Lūk, kā pēc nedēļas šo nedzirdēto notikumu aprakstīja «New York Herald» korespondents:
«.. . Bija bez ceturkšņa pieci, kad mūs uzmodināja trauksmains sirēnas kauciens. Pasažieri izbira uz klāja. Pēc gaišajām kajītēm nakts šķita melna kā tinte. Mēs ievērojām satraukumu uz kapteiņa tiltiņa un ieurbāmies ar binokļiem tumsā. Neviens lāgā nezināja, kas noticis. Mūsu kuģis samazināja ātrumu. Te pēkšņi mēs ieraudzījām .. . Mums virsū traucās kāds neredzēts kuģis. Šaurs un garš, ar trim augstiem mastiem, pēc apveidiem līdzīgs ātrbraucējam kliperim, priekšgalā un pakaļgalā tam pacēlās dīvaini, režģoti torņi. Kāds jokodamies iesaucās, ka tas ir «Skrejošais holandietis» … Uz mirkli visus pārņēma panika. Simt metru attālumā no mums noslēpumainais kuģis apstājās, un griezīga balss no turienes iekliedza megafonā angliski:
«Apstādināt mašīnas. Izdzēst kurtuves.»
Mūsu kapteinis atbildēja:
«Pirms izpildīt pavēli, jāzin, kas pavēl.»
No kuģa attrauca:
«Pavēl Zelta salas karaliene.»
Mēs bijām pagalam pārsteigti. Kas tas — joks, vai? Jauns Pjera Garrī izlēciens?
Kapteins atbildēja:
«Piedāvāju karalienei brīvu kajīti un sātīgas brokastis, ja viņa ir izsalkusi.»
Tie bija vārdi no fokstrota «Nabaga Garrī». Klāju pāršalca skaļi smiekli. Un tūdaļ uz noslēpumainā kuģa priekšgala tornī parādījās stars. Tas bija tievs kā adāmā adata, žilbinoši balts un izgāja no torņa kupola, nemaz nekļūdams resnāks. Nevienam tai brīdī nenāca prātā, ka viņu priekšā visbriesmīgākais ierocis, kādu jebkad izgudrojusi cilvēce. Mēs bijām jautri noskaņoti.
Stars aprakstīja gaisā cilpu un noslīdēja uz mūsu kuģa priekšgala. Atskanēja šausminoša šņākšana, tērauds griezuma vietās iedegās ar zaļganu liesmu. Mežonīgi iekliedzās matrozis, kas stāvēja uz pūpes. Pasta kuģa priekšgala augšmala iegruva jūrā. Stars pacēlās, sadrebēja augstu gaisā un, atkal noslīdējis, pārgāja paralēli virs mums. Ar troksni uz klāja nogāzās abu mastu galotnes. Pasažieri panikā metās uz trapiem. Kapteinis bija ievainots ar atlūzu.
Tālākais.ir zināms. Pirāti piebrauca laivā, apbruņoti ar karabīnēm, uzkāpa uz kuģa borta un pieprasīja naudu. Viņi paņēma desmit miljonus dolāru — visu, kas atradās pasta pārvedumos un pasažieru kabatās.
Kad laiva ar laupījumu atgriezās pie pirātu kuģa, uz tā spilgti iegaismojās klājs. Mēs redzējām, ka no režģotā torņa nokāpa slaida, kalsena sieviete adītā micītē. aši uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa un pielika pie mutes megafonu. Atgāzusies viņa uzsauca mums:
«Varat mierīgi turpināt ceļu!»
Pirātu kuģis apgriezās un neparasti ātri nozuda aiz horizonta.»
103
Pēdējo dienu notikumi — dirižabļa «P. G.» uzbrukums amerikāņu eskadrai un pavēle flotei par bombardēšanu satrauca visus Zelta salas iedzīvotājus.
Kantorī birtin bira pieprasījumi izsniegt aprēķinu. No krājkases ņēma laukā noguldījumus. Strādnieki apspriedās aiz dzeloņdrātīm, nepievērsdami uzmanibu balti dzeltenajiem gvardiem, kas ar drūmām un apņēmīgām sejām soļoja pa policijas celiņiem. Ciemats atgādināja iztraucētu stropu. Veltīgi kauca vara taures un dārdēja turku bungas. Veltīgi piecpadsmit provokatori pielika pārcilvēcīgas pūles, lai nelāgo noskaņojumu pārvērstu kautiņā starp nacionalitatēm. Neviens šai dienā negribēja dragāt žokļus vienīgi tāpēc, ka dzīvo aiz cita dzeloņdrāšu žoga.
Inženieris Cermaks izlīmēja salā valdības ziņojumu. Tika izsludināts karastāvoklis, aizliegtas sapulces un mitini, līdz ipašam rīkojumam nevienam nebija tiesību prasīt aprēķinu. Iedzīvotāji tika brīdināti atturēties no valdības kritikas. Darbiem šahtā jāturpinās bez pārtraukuma dienu un nakti. «Tos, kas šais dienās ar visu krūti atbalstīs Garinu,» bija teikts ziņojumā, «tos sagaida pasakaina bagātība. Gļēvuļus mēs paši padzīsim no salas. Ielāgojiet, mēs cīnāmies pret tiem, kas mums traucē kļūt bagātiem.»
Neraugoties uz šā ziņojuma draudīgo raksturu, no rīta, dienu iepriekš, kad bija gaidāms flotes uzbrukums, šahtas strādnieki paziņoja, ka viņi apstādinās hiperboloīdus un šķidrā gaisa mašīnas, ja šodien līdz pusdienai nebūs saņemta alga (tā bija algas izmaksas diena) un tāpat līdz pusdienai nebūs nosūtīts Amerikas valdībai apliecinājums par miermīlību un kara darbības pārtraukšanu.
Apstādināt šķidrā gaisa mašīnas — nozīmēja uzspridzināt šahtu, iespējams izsaukt šķidrās magmas izvirdumu. Stāvoklis bija loti bīstams. Inženieris Čermaks ātrās dusmās piedraudēja ar nošaušanu. Pie šahtas sakoncentrējās balti dzeltenie. Tad simt strādnieki nolaidās šahtā, sānu alās un pa telefonu paziņoja uz kantori:
«Mums laupīta cita izeja, izņemot nāvi, pulksten četros uzspridzināsimies kopā ar salu.»
Tomēr termiņa pagarinājums līdz četriem. Inženieris Cermaks aizvāca no šahtas rajona gvardi un aizdrāzās ar motociklu uz pili. Viņš sastapa Garinu, sarunājamies ar Šeļgu. Abus — sasarkušus un izspūrušus. Garins, ieraudzījis Cermaku, pietrūkās kājās kā dzelts.
— No kā jūs mācījāties tik stulbi administrēt?
— Bet…
— Muti ciet… Jūs esat atcelts no amata. Vācieties uz laboratoriju, uz elli, kur gribat… Jūs esat ēzelis …
Garins atgrūda durvis un izstūma Čermaku laukā. Atgriezās pie galda, uz kura stūra sēdēja Šeļga ar cigāru zobos.
— Šeļga, pienācis izšķirošais brīdis, es to biju gaidījis, — vienīgi jūs varat apturēt kustību, glābt pasākumu … Tas, kas sācies salā, ir bīstamāks par desmit amerikāņu flotēm.
— M-jā, — noteica Šeļga, — sen bija laiks saprast …
— Nelasiet man morāli… Es ieceļu jūs par salas gubernatoru ar ārkārtējām pilnvarām … Mēģiniet tikai atteikties, — uzņēmis visaugstāko noti, steidzīgi bēra Garins, metās pie galda, izvilka revolveri. — īsi un skaidri: ja nē — es šauju ;. . Jā vai nē?
— Nē, — attrauca Šeļga, šķielēdams uz revolveri.
Garins izšāva. Šeļga piegrūda roku, kas turēja cigāru, pie deniņiem.
— Nelietis! …
— Ahā, tātad piekrītat?
— Nolieciet šo verķi.
— Labi, (Garins iemeta revolveri atvilktnē.)
— Ko jums vajag? Lai strādnieki neuzspridzinātu šahtu? Labi. Neuzspridzinās. Bet ar šādiem noteikumiem …
— Iepriekš piekrītu.
— Kā esmu bijis privāta persona šai salā, tā arī palikšu. Neesmu jums ne kalps, ne algotnis. Tas pirmkārt. Visas nacionālās robežas novākt šodien pat, lai nebūtu nevienas dzeloņdrāts. Tas otrkārt…
— Piekritu …
— Jūsu provokatoru bandu …
— Man nav nekādu provokatoru, — Garins aši iebilda.
— Melojat…
— Labi — meloju. Ko ar tiem? Vai noslīcināt?
— Šonakt.
— Darīts. Varat uzskatīt, ka viņi jau ir noslīcināti. (Garins ātri atzīmēja ar zīmuli bloknotā )
— Pēdējais noteikums, — turpināja Šeļga, — pilnīga neiejaukšanās manās attiecībās ar strādniekiem.
— Vai nav par daudz prasīts? (Šeļga savilka pieri grumbās, nokāpa no galda. Garins satvēra viņu aiz rokas.) Piekrītu. Pienāks laiks — es jums tik un tā aplauzīšu ragus. Kas vēl?
Šeļga piemiedza acis, tā kūpināja cigāru, ka aiz dūmiem neredzēja viņa šķelmīgo, vēja appūsto seju ar īsām, gaišām ūsiņām, ar uzrautu degunu. Sai brīdī iezvanījās telefons. Garins paņēma klausuli.