa stūrmaņa tiltiņa sāka māt ar lukturi, pēc tam dobji iekaucās sirēna. «Arizona» bez ugunīm, neatbildēdama uz signāliem, taisnā leņķī drāzās uz apgaismoto kuģi. Tas samazināja ātrumu, sāka griezties, cenzdamies izvairīties no sadursmes …